Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lasīšanas kultūra Latvijā. Stāsta Viesturs Zanders. 2.daļa

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Juanna gadiem kopj gulošo māti: Uzskatu to par savu pienākumu, mūsu ģimenē tā pieņemts

Septiņi lietuvieši daudziem palīdzēja no Pāvilostas nokļūt Gotlandē 2.Pasaules kara beigās

«Latvijas klusie varoņi»: Lietuvieši, kas nelika šķēršļus bēgļiem doties pāri jūrai uz Gotlandi

Otrā pasaules kara beigās diez vai tik daudz bēgļiem būtu bijis iespējams tikt pāri jūrai – uz Gotlandi, ja nebūtu septiņu lietuviešu robežsargu, kuri nelika šķēršļus bēgļiem ceļā uz Zviedriju. Šis ir vēl viens stāsts sērijā "Latvijas klusie varoņi" – par tiem cilvēkiem, kuru stāsti reti kam zināmi, bet kuru palīdzība bijusi neatsverama. Cilvēkiem, kuri mēģināja glābt iznīcībai nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja. 

"Domāju, ka viņi [lietuviešu robežsargi] ir tie klusie varoņi. Jo kāda viņiem ieinteresētība? Nekādas it kā nebija. Viņi saprata, ka cilvēki grib doties projām. Es domāju, ka viņus noteikti var saukt par klusajiem varoņiem," pauž Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčānova.

Iepriekš Latvijas Radio sērijā "Latvijas klusie varoņi" stāstīja par talsinieci Līgu Vronovsku, kurai izdevās paglābties no izsūtījuma, pateicoties kaimiņa pārliecināšanas spējām, par Antras Kriķes ģimeni, kas no izsūtīšanas slēpās pie radiem, un Kārli Guļevski, kurš paglāba savu mazmeitu no Sibīrijas.

Pievēra acis uz bēgļiem

"Mēs esam Jūrkalnes "Laukgaļos". Tepat netālu ir Liepājas-Ventspils šoseja, kas toreiz nebija nekāda šoseja, bet zemes ceļš, slikti izbraucams, bet ar zirgiem, ratiem, pajūgā varēja ceļot. Bet šeit bija pietiekami vientuļi, mežaini, lai neviens no karojošajām pusēm negribētu apdraudēt sevi, braucot sāņus, mežā, apmeklējot kādas nezināmas mājas. Un tāpēc acīmredzot Latvijas Centrālā padome, tie cilvēki, kuri organizēja bēgļu apmešanās vietas, izvēlējās šīs nomaļās mājas, kur apmesties viņiem zināmiem bēgļiem.

Šais mājās, konkrēti "Laukgaļos" apmetās Kārļa Skalbes ģimene, arī Roberts Legzdiņš," stāsta vēsturnieks Juris Indāns, kurš tagad dzīvo Jūrkalnē un izzinājis bēgļu ceļus pāri jūrai.

1944. gada rudens bija Dieva dots, varēja ar laivām doties pāri jūrai. Ap 5000 bēgļu no Kurzemes devās uz Zviedriju pašu spēkiem vai ar Centrālās padomes ziņu.

Braukšana uz Zviedriju bija nelegāla un pilna briesmām – Kurzemes piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām, bet par šo noteikumu neievērošanu draudēja bargi sodi.

Krastu arī apsargāja. Un, kā stāsta Juris Indāns, tas tāpēc, ka vācieši nevēlējās pieļaut bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, ko ar zvejnieku motorlaivu varēja sasniegt 12-14 stundu laikā.

"Šajā mežu masīvā, kur nebija attīstīta nekāda lauksaimniecība, šeit bija robežkontroles punkts. Un tie robežsargi bija nevis vācieši, bet lietuvieši. Tas bija tāds palīgdienests, jo - ko viņi tur sargās? Vācija bija visu paņēmusi, un no šīs puses nekas nedraudēja. Tas [robežkontroles punkts] bija vairāk formāls. Bet kārtībai bija jābūt, ik pa gabalam kontroles punktam. Un tāds tas arī bija. Un ar Latvijas Centrālās padomes svētību atrada kontaktu ar viņiem," klāsta Indāns, pieļaujot, ka Leonīds Siliņš vai viņa palīgi bija tie, kuri panāca vienošanos, ka robežsargi pievērs acis uz bēgļu pārceltuves aktivitātēm.

Pārceltuve darbojās sekmīgi, līdz vācieši atklāja pārceltuves darbību un robežsargu rīcību. Daļu aizveda uz Ventspili, daļu nošāva, bet katrā ziņā visus nomainīja.

