Jau tradicionāli un arī šogad, Latvijas neatkarības atjaunošanas īpašajā dienā – 4. maijā, daudziem Latvijas cilvēkiem tiks pasniegti Triju Zvaigžņu ordeņi. Šogad, piemēram, tie ir vairākiem aktieriem, bet ir arī kādai kundzei, kura savulaik gribēja, bet nekļuva par aktrisi. Par viņas mākslas darbu skatuvi kļuva virtuve, un par viņas īpašajām izrādēm, ko tagad pazīst teju visa Latvija, kļuva viņas veidotās pavārgrāmatas. Tā ir Antoņina Masiļūne jeb Ņina.
Un, ja mums Latvijai ir savs Dainu tēvs, viņu varētu dēvēt par Latvijas recepšu mammu – vairāk nekā 20 pavārgrāmatas latviski, krieviski, latgaliski, arī vāciski, angliski. Ņinas Masiļūnes apkopotā recepšu raža ir milzīga.
Redzēja sapnī, ka jāpaliek Latvijā
Bet līdz pat 40 gadu vecumam viņas dzīve, varētu teikt, bija pavisam parasta. Dzimusi, augusi un jaunību viņa pavadīja Rēzeknē. Rakstījusi dzeju, spēlējusi teātrī, bijusi meitene kā meitene. Tad bija karš, bet 1944. gadā viņa Latviju gandrīz pameta.
Bijusi jau Ventspils ostā, un kāds jūrnieks no Holandes kuģa aicinājis līdzi, bet mamma nekur nav gribējusi braukt, un Ņina redzējusi sapni, ka ir jāpaliek. Un palika.
Pēc kara viņa tika pie darba Rīgā, vienu brīdi strādāja arī par arhivāri radio un televīzijā, apprecējās, laida pasaulē dēlu, bet tad mazliet aiz gara laika sāka iet mājturības kursos.
Bet piedāvājums tomēr bija vilinošs, un pamazām Ņina sāka rakstīt sava kursu programmu. Vīrs vēl viņu bija iekārtojis praksē pie konditora Aleksandra Dabres un vēl zivju restorānā.
“Bruneti” neatzīst – sviestu nedrīkst zagt
Ieguvusi nepieciešamo izglītību, drīz vien Ņina jau bija gatava pasniegt, un kursi kļuva populāri. Un pēkšņi viņa bija kļuvusi slavena. Sākumā Rīgas mērogā, tad arī apceļoja visu Latviju. Dāmas plūda pie viņas, nesa savas receptes, un kopā kursos radīja jaunas.
Protams, sadzīvojot ar tam laikam raksturīgo pārtikas produktu deficītu, kas nereti receptēs ieviesa savas korekcijas vai pat radīja jaunas.
Tā radās arī Masiļūnes saldā desa – deficīta dēļ. Kādā groziņu vakarā bija sarunāts, ka viņa atnesīs desu, bet desu nevarēja tajā dienā dabūt, tāpēc Ņina izmantoja, kas bija, un radīja alternatīvu – saldo desu.
Mūsdienās šī pazīstamā salduma recepte ir mainīta, variēta, papildināta, kā kurai saimniecei tīk, bet tās radīšanas lauri pieder tieši Masiļūnei, un viņa nemaz nekautrējas ar to lepoties.
“Es viņu esmu izgudrojusi. [..] Bet tagad ko, šitā, tie konditori taisa to “Bruneti”. Man atnesa vienreiz to “Bruneti”, es nospļāvos, es pat kaķim to nedotu ēst. Tur margarīns ielikts... Kā var likt margarīnu? Es kad pie Dabres mācījos, viņš teica, nekad nedrīkst zagt sviestu, ja receptē ir rakstīts sviests, tad jāliek ir sviests...” saka Masiļūne.
Par savām autortiesībām uz slavenā deserta recepti viņa gan necīnās. “Tā ir dāvana visai Latvijai,” viņa saka.
Gribi, ko vari
Kā šodien, tā arī toreiz daudzas Masiļūnes receptes tika publicētas žurnālos. Pirmo grāmatu Ņina rakstījusi gandrīz deviņus mēnešus, un sevišķa vērība veltīta tam, lai ēdieni būtu arī apskatāmi. Rīkotas veselas fotosesijas. Jau tālāk grāmatas sekoja cita citai, autorei cenšoties izprast pat mūsu senču tradīcijas.
Dažādas gudrības kursu veidā kopā ar pašu autori ceļojušas arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pēc bēgļu gaitām uz dzīvi apmetās viņas brālis.
Un arvien jaunas receptes top vēl arī šodien – visas mīļas, un visas līdz detaļai pārdomātas.
Šī gada sākumā Ņinai Masiļūnei apritēja 95 gadi. Sēžot nelielajā dzīvoklīti Imantā, kurā arī viss ir tapis, viņa atzīst, ka par šādu aizrautību diemžēl no vienas puses ir arī jāmaksā. No vīra viņa izšķīrās, jo nebija jau laika, ko viņam veltīt. No otras puses, viņa ir lepna ar to, ko devusi un dod Latvijai, ka ne tikai krājusi, pierakstījusi un nodevusi citiem savas receptes, bet ar tām centusies uzturēt un saglabāt latviskumu, mūsu ēdiena identitāti un savā ziņā pat naivumu, kāds piemītot tieši latviešu maltītei.
Lokālais patriotisms allaž bijis viens no viņas gatavoto ēdienu vadmotīviem. Nākusi no katoliskās Latgales, ar viņu vienmēr bijusi kopā arī spēcīga ticība Dievam. Reliģija, humors un dzīvesprieks.
Tas ir tas, kas raksturo Ņinu, un mums vēl obligāti esot jāpasaka viņas dzīves moto, aizgūts no Leonardo da Vinči: “Ja tu nevari, ko gribi, tad gribi, ko vari.”
