Šitake sēņu dzimtene ir Japāna: ''šī'' nozīmējot koks, ''take'' – sēne jeb koka sēne. Tā aug uz kritušiem kokiem. Japānā uz kastaņām un ozoliem, Trubeniekos uz melnalkšņa vai baltalkšņa baļķēniem.
Jānis rāda baltalkšņa baļķi un stāsta, ka uz tā varēs izaudzēt piecas šitaku ražas – tās ienākas ik pēc trim mēnešiem. Pēc tam baļķis kļūs tik trausls, ka to vairs nevarēs paņemt rokā – sēne koku būs “apēdusi”.
Šitaku audzēšanas process sākas ar sēņu micēlija iepotēšanu koksnē. “Tad trīs gadus ir tā saucamais inkubācijas periods, kad micēlijs no potējuma vietas pārņem katru koksnes šķiedru kā smalka, smalka tīklene. Sēne barojas no koksnes celulozes. Pēc trīs gadiem uz baļķa parādās tādu puniņi jeb mezgliņi, kop sauc par primordijiem. Šie primordiji ir pirmais vēstnesis, ka baļķis ir gatavs ražot sēnes,” ar audzēšanas procesu iepazīstināja Jānis.
Pēc tam sēnei jādod signāls, ka tai jāsāk vairoties. Lai to darītu, baļķus ved uz inkubatoru, mērc ļoti aukstā ūdenī, lai micēlija tīklojums ieplīstu. Vietā, kur tas notiek, sāk augt sēnes. Tās lasa ik pēc 12 stundām, negaidot, kad tā veidos sporas. Šitakes ievāc, griežot ar nazīti, jo sēni nolauzt nav vienkārši.
Tikai retā sēne pamet Trubenieku saimniecību, jo teju visas atrod pircēju tepat uz vietas. Pircēji ir tūristi, kas interesējas par sēņu audzēšanas procesu. Tūristu vidū pieprasītākais produkts – sēņu sviests. “Šajā sēņu sviestā ir ļoti daudz sēņu. Varētu teikt, ka šis ir sēņu sviests, nevis sviests ar sēnēm,” norādīja Jānis.
Lielākā daļa no izaudzētajām sēnēm Trubeniekos tiek pārstrādātas, svaigā veidā paliek tikai piektdaļa. Nākotnē saimnieks piedāvājumu cer papildināt ar čipsiem, kas gatavoti no sēnēm, nevis kartupeļiem.