Leikēmija četru gadu vecumā: ASV grupas ACIDIC bundzinieka Meta Vitakera pieredzes stāsts

ASV indīroka grupas ACIDIC bundziniekam Metam Vitakeram četru gadu vecumā atklāja leikēmiju. Sekoja trīs gadus ilga ārstēšanās, un viņa ģimenei tas bija smagākais posms dzīvē, mūziķis atklāj intervijā pieci.lv, runājot par vēža skartiem cilvēkiem saistībā ar labdarības akciju "Dod pieci". Tajā šogad vāks ziedojumus vēža skartu cilvēku rehabilitācijai pēc ārstēšanās procedūru beigām.

 

Mets Vitakers: Tas viss sākās, kad man bija četri gadi. Bijām ģimenes atvaļinājumā, un es sāku justies slikti. Nevarējām saprast, kas man vainas, tāpēc piezvanījām uz slimnīcu un turp aizbraucām. Parasti viņi netaisa asins analīzes, nu, tas bija vēl 1994. gadā, bet viens dakteris uztaisīja asins ainu. Viņš atnāca atpakaļ 20 minūtes vēlāk. Man bija leikēmija, un viņi to bija konstatējuši.

Mans tēvs stāsta, ka tad, kad diagnosticēja, mēs devāmies uz Sanfrancisko slimnīcu, kur ārsti mums deva vairākas iespējas. Mani vecāki, viņi nekad nebija saskārušies ar ko tādu, neko nezināja. Prasījis - vai mēs varam brītiņu padomāt, ko mums darīt? Un ārsts laikam esot ieskatījies manam tēvam acīs un teicis: "Ja jūs nesakāt “jā” tagad, es zvanīšu bāriņtiesai, lai bērnu atņem un ved ārstēt, jo slimība ir agri konstatēta un nav iemesla, lai to neuzveiktu". Un mans tēvs saka, ka tas bija tas brīdis, kad viņš saprata, ka es atveseļošos.

Un nākamajā dienā mēs sakravājām koferus un devāmies uz slimnīcu.

Tur es pavadīju sešas nedēļas, neizejot ārā. Ārstēšana bija agresīva ķīmijas terapija, kas, varētu teikt, iznīcināja visas mana ķermeņa šūnas, lai uzveiktu vēzi.

Un tas viss turpinājās trīs gadus. Tātad no četru līdz septiņu gadu veumam es cīnījos ar slimību. Man izkrita mati, es pieņēmos svarā, viss zāļu dēļ. Izskatījos pēc spoka. Vienā brīdī es biju pilnīgi balts, jo nevarēju iet ārā.

Bet tagad atskatoties - tas viss mani padarīja par tādu, kāds esmu tagad. [..] Man bija šī sajūta, ka es neesmu radīts sēdošam biroja darbam. Tāpēc es pievienojos grupai.

Bet tāpēc, ka es biju tik jauns, es īsti nesapratu to [slimības] smagumu. Bet mani vecāki teica, ka tas bija viens no smagākajiem laikiem viņu dzīvē un neko nevar salīdzināt ar to, kam viņi gāja cauri, kamēr es ārstējos.

Un tad es arī dabūju savu bungu komplektu. Mana omīte man uzdāvināja bungas, kad man bija četri gadi, Ziemassvētku vakarā. Un tas arī kaut kā aizsāka manu muzikālo attīstību. Tas bija veids, kā iziet no visa, kas bija apkārt.

Ieva Upīte: Tāpēc, ka slimnīcās pavadīji daudz laika, mūzika ļāva aizbēgt no ikdienas dzīves?

Mets Vitakers: Jā, mūzika man bija "izeja". Man bija četri gadi, es, protams, nebiju labs (smejas), bet pat iespēja sist bungas un radīt troksni, tas palīdzēja izslēgt prātu un aizbēgt no realitātes.

Ieva Upīte: Tas ir ilgs laiks, ko bērnam pavadīt slimīcā. Saki, vai tu kādā veidā arī “pazaudēji” bērnību?

Mets Vitakers: Tas ir labs jautājums. Es vienmēr esmu teicis, ka man vajadzēja uzaugt daudz ātrāk nekā maniem draugiem.

Daudzi mani draugi četru gadu vecumā bradāja pa dubļiem. Man bija jāuzmanās no visa, jo parasta saaukstēšanās man varēja beigties ar pneimoniju un ceļojumu uz slimnīcu.