Tuvāku kontaktu nodibināšana ar lietuviešu krasta sardzi ir aprakstīta vairāku bēgļu pārcēlāju atmiņās. Kā raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs, apsolot, ka ar laivām uz Zviedriju tiks vesti arī lietuviešu karavīri, kas vēlēsies tur nokļūt, tika panākta vienošanās, ka krasta sardze skatīsies caur pirkstiem, kad laivas no Gotlandes piestās vai atstās Kurzemes krastu. 

Septiņiem karavīriem nāvessods

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja vecās ambulances ēkā Pāvilostas Tirgus laukumā, lai dotu tiem atpūtu, bet īstenībā ar viltu atbruņoja un ielenca vācu žandarmērijas vienības. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā.

"Nu, tas ir, lai baidītos, lai lietuvieši neturpinātu laist pāri, lai vairāk sabaidītu cilvēkus, lai to nedarītu. (..) Lai būtu par biedinājumu, kā mazus bērnus baidīja ar bubuļiem, bet tas ir daudz drausmīgāk," spriež Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja.

Tos karavīrus, kurus nošaut, izvēlējās izlases kārtībā no Tirgus laukumā nostādītās ierindas. Pēc nostāstiem Irina Kurčanova zina stāstīt, ka šāvēji bija viņu pašu biedri, kuriem tika dota izvēle vai nu šaut, vai pašam būt nošautam.

Attēlā Irina Kurčanova

"Pieciem lietuviešiem uzvārdus mēs uzzinājām, sazinoties ar Lietuvas vēstniecību. Mums ir arī vēstule ar šiem vārdiem. Bet divi uzvārdi vēl līdz šim laikam nav noskaidroti," atzīst Irina Kurčanova.

Lietuvas vēstniecības vēstule ar piecu karavīru vārdiem

Starp bojāgājušajiem – Pāvilostas meitenes izredzētais

Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem – rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Jozam Sendrjum, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem – Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī. Lai arī šie notikumi ir seni, tā atskaņas vietējiem novadpētniekiem vēl joprojām ir jūtamas un muzeja vadītāja rāda kādu fotogrāfiju.

"Man te bija fotogrāfija. 2008. gadā muzejā ieradās viena ģimene no Šauļiem, kuri uzskatīja, ka viņu radiniekam izdevās aizbēgt uz Zviedriju kara beigās. Tomēr patiesībā viņu nošāva te, Pāvilostā. Un pēc daudziem gadiem brālis beidzot ieraudzīja sava brāļa kapu," saka muzeja vadītāja.

Irina Kurčanova pa skaisti rudenīgo Zaļkalna priežu mežu vada līdz vietai, kur pirms gandrīz 75 gadiem nošauti un apglabāti septiņi lietuvieši. "Te ir kāds bijis no Lietuvas - tie ziedi. Pavasarī nebija."

Kapam visapkārt aug priedes, un var dzirdēt, kā jūra šalc. Pa kādam kritušam koka zaram uz pavisam necilās kapu kopiņas, kas apaugusi ar sūnām un ķērpjiem.

Starp 1945. gada janvārī nošautajiem karavīriem bija arī kādas Pāvilostas meitenes izredzētais puisis. Līdz mūža galam kopā ar māsu viņa kopa lietuviešu karavīru kapavietu mežā. Pateicoties viņām, šī vieta ir zināma un stāsts turpina klusi dzīvot arī šodien.

"Šeit ir tā vieta, kur ir nogalināti septiņi lietuvieši, kuri bija krasta apsardzē vācu armijā.

Šī kapa kopiņa bija kā maziņš kalniņš.  Pēc nedēļas jau bija mazs nopīts vainadziņš, un tā bija Martas kundze, Marta Liepiņa, kura bija iemīlējusies vienā puisī, kas šeit tika nogalināts. Un tā viņa visus padomju gadus šeit kopa. Kāds ziediņš, kāds vainadziņš.

Un mēs kā mazi bērni, skrejot te pa mežu redzējām, ka ir kāda kapu kopiņa. Bet, kas patiesībā notika, uzzinājām 90. gados," piebilst Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja.

Tagad jau vairs nav neviena, kas varētu atcerēties to dienu traģiskos notikumus. Atklāti par tiem sāka runāt Atmodas laikā, kad pēc Latvijas Tautas frontes Pāvilostas nodaļas dalībnieces Edītes Biģeles iniciatīvas pāvilostnieki kopā ar Liepājas Lietuviešu kultūras biedrību 1994. gadā sakopa Zaļkalna meža kapavietu un uzstādīja krustu. Desmit gadus vēlāk studentu vienība "Austrums" uzstādīja īpašu ceļa norādi ar uzrakstu "Krasta sardzes lietuviešu brāļu kapi. Nošauti par palīdzību latviešu bēgļiem".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti