- Latvijas Radio Ķeguma aktīvās pensionāres satiek pēc vingrošanas nodarbības
- Dagnijas novērojums: vienām zālēm dažādās pilsētās būtiski atšķirīgas cenas
- Katru mēnesi jādomā, kā var ietaupīt, lai nopirktu zāles, stāsta pensionāres
- Pensionāru biedrībā apmainās ar informāciju par zālēm un to cenām
- Lūcija pēc zālēm brauc uz citām pilsētām
- Pensionāri mudina ilgāk saglabāt labu veselību, bet vajadzības gadījumā nekautrēties taujāt par zemākām cenām
Vingro, lai neslimotu
Kad Ķeguma Dienas centrā ierodas Latvijas Radio, tā otrā stāva nelielajā sporta zālē vingro apmēram desmit dāmas sporta tērpos un zeķītēs.
Šis stāsts ir par sievieti vārdā Dagnija un par viņas līdzgaitniecēm. Dagnija, negaidīdama valsts un iesaistīto pušu mēģinājumus pasargāt cilvēkus no lieliem tēriņiem, iegādājoties zāles, pati cenšas to darīt. „Pensionāru biedrībā mēs esam kopā 125 cilvēki, bet, cik iespējams, visiem daru zināmu, ka tomēr [cenām] pievērsiet uzmanību,” stāsta Dagnija.
Pirms tikšanās Dagnija Berķe telefonsarunā izstāstīja, ka divas reizes nedēļā kopā ar paziņām – citām pensionārēm – Ķegumā vingro. Tad varēs viņas satikt.
„Mēs ejam vingrot divreiz nedēļā un kaut kā cīnāmies ar to, lai tās zāles nevajadzētu tik daudz lietot, lai neatbalstītu to baigo biznesu.”
Dāmas izpilda tādus vingrinājumus, kuri vidusskolēnam varbūt šķistu vienkārši, taču vecumā virs 75 labi palīdz saglabāt un arī uzlabot veselību. Kundzes ir labā noskaņojumā, neaizmirst arī vingrošanas laikā pajokot. Daļa apsēžas uz lielām vingrošanas bumbām – kāda uz zaļas, cita uz zilas vai sarkanas. Visām bumbu nepietiek. Otra daļa tikmēr turpina pildīt citus uzdevumus – taisnām mugurām stājas pie sienas.
Ar pensionārēm ir iespēja iepazīties tuvāk pēc nodarbības. Viņas pārģērbjas un dodas uz tajā pašā ēkā esošu atpūtas telpu.
Tajā ir liels ovāls galds, kuru ātri uzklāj – saskaita klātesošās, saliek visām krūzes. Uz galda uzliek arī paštaisītu biezpiena torti un, kā pašas saka, ķiršu limonādi.
Teju divtik dārgāk
Dagnija, neliela auguma sieviete īsiem gaišiem matiem, izstāsta savu pieredzi: “Man jau sen tāda sāpe ir. 2015.gadā.” Iepriekš sieviete nevarēja iedomāties, ka zāļu cenas dažādās vietās var atšķirties tik ļoti. Dagnija bija devusies pie ārsta, kurš izrakstīja recepšu zāles asins šķidrināšanai. Pēc vizītes pie ārsta noskaidroja, ka kopā ar kolēģi no Ogres viņām vajadzēja tās pašas zāles.
„Vija arī bija. Un izrādās, ka mums apmēram vienādas zāles vajadzēja. Mēs gājām uz aptieku pirkt. Pirmā aizgāja Vija pirkt, un viņa saka: „Tu tikai nepērc Ķegumā. Tās maksā 105 eiro. Ogrē ir 65 eiro.” Es pēc kādas nedēļas atnācu pārliecināties, neticēju, ka tā var būt. Atnācu Ķegumā pārliecināties, tajā momentā maksāja 95 eiro.”
Tāpēc Dagnija aizbrauca uz Ogri un tieši tādas pašas zāles nopirka par vairākiem desmitiem eiro lētāk.
„Pēc tam Vija brauca uz Rīgu, netālu no Āgenskalna vienā aptiekā atrada - ja 10 pērk, tad par 56 eiro. Un tagad tā sāpe visu laiku sāp. Pārbaudu tagad - ja kādas zāles vajag, piemēram, paskatos, cik Ķegumā maksā, cik Rīgā. Ne jau šausmīgi daudz to zāļu pērc, ka nevari izsekot,” stāsta pensionāre.
Ietaupīt, lai nopirktu zāles
Latvijas Radio veidotajā aptieku kartē redzams, ka Ķegumā ir viena – „Mana aptieka”, kas ir individuālo aptieku apvienībā. Savukārt aptuveni desmit kilometru attālumā esošajā Ogrē, kas tuvāk Rīgai, ir deviņas aptiekas, no kurām piecas – „Mēness aptiekas”. Ir palikušas divas neatkarīgās un pa vienai "Apotheka" un "Latvijas aptiekai". Esot arī zāles, kuras lētākas Ķegumā.
„Ja mēs gribam ieekonomēt sev kaut ko vēl no tām zālēm, tad skatīsimies, cik tās maksā,” saka Dagnija. Sarunā iesaistās arī citas pensionāres.
Arī pensionāre Lūcija, kas sēž pretējā galda pusē, pastāsta savu pieredzi. Viņa pēc zālēm dodas uz Lielvārdi: „Manam tēvam, kad gāja pāri 80 gadi, viņam iedeva plus 10 rubļus pie pensijas. Man tagad jau 83. Neviens man neko nedomā dot vairāk. (..) Es biju "biezā" līdz tam laikam, kamēr es nepirku zāles. Bet tagad, kad man ir jāpērk zāles katru mēnesi, tad nekā.”
„Tiklīdz paskaties savā makā pēc komunālajiem maksājumiem, svilpo vējš makā. Bet vai tad slikti dzīvojam? Ēdam kūciņu!” pasmej kāda cita pensionāre.
Caur jokiem un smiekliem dzirdams rūgtums par sarežģīto situāciju. „Jādzīvo, ja viņš var padzīvot, un, ja ne, tad viņam ir jāmirst. Nav iespējas iegādāties tik dārgas zāles. Mums ģimenē arī vienam ir vajadzīgas zāles. Viņam katru mēnesi ir 40 eiro asinsspiedienam. Bet viņam tās ir vajadzīgas, viņš bez tām nevar dzīvot.
Tad man ar to ir jārēķinās, ka man tie 40 eiro ir jāatrod. Man jādomā, uz kā es varu ieekonomēt, lai cilvēkam būtu zāles,” stāsta vingrošanas nodarbības vadītāja Ilze.
Apmainās ar informāciju par zālēm
Rubrikā "Farmācijas neredzamā vara" konstatētās galvenās problēmas:
- Aptieku ķēžu jeb tīklu izplešanās, pārņemot individuālās aptiekas. Proporcija ir apgriezta tai, kāda bija pirms septiņiem gadiem.
- No tā izriet, ka vairākās Latvijas pilsētās, kā arī ap lielajām slimnīcām ir izveidojušies viena tīkla monopoli. Tas savukārt ietekmē cenas, jo bez konkurences var likt maksimālo pieļauto piecenojumu.
- Vēl vien būtiska problēma – vertikālā integrācija, kad aptieka pieder vairumtirgotājam vai zāļu ražotājam, vai tos vieno kopīgs īpašnieks, un plašākās struktūrās, klāt arī poliklīnikas un laboratorijas. Arī tas rezultējas ar nesamērīgu varu tirgū.
- Aptieku tīklu īpašnieku farmaceitiem norādītie prioritāri pārdodamo zāļu saraksti un mēneša plāni. Tādi ir visos lielākajos tīklos.
- Tikmēr paši farmaceiti grib justies neatkarīgi - viņi, līdzīgi kā ārsti, ir ieguvuši izglītību, mācoties daudzus gadus, lai pildītu savus profesionālos, nevis vienkārša veikalnieka pienākumus.
„Mums ir diemžēl tas vecums, kad mēs par slimībām izrunājam vispirms, lai arī cik tas bēdīgi skan. Tā ir tā informācijas apmaiņa, ka viens pasaka - es tur nopirku tādas zāles, kas tās par zālēm, priekš kam. Un tad tajā sarunā arī noskaidrojas, ka tas cilvēks ir pircis citur un ir bijusi cita cena, un te ir pirkts pavisam par citām cenām,” stāsta Ilze.
Ķeguma novada pensionāru biedrībā ir 125 cilvēki. Dagnija, cik vien varējusi, visiem darījusi zināmu, ka cenas par vienām un tām pašām zālēm var būtiski atšķirties, un aicinājusi cilvēkus pārbaudīt viņiem vajadzīgās zāles.
Dagnija arī zvanījusi uz aptiekām, lai noskaidrotu cenas: "Mani interesē. Piemēram, šo piektdien aizgāju uz Ķeguma aptieku paprasīju tās zāles. Maksāja 65 eiro. Tieši tādas pašas piezvanīju, cik maksā Ogrē, maksāja 61 eiro ar centiem. Piezvanīju uz Ikšķili – tur, piemēram, tāda iepakojuma nebija, bet bija trīskāršs iepakojums 216 eiro maksāja. Bet tas apmēram līdzvērtīgi kā Ogres cena.”
Lūcija pēc zālēm brauc uz citām pilsētām
Dienas centrs gan nav vienīgā vieta, kur Ķegumā viesojas Latvijas Radio. 83 gadus vecā pensionāre Lūcija dzīvo turpat blakus. Dzīvoklis ir mazs un ļoti omulīgs. Lūcija zāles sāka regulāri lietot pirms gadiem pieciem, bet bez zālēm turējusies ilgi. Pati par sevi saka - esot Ulmaņlaika produkts.
„Tā sanāca, veselība sašķobījās. Salauzu vienu roku, salauzu otru roku, un tas laikam viss uz tā pamata. Nu un tad spiediens, spiediens... Regulāri zāles man tiek nozīmētas, un regulāri es tās dzeru. Bet tad man vēl ir problēma – acis.”
Vājās redzes dēļ daudz ko saskatīt vairs nevar. Ir otrā invaliditātes grupa. Tāpēc mājā ir daudzas palīgierīču, kuras it kā sarunājas ar Lūciju, piemēram, speciāls asinsspiediena mērītājs. Lielos skaitļus uz ierīces Lūcija gan redz un uzreiz satraucas – sarunas laikā asinsspiediens esot paaugstināts. Sagaida, kamēr ierīce nosauc visus rādītājus, un ņem nost.
Uz galdiņa pie dīvāna stāv melns mājas telefons ar lielām melnām pogām, uz katras baltā krāsā rakstīts savs cipars. „Man ir arī telefons ar milzīgiem cipariem. Tāda nevienam nav,” stāsta Lūcija.
Dažādāko palīgierīču un palielināmo stiklu pensionārei ir tiešām daudz. Viņa parāda arī savu runājošo mobilo telefonu: „Citādi es nevaru dzīvot. Ja es tagad ciparu spiežu, tas saka man. Tas arī man saka priekšā, ko es esmu nospiedusi, jo es neredzu, kas te ir ielikts katalogā. (..) Nevis mazs ekrāniņš, normāls varētu būt ar normālām acīm. Bet ar manām tas ir par mazu.”
Reizi mēnesī Lūcija dodas pie ārsta pēc zāļu receptēm. Cik mēnesī tērē zālēm, uzreiz pateikt nevar: „Ļoti dārgas. Ļoti dārgas!” Pēc zālēm viņa visbiežāk brauc uz Lielvārdi, dažkārt uz Ogri.
Tāpat arī aptiekas vērtē pēc paziņu stāstītā par cenām.
„Uz Ogri es braucu tad, kad man vajag acīm tās dārgākās. Un tad tur ir arī lielāka izvēle. Un viņiem arī tur atlaižu vairāk ir. Taisnību sakot, es sekotu arī tam, ko stāsta par atlaidēm. Ja man ir iespēja, es braucu. Uz Lielvārdi es braucu tāpēc, ka man meitenes padomā par to, ka man ar to naudu kā ir, tā ir. Nevienam jau tās naudas nav par daudz,” stāsta Lūcija.
Kopumā gan pensionāram nereti nākas izvēlēties – pirkt zāles vai pārtiku, secina Ilze.
„Bet kaut kā mēs nejūtam [no valdības], ka būtu interese par to, lai būtu vieglāk,” saka pensionāre.
Nekautrēties taujāt par cenām
Pensionāres aicina cilvēkus pēc iespējas ilgāk saglabāt labāku veselību. Iesaka izkustēties, vingrot. Mēģina kopā rast lētākas iespējas doties ekskursijās, ceļošanas laikā izmanto nūjas, lai būtu vieglāk iet.
Brīdī, kad vajadzīgas dārgas zāles, svarīga loma ir ārstam, sniedzot informāciju par zālēm, arī par to cenu, vismaz aptuveno. „Lai tam cilvēkam nav šoka, ka viņš aiziet uz aptieku un viņam pasaka, ka jūsu zāles maksā, teiksim, 220 eiro. Bet varbūt ir kāda alternatīva,” saka Ilze.
Arī pašiem, protams, nav jākautrējas zvanīt uz aptiekām, doties uz tām un noskaidrot cenas.
Jautāt farmaceitam, jo pensionāru pieredzē esot bijis, ka arī aptiekas darbinieki iesaka aiziet uz kādu citu vietu, kur zāles lētākas. „Cilvēka veselība nav bizness, tas ir jāsaprot!” saka Ilze.
Arī Zāļu valsts aģentūras mājaslapā var paskatīties un salīdzināt maksimāli pieļaujamās zāļu cenas aptiekās.
Pēc raidījumu sērijas „Farmācijas neredzamā vara” un ziņām par to, ka konkrēti aptieku tīkli pārņem pilsētas, arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība) solīja pievērsties šīs problēmas risināšanai. Proti, Saeima varētu uzdot valdībai pētīt situāciju farmācijā. Kad šim tematam varētu veltīt komisijas sēdi, aizvien vēl nav zināms konkrēts datums. Pēc Barčas teiktā, tas paredzēts aprīlī.
Savukārt Konkurences padome, kas pēta situāciju ar aptieku „mini monopoliem” desmit Latvijas pilsētās, plāno nākt klajā ar ziņojumu par aptieku koncentrāciju aprīļa beigās.
Tikmēr pensionāre Dagnija aicina cilvēkus domāt un sekot līdzi zāļu cenām: „Iesaku visai Latvijai skatīties tās cenas. Tieši tās dārgās, kas ap 100 eiro ir - ja tās vajag, piemēram, trim mēnešiem, tad jāskatās ir, jo tā starpība nav centos, bet 30-40 eiro starpība starp vienu aptieku un otru.”