Es nevarēju ēst sušī, es nevarēju iet ārā, kad bija lietains un auksts, man bija jāpaliek mājās. Varētu teikt, ka no četru līdz septiņu gadu vecumam es zaudēju nelielu bērnības daļu. Bet es domāju, ka pašlaik es esmu to atguvis ar jokiem un trako grupu. Mēs neesam nekādi pieaugušie (smejas).

Ieva Upīte: Zinu, ka tev ir tetovējums no tā laika, kad cīnījies ar vēzi.

Mets Vitakers: Jā, man ir tetovējums rokas iekšpusē. Tas ir “oktobris 1997” un tas ir ar romiešu cipariem, jo es mācījos latīņu valodu, un man likās, ka es esmu pietiekami zinošs, lai tādu tetovējumu liktu (smejas).

Ieva Upīte: Tetovējums tev atgādina par to laiku, kad cīnījies ar vēzi?

Mets Vitakers: Tas ir atgādinājums, jā, bet nu es arī mēdzu par to jokot dažreiz. Viens no maniem draugiem redzēja manu foto, kur es biju bez matiem, un viņš mani vilka uz zoba par to. Un citi cilvēki domā, ka tas ir dīvaini, bet man tas ir tā kā parādīt, hei —  es varu par to jokot, jo es tiku tam cauri.

Ja es dzīvotu savu dzīvi tik nopietni, tas mani izsūktu un piespiestu pie zemes. Jā, tas bija nopietns laiks, bet nu - es to [slimību] uzveicu.

Ieva Upīte: Teici, ka vēzis izmainīja dzīvi un dzīves veidu. Varbūt tagad, ja kaut kas ar tevi notiek, tad tu vairs neskaties uz to tik sakāpināti?

Mets Vitakers: Kad es saslimu, veids, kā mēs to atklājām, bija tas, ka man sāpēja vēders. Un tā tagad kopš šīs dienas, ja man kādreiz iesāpas vēders — tā ir sliktākā sajūta pasaulē. Es tad esmu kā bērns un visu dienu nelietojams. Bet visādi citādi, tas varbūt nav tas labākais variants, bet es uz to skatos kā - hei, daudziem cilvēkiem ir tikai viena dzīve, es dabūju otru iespēju. Nu tā… es to neuzskatu par pašsaprotamu, droši vien daru lietas, ko ārsti teiktu, lai es nedaru. Bet tai pašā laikā, ja tev ir bijis kaut kas tik nopietns un tu ar to esi cīnījies… man ir tāda filozofija, ka nenokavē kaut ko tikai tāpēc, ka tas nav tas labākais, jo beigās es neskatīšos atpakaļ uz savu dzīvi un neteikšu —  o, vau, es esmu tik laimīgs, ka man ir visa šī nauda un man ir visas šīs lietas.

Nē, es skatīšos atpakaļ un domāšu, ka es izdarīju visu, ko es gribēju darīt. Nu, tas mani tā ir mainījis, tā man ir tāda "carpe diem" attieksme, dzīvot šodienai.

Ieva Upīte: Mūsu sarunu noteikti dzirdēs cilvēki, kas cīnās ar vēzi, ko Tu varētu viņiem teikt, varbūt pusaudžiem un bērniem, kuri vēl ir mazi.

Mets Vitakers:  Nu, zini, nepadodies. Vienmēr skaties uz gaišo pusi. Viņi jau ir stiprāki nekā daudzi citi cilvēki pasaulē, ejot cauri tam, kam viņi iet. Un tad, kad viņi jūtas slikti, tā ir daļa no tā. Es arī nebiju visu laiku priecīgs. Nekad nevajag sev pārmest, ka jūties slikti, jo tas ir cilvēka dabā — būt skumjam.

Bet, kā jau es teicu, šie vēža pacienti un visi tie, kas iet tam cauri, tie ir daudz stiprāki, jo viņi cīnās.

Mēs tikko bijām Baltkrievijā un mēs gājām uz onkoloģijas slimnīcu. Un redzot šos bērnu atkal… Desmit reižu stiprāki par mani. Pat ja es esmu tam gājis cauri, viņiem ar to ir jācīnās tagad. Redzot viņus atkal, viņi tur ir tie stiprākie, ne es, es esmu [tur] tikai [tādēļ], lai viņus atbalstītu un pateiktu, ka ka tam var tikt cauri un viss kļūst labāk.

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti