“Strādāju algotu darbu un strādāju, kamēr pienāca krīze. Un krīzē rodas ideju turpinājumi vai vēl labākas idejas. Un Rihards man saka - ej prom no darba un taisām to lavandu biznesu,” atceras Inga.
Sākumā, protams bijušas bailes un uztraukums par visu. Ar Rihardu vienojušies, ar kādu summu var riskēt. Tad devās uz Holandi pēc ziediem un 2010. gadā nonāca pie pirmā lavandu lauka. Tie bija 16 tūkstoši stādu, kurus sastādīja divatā.
“Vecāki mums pieveda stādus, bērni mūs pabaroja, kamēr stādījām.
Ārkārtīgi smieklīgi izskatījās, cilvēki brauca garām un skatījās, ko tur pilsētnieki ir sastādījuši, jo neko nevarēja saprast, kas tas ir. Pirmajā gadā ir daudz darba, bet ziedu vēl nav,” stāsta Inga.
Lavandas Latvijā - netradicionāli
Latvijas klimats nav lavandām piemērotākais, stāsta Rihards. Lavanda oriģināli ir Vidusjūras reģiona augs, kam nepieciešams daudz saules, gaismas un siltuma, bet Latvijā no tā nekā daudz nav. Sākumā citi neesot ticējuši, ka lavandas Latvijā augs.
“Tāpēc dzima arī tas spīts, ka būs. Neviens tak nav pamēģinājis. Tas ir tāpat, atļaušos salīdzināt, kā ar Stīvu Džobsu, kam arī teica, kas tas ir, kā var būt kompjūters vienā kastē? Un te ir tas pats, kā var augt dienvidu augs Latvijā. Un nu tu redzi, ka var,” ar pārliecību stāsta Rihards.
Protams, sava loma bijusi arī veiksmei, jo pirmās divas ziemas bijušas sniegotas - sniegs stādus apsedz un palīdz nosargāt. "Ja mums pirmajā gadā būtu viss nosalis, visticamāk, mēs būtu atmetuši ar roku tam visam," tazīst Inga.
Paši, ģimene un draugi
Arī draugi zina, ka lavandas ir cimperlīgas Latvijas klimatā. Salnas ir to lielākais bieds, un nepilnu hektāru lielajā platībā tās ir jāglābj itin bieži.
“Aizpagājušogad uz Jāņiem bija -1 grāds. Visi sazvanās, būs salnas, un ko mēs tagad darīsim? Visi draugi jau sabraukuši uz Jāņiem.
Un tad visi gājām ārā un visu nakti dedzinājām ugunskurus un dūmus pūta virsū tam laukam, lai nenosalst viss. Un tā visu nakti,”
atceras Ingas draudzene.
Ne Inga, ne Rihards, arī draugi nekad nav bijuši laucinieki. Katrs ar savām darīšanām un ikdienas steigu. Bet kaut kādā neizskaidrojamā veidā un ar darbošanos zemes darbos, viņus visus kopā savienojis lavandas bizness.
“Visā tajā jau ir kaifs. Pirmkārt, jau tas, ka katrs pieliek savu roku, lai te kaut kas skaists būtu. Ingas un Riharda idejas, tas viņu lidojums un pozitīvā attieksme pret dzīvi. Un optimisms. Nosalst vienu gadu puse lauka, bet viņi atkal, atkal un atkal turpina, uz visām tām lietām skatās ar optimismu ” saka Ingas draudzene Evija.
Evija arī stāsta, ka Inga ar Rihardu ir tie, kas redz vīzijas, kuras vēlas īstenot. Un tas ievelk arī draugus un ar to padara arī viņu dzīvi daudzkārt interesantāku. Tikmēr Inga atzīst, ka uzreiz, kad dzima plāns sākt audzēt lavandas, esot bijis skaidrs, ka tas nebūs vienas dienas projekts.
“Tas ir absolūti mazs biznesiņš, varētu teikt, ģimenes bizness. Es jau te esmu ievilkusi ne tikai ģimeni, bet arī draugus un paldies Dievam, ka viņi vēl nebēg no manis,” smejoties stāsta Inga.
Lavandas, māksla un sajūtas
Ienest mākslu un sajūtas vietā, kur reiz dzīvoja lopi. Vidē, kur reiz bija darba duna, tagad ir miera, klusuma un domu telpa. Rihards vēlas, lai cilvēki šeit sapņotu vairāk.
“Doma ir tāda, ka šeit ienāks cilvēks. Gūs sev interesantu un emocionālu baudījumu, pilnīgi negaidītā veidā priekš lauku vides,” stāsta Rihards.
Un lavandu saimniecībā tiek rīkoti arī dažādi pasākumi. Viens no tiem ir Lavandu svētki, ko saimnieki rīko jau sešus gadus. Viņi ielaiž savās mājās svešiniekus.
“Ir tādi, kas brauc jau kārtējo gadu, tos jau mēs atpazīstam un sveicinam. Bet ir tādi, kam tas ir absolūts jaunums, lai gan svētki ir jau sesto gadu. Un ir prieks, ka mēs spējam sniegt tās pozitīvās emocijas, jo negatīvo emociju mums pietiekami ikdienā ir. Un, kad cilvēki aizbrauc projām ar smaidu sejā, tas ir lielākais gandarījums, ” stāsta Inga Purava.
Inga spriež, ka varētu jau audzēt jebko citu - iestādīt kartupeļus, burkānus, audzēt ķiplokus, bet lavandas ir divi vienā - tur ir puķes - sievišķīgie ziedi - un eļļa.
“Jo ne jau ziedu dēļ lavandas audzē. Viņas audzē ēteriskās eļļas dēļ, ko tas zieds atdod. Un tur tā pievienotā vērtība ir, ka tu viņu vari pēc tam iepakot un viņa pēc tam visu ziemu smaržos. Un tas ir lietderīgais pielietojums tam ziedam.
Rozes mēs nopērkam, vāzē mums viņas ir un pēc tam vairs nav, bet šis ir tas, kas arī sakaltētā veidā aromātu dod,” skaidro Inga.
Dara, jo patīk
Visu, ko paši izaudzē, paši šeit arī pārstrādā. Nekas netiek nodots uzpircējiem, kā tas, piemēram, notiek ar labību. Paši ar savām rokām no lavandām rada produktus.
“Mēs neapstājāmies pie viena krūma un neieciklējāmies. Mēs visu laiku gājām uz priekšu. Un tas sapnis ir tas, kas visu laiku dod stimulu. Un man liekas, jo vairāk tādi trakie uzdarbojas, arī pārējiem, kas nedara tādas trakas un stulbas lietas, rodas iedvesma.
Varbūt es neiešu strādāt bankā no astoņiem līdz pieciem, bet iešu cept tortes,” retoriski jautā Rihards.
Un sapni nespēj apturēt arī smagais darbs. Saimniecības kopšana, atjaunošana, zāles pļaušana un, protams, rūpes par lavandām. Inga gan atzīst, ka ir grūti atbildēt - kāpēc to dara. Īsā atbilde - jo patīk. Patīk, ka ir sakopts, ka ir skaisti, tas viss ir arī brīvā laika pavadīšanas veids.
"Un Rihards, atbraucot no Rīgas, ielec vienā traktorā un nopļauj zāli, ielec otrā un izbrauc pa vagām, un viņš neliekas mierā, kamēr visus darbus nav izdarījis. Bet kad ir [padarīts], var apsēsties un iedzert alu. Un tā jēga ir jēgpilna laika pavadīšana," smaidot stāsta Inga.
