Redzēja sapnī, ka jāpaliek Latvijā
Līdz pat 40 gadu vecumam viņas dzīve, varētu teikt, bija pavisam parasta. Viņa dzimusi, augusi un jaunību pavadījusi Rēzeknē. Rakstījusi dzeju, spēlējusi teātrī, bijusi meitene kā meitene. Tad bija karš, bet 1944. gadā viņa Latviju gandrīz pameta.
Bijusi jau Ventspils ostā, un kāds jūrnieks no Holandes kuģa aicinājis līdzi, bet mamma nekur nav gribējusi braukt, un Ņina redzējusi sapni, ka ir jāpaliek. Un palika.
Pēc kara viņa tika pie darba Rīgā, vienu brīdi strādāja arī par arhivāri Radioraidījumu un televīzijas komitejā, apprecējās, laida pasaulē dēlu, bet tad mazliet aiz gara laika sāka iet mājturības kursos.
Piedāvājums tomēr bija vilinošs, un pamazām Ņina sāka rakstīt savu kursu programmu. Vīrs viņu bija iekārtojis praksē pie konditora Aleksandra Dabres un vēl zivju restorānā.
“Bruneti” neatzīst – sviestu nedrīkst zagt
Ieguvusi nepieciešamo izglītību, drīz vien Ņina jau bija gatava pasniegt, un kursi kļuva populāri. Un pēkšņi viņa bija kļuvusi slavena. Sākumā Rīgas mērogā, tad arī apceļoja visu Latviju. Dāmas plūda pie viņas, nesa savas receptes un kopā kursos radīja jaunas.
Protams, sadzīvojot ar tam laikam raksturīgo pārtikas produktu deficītu, kas nereti receptēs ieviesa savas korekcijas vai pat radīja jaunas.
Tā radās arī Masiļūnes saldā desa – deficīta dēļ. Kādā groziņu vakarā bija sarunāts, ka viņa atnesīs desu, bet desu nevarēja tajā dienā dabūt, tāpēc Ņina izmantoja, kas bija, un radīja alternatīvu – saldo desu.
Mūsdienās šī pazīstamā salduma recepte ir mainīta, variēta, papildināta, kā kurai saimniecei tīk, bet tās radīšanas lauri pieder tieši Masiļūnei, un viņa nemaz nekautrējas ar to lepoties.
“Es viņu esmu izgudrojusi. [..] Bet tagad ko, – tie konditori taisa to “Bruneti”. Man atnesa vienreiz to “Bruneti”, es nospļāvos, es pat kaķim to nedotu ēst. Tur margarīns ielikts... Kā var likt margarīnu? Es kad pie Dabres mācījos, viņš teica, nekad nedrīkst zagt sviestu, ja receptē ir rakstīts sviests, tad jāliek ir sviests...” atcerējās Masiļūne.
Par savām autortiesībām uz slavenā deserta recepti viņa gan necīnījās. “Tā ir dāvana visai Latvijai,” viņa teica.
Gribi, ko vari
Daudzas Masiļūnes receptes tika publicētas žurnālos. Pirmo grāmatu Ņina rakstīja gandrīz deviņus mēnešus, un sevišķa vērība veltīta tam, lai ēdieni būtu arī apskatāmi. Rīkotas fotosesijas. Jau tālāk grāmatas sekoja cita citai, autorei cenšoties izprast pat mūsu senču tradīcijas.
Dažādas gudrības kursu veidā kopā ar pašu autori ceļojušas arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pēc bēgļu gaitām uz dzīvi apmetās viņas brālis.
Arvien jaunas receptes turpināja tapt arī jau ļoti cienījamos gados – visas mīļas un visas līdz detaļai pārdomātas.
Kad Masiļūnei bija apritējuši 95 gadi, sēžot nelielajā dzīvoklīti Imantā, kurā arī viss ir tapis, viņa atzina, ka par šādu aizrautību diemžēl, no vienas puses, ir arī jāmaksā. No vīra viņa izšķīrās, jo nebija jau laika, ko viņam veltīt. No otras puses, viņa bija lepna par to, ko devusi, ka ne tikai krājusi, pierakstījusi un nodevusi citiem savas receptes, bet ar tām centusies uzturēt un saglabāt latviskumu, mūsu ēdiena identitāti un savā ziņā pat naivumu, kāds piemītot tieši latviešu maltītei.
Lokālais patriotisms allaž bijis viens no viņas gatavoto ēdienu vadmotīviem. Nākusi no katoliskās Latgales, ar viņu vienmēr bijusi kopā arī spēcīga ticība Dievam. Reliģija, humors un dzīvesprieks.
Tas ir tas, kas raksturoja Ņinu, kuras dzīves moto, aizgūts no Leonardo da Vinči, bija: “Ja tu nevari, ko gribi, tad gribi, ko vari.”
