Jau 37. gadu Rīgas 233. bērnudārzā ierodas tieši viņš ir Ziemassvētku vecītis. Šajā dārziņā savulaik gāja abi viņa puikas un pēcāk arī mazdēls.
Kasparam Pūcem ir gadu desmitiem ilga Ziemassvētku vecīša pieredze. Un tiešām īsta bārda.
Kad Kaspars Pūce bija vēl mazāks nekā šodien vismazākais ķipars pie egles, 1949.gada 25.martā viņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tēti, kinorežisoru Voldemāru Pūci - uz Vorkutu, bet mammu Daili ar septiņus mēnešus veco Kaspariņu uz rokām – uz Tālajiem Austrumiem. Sākumā Ziemassvētkus ģimene nesvinēja vispār. Vēlāk Salavecītis jau nāca.
Dzejolīši par pīrāgu-nabagu tiek skaitīti gadiem, un dziesmas kļūst aizvien īsākas. Aizvien biežāk tēti, mammas un mazie dziesmām zina tikai pirmo pantu un piedziedājumu.
Šis laiks ir traks - astoņas eglītes dienā. Vāveres ritenis no dārziņiem pārveļas uz privātiem apmeklējumiem. Kalendārs 24., 25. un 26 decembra pēcpusdienai un vakaram aktierim pierakstīts pilns.
Tajā pašā laikā šogad Latvijas zināmākajam vecītim bija laiks sarakstīt savu otro grāmatu, kurā aprakstītas arī jautras epizodes no eglītēm. Īpaši emocionāls ir stāsts par mazu krievu puisēnu Olainē. Viņš latviski nav sapratis neko. Uz Pūces jautājumu – kā tevi sauc, puisīt, atbildējis, ka viņam ir dzejolītis un tad noskaitījis skaistu latviešu tautas dziesmu. Dabūjis saldumus dubultā.
Taču saņemtās konfektes gan dažkārt bērnu sadusmojot, jo gaidīts kas liels un dārgs. Bet Kaspara Pūces novēlējums mums visiem gan ir tāds, ko nevar iesaiņot un iepakot maisā - ''Beigsim viens otru sunīt, viens otram braukt virsū, mācīsimies iecietību un saglabājam to ticību brīnumam. Ja cilvēki neticētu brīnumam, šaubos , ka viņi būtu izdzīvojuši Sibīrijā, ticēsim brīnumam!''
