"Cilvēks ziņu virsrakstos"
Jau sesto gadu Latvijas Radio Ziņu dienests decembrī atskatās uz aizvadīto gadu ar īpašu ierakstu sēriju - "Cilvēks ziņu virsrakstos". Tie ir stāsti par cilvēkiem, kas nu jau aizejošā gada laikā paši iekļuvuši ziņu virsrakstos vai stāvējuši aiz notikumiem, kas piesaistīja uzmanību.
Izglītība Kalvi gan sākotnēji vedusi citā virzienā – viņš ir skolots vijolnieks un brīdi mācījies par vokālistu,
gluži tāpat kā vārda un uzvārda brālis Kalvis Kalniņš, kurš dzied operā. „Jā, es arī būtu baritons – līdz basam nepavelk, bet tenors par augstu,” viņš nosmej.
Lai gan par operdziedātāju nav kļuvis, Kalniņš uzsver – arī uguņošanas dizainā mūzikas izpratne ir pats būtiskākais. „Mūzika ir pats pamats, kas veido koptēlu, interpretāciju, auru, dinamiku, ritmiku… Tādā multimediālā un kaut cik pieņemamā uguņošanā, kur viss tiek sinhronizēts, mūzika ir pats būtiskākais,” uzsver uguņošanas meistars.
Pie uzveduma kopā ar komponistiem Ēriku Ešenvaldu, Kristapu Krievkalnu un komandu roku rokā strādājuši jau kopš gada sākuma.
Tas šo uguņošanu atšķīris no citām.
„Kas man ļoti patika un kas beidzot bija augstā līmenī – tas bija izstrādes process," par nopietno gatavošanos stāsta Kalniņš. "Ka bija cilvēki, kas atbild par saturu, cilvēki, kas atbild par mūzikas ierakstiem… Jo tā nebija vienkārši paņemta mūzika, tā bija speciāli rakstīta. Un tā sadarbība, kad šie efekti un mūzika tika veidoti simbiozē. Nevis – lūk, ir gatava mūzika, taisiet priekšnesumu! Bet – mums ir tādas idejas par mūziku, vai tas derētu priekšnesumam? Un es teicu – mums atkal ir tādi izteiksmes līdzekļi, vai jūs varat pierakstīt atbilstošu mūziku, lai kopaina būtu daudz spilgtāka?”
Par uguņošanas lielajām izmaksām šajā gadā Kalvis Kalniņš uzreiz saka -
tā nebija vienkārši uguņošana. Šoreiz tas bija gaismas uzvedums.
„Lielākās izmaksas šoreiz veidoja, pirmkārt, apjoms – bija vairāk pirotehnikas, tai skaitā uz ūdens, bija gaismu iekārtas, speciāla mūzikas rakstīšana, radošās grupas darbs… Gaismas iekārtas bija arī uz Nacionālās bibliotēkas, uz Saules akmens. Apjoms veido izmaksas,” paskaidro Kalvis.
Arī Daugavas vidū 50 punktos izvietotās pirotehnikas un gaismu iekārtas, pēc Kalniņa teiktā, bijis ļoti netradicionāls gājiens. „Jo tie ir 25 kilometri kabeļu pa Daugavas grunti. Tur ir jāparedz visādas nianses, lai tas izdotos, un tas ir arī liels risks. Bet nu tas viss izdevās,” atviegloti nopūšas Kalniņš.
Kalvis pats simtgades uguņošanu vērojis no Akmens tilta,
no kurienes labi var uzraudzīt iepriekš aprēķinātās drošības zonas un reaģēt, ja notiek kas negaidīts.
„Piemēram, ja kāds garāk stīgojošs efekts tuvojas tai zonai, tad mēs automātiski pārslēdzamies uz citiem efektiem. Un to no vadības vietas nevar noteikt, tas jāredz no attāluma,” stāsta Kalniņš. Rīgas uzvedumā gan tādas vajadzības neesot bijis.
Kalvis Kalniņš atzīst, ka no citām Latvijas simtgades iniciatīvām darba dēļ maz ko sanācis izbaudīt. No redzētā viņš izceļ festivālu „Latvijas goda aplis”, kas gada garumā apceļoja visu Latviju.
Kas Kalvim raisa lielāko lepnumu, domājot par Latviju? „Man jau šķiet, ka tas ir tas ceļš uz labklājību.
Mēs jau varam būt neapmierināti, bet kopumā, es tā ceru un pieļauju, ka labklājības līmenis ceļas.
Un arī jaunās paaudzes domāšana mainās, es tā gribētu cerēt. Par to es droši vien jūtos lepns – par cerību,” viņš saka.
Un kas gaistošo uguņošanas prieku meistaram šķiet paliekošākais no Latvijas simtgades svinībām? „Paliekošais būs sajūtas – gan man, gan, es pieļauju, arī citiem Latvijas iedzīvotājiem. Tā būs tā simtgades sajūta – tā ilgošanās, cerība… Tas paliks uz visu mūžu – ka tu esi piedzīvojis Latvijas simtgadi! Tā bija ilga gaidīšana, kas rezultējās ar pašapzinīgu finālu,” rezumē Kalniņš.
Lai gan simtgades svinību kulminācija līdz ar 18. novembri ir garām, simtgades svinības vēl nav gluži cauri, jo Latvija savu simtgadi atzīmē piecus gadus – sākot no 1. Latgales kongresa simtgades pērn līdz Latvijas starptautiskās atzīšanas simtgadei 2021. gadā.
