Viens no iemesliem, kāpēc Leonīds pārvācās no Krievijas uz Latviju, bija vēlme izdot vecmāmiņas Maskavā 20 gadus rakstīto uzvārdu vārdnīcu. Viņš iemācījās latviešu valodu, ieguva pilsonību un darbu. Lai gan par Latvijas nākotni Leonīds nav optimistisks, tomēr savu personīgo dzīvi redz gaišos toņos un stāsta par pieredzi, apzinoties un atzīstot savu piederību minoritātēm.
"Es sapratu, ka es esmu gejs, kad man bija apmēram 16 vai 17 gadi. Tas ir diezgan vēlu, salīdzinot ar citiem LGBT pārstāvjiem.
Par projektu "Statistiskie tautieši"
Viņš norāda, ka saprast savu atšķirīgumu ir grūti, bet vēl grūtāk ir to pieņemt. "Dažiem cilvēkiem tas aizņem gadus, un kādam vispār nekad nesanāk.
Ar katru konkrēta cilvēka orientācijas atzīšanu šis cilvēks iegūst pilnību un pieņem sevi," stāsta Leonīds, norādot, ka viņam sevis pieņemšana noslēdzās ar atzīšanos vecākiem, kuri to uztvēruši mierīgi.
"Ja es mēģinu kaut kā apkopot un kaut kā raksturot vidējo statistisko Latvijas sabiedrības attieksmi pret LGBT pārstāvjiem, tad, manuprāt, vairums cilvēku attiecas ar nepatiku, bet ne ar naidu," saka Leonīds, atzīstot, ka Rīgā viņš jūtas drošāk nekā Maskavā. "Manuprāt, situācija Latvijā un Krievijā, pat Rietumu valstīs būtiski mainītos, ja vairums LGBT izstāstītu par sevi vismaz saviem tuviniekiem."
Viņš ir pārliecināts, ka pat "konservatīvākie sabiedrības pārstāvji būtu šokēti, cik šādu cilvēku ir viņu tuvo un paziņu vidū".