Valija Klancberga ir piecpadsmit dienas vecāka par mūsu Latviju, un arī viņas dzīve bijusi tikpat grūtu izaicinājumu pilna. "Visādi ir gājis. Jau no cara laika meklēja vaininiekus, ko sodīt. Divas vecāsmātes ilgi dzīvoja, bet tos vīriešus jau nomušīja citi kungi," sacīja sirmā kundze. Tēvu Valija zaudēja jau trīs mēnešu vecumā, bet 1949. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju.
Jaunākās meitas Māras vārda dienā pie loga pēkšņi atskanējuši skaļi klauvējieni un pavēle ātri būt gataviem. Aija, kurai tolaik bija tikai seši gadi, atceras, ka abrā rūgusi maizīte, un tēva neesot bijis mājās. "Viņš atnācis mājās un redz, ka viss aizslēgts, abrā iet mīkla pāri, un tad tētis sapratis, kas par lietu. Es nezinu kādā veidā, bet viņš devās pakaļ uz Tukumu, panāca to sastāvu un iekāpa iekšā, nezinot, kur mēs esam," atminējās jubilāres vecākā meita Aija Guslens.
Liktenis bija lēmis arī visai ģimenei atgriezties Latvijā. Valija strādājusi gan par rakstvedi, gan bērnudārzā, bet pusmūžā apguvusi aušanu un ieguvusi tautas daiļamata meistara nosaukumu. Kritiska attieksme pret sevi, un pieticība Valijas kundzi pavadījusi visu dzīvi. Liela daļa no garā mūža nodzīvota Alsviķos, kur bijis dārzs un blakus mežs, ko smaidīgā kundze allaž saukusi par savu paradīzi.
Pirms diviem gadiem gan Valijas kundze padevusies meitu aprūpei un labprāt savā dzīves pieredzē dalās arī ar sešiem mazbērniem, 15 mazmazbērniem un diviem mazmazmazbērniem. Vienmēr sabiedriski aktīvā Valijas kundze joprojām iespēju robežās seko līdzi notikumiem valstī. Latvijai viņa novēlot vēl daudzus gadu simtus, bet cilvēkiem gan nevajagot vēlēt simt gadus nodzīvot, jo tas esot neizsakāmi grūti.
