Dienā, kad rakstu šo, aprit 28 gadi kopš esmu sākusi darbu Latvijas Televīzijā. Un 27 no tiem esmu laimīgi aizvadījusi, "Provinces" sudrabotos dubļus un baltos lielceļus brienot. Kāds tam visam sakars ar Ogres auto večiem, vaicāsiet? Vistiešākais, jo pa šiem gadiem sanācis paviesoties vairākos desmitos dažādu privātu muzeju, kolekciju, krātuvju, taču, roku uz sirds liekot, varu atzīt, ka nemaz tik bieži nav gadījies piedzīvot nemitīgu pārsteigumu un vislabākajā nozīmē šokējošu iespaidu virkni. Un tieši tāda ir sajūta, ko mēs savā filmēšanas blicē kopīgi noformulējām mājupceļā pēc Gaņģu Jāņa auto kluba iepazīšanas.
Joks ar sētā ietriektajiem auto
Kurš gan nezina pirmā iespaida nozīmīgo lomu jebkurā dzīves situācijā? Nenoliedzami, Ogres vojāžerista Jāņa radītais pirmais iespaids ir… satriecošs? Uzjautrinošs? Intriģējošs? Laikam jau visi šie kopā ņemti.
Iztēlojieties parastas privātmājas parastu koka dēļu sētu, kurai cauri iztriekušies vairāki auto!
Skaidri saprotot, ka tas taču ir acu apmāns un speciāli uzkonstruēts iespaidīgs vizuāls akcents, mēs abi ar operatoru dodamies sētas otrā pusē paskatīties, kā tie auto tai sētā ietriekušies? Likumsakarīgi izraisot saimnieka Jāņa smieklu lēkmi, jo tā darot visi, kas šeit ierodas pirmoreiz, kas nozīmē, ka joks ar sētu ir izdevies.
Pārlasu iepriekš uzrakstīto un pati par sevi brīnos – cik sakāpināti un tamdēļ drusku pat nenoticami izklausās pašas rakstītais, bet… no dziesmas vārdus neizmetīsi. Tad nu dodamies Ogres pašvaldības teritorijā izvietotā "amerikāņu" zemes pleķītī iekšā.
Viss paša – no idejas līdz pēdējai skrūvītei
Brīžam ir jāatgādina sev, ka atrodies Latvijas Republikā, nevis kaut kur uz 66. autoceļa Amerikas vidienē, jo Jānis ir apsēsts ar amerikāņu auto piederīgo artefaktu un kulta nieciņu vākšanu. ""66. Amerikas autoceļš jeb "Route 66" – tā ir mana vājība," atzīst Jānis. "Es esmu to gandrīz visā garumā izbraucis un zinu, kas tas ir. Šausmīgi aizķēra mani viss tas amerikāņu stils, tāpēc es šeit kaut ko līdzīgu arī veidoju."
Kur vien pagriezies – itin visur ir tikai un vienīgi vojāžeri – jaunāki un pavisam seni, metāllūžņu statusam pietuvināti un "spīd un laistās izpucēti", "gatavi valkāšanai" un savu remonta rindu gaidoši. Jānis demonstrē pašu būvētu dīdžeja auto, kurš šobrīd gan esot sagatavots tehniskajai apskatei un līdz ar to atbrīvots no pāris būtiskām diskoauto piederīgām ekstrām. Šāda auto tapšanu diktējusi dzīves nepieciešamība, jo kluba pasākumu vajadzībām pirmos gadus aicinājuši dīdžeju, bet sapratuši, ka sanāk diezgan dārgi šāda pastellēta izklaidēšana.
Tad nu izlēmuši, ka pašiem jāķeras pie lietas, un tapis auto, kurš 10 minūšu laikā pārtop ballīšu karaļa darba vietā, jo ir aprīkots ar dīdžeja pulti, lielo ekrānu, karaokes iespējām, jaudīgu apskaņošanu.
Uz jautājumu, vai skandām jaudas pietiek, Jānis tik nosmej, ka pietiekot jau gan: ja privātmājā esot tusiņš, tad līdz 23 municipāļi allažiņ esot klāt.
Taču lielākais Jāņa lepnums un acuraugs ir "babuška" – pirms 10 gadiem iegādāts nojaušamas markas minivens. Viņš pats to noskatījis Bavārijā neticami labā stāvoklī. Tomēr sapņu auto sešus gadus nostāvējis šķūnī nerestaurēts, bet tad Jāņa dzīvē noticis lūzuma punkts, viņš pilnībā atteicies no alkohola un ķēries klāt vēl viena sava sapņa piepildīšanai.
Runājot par šo auto, tiešām saproti, ka teiciens "viņš jau var dzīvot savā mašīnā" var būt saprotams arīdzan burtiski, jo šajā auto patiešām var piedeklarēties un aizmirst par īres maksām, namsaimnieka rēķiniem, un arī kaimiņu izvēle top krietni vien atvieglotāka.
Jānis savā "babuškā" ir apceļojis pusi Eiropas un tāpēc, to pārbūvējot, ir padomājis par visu: "Man te ir iebūvēts ledusskapis, augšā ir galds un plīts, pat duša ir iemontēta, lai ceļmalā var nomazgāt traukus, ieiet dušā un nodzīt bārdu.
Ūdens uzsilst braucot, jo tvertne izvietota netālu no izpūtēja." Jānis atzīst, ka pēdējā laikā ļoti patīkot ceļot vienatnē – uzliec mīļāko mūziku un tāds relakss, ka ne izstāstīt. Kādreiz viņš esot smējies: "Lai es gulētu mašīnā, kad viesnīca maksā kapeikas, vai lai pirktu kemperi? Nekad! Un tagad – še, saņem – tu guli viens savā mašīnītē un priecājies par dzīvi."
Vieta, kur atjaunoties
Jānis mūs vedina uz centrālo objektu un, viņu pašu citējot, savas dzīves diplomdarbu – kluba atpūtas zāli, kur viss ir paša Jāņa izlolots, izsapņots, izprātots, un, galvenais, ka viss, izņemot atsevišķas koka detaļas, ir paša saimnieka un viņa draugu roku darbs. Un par to, šķiet, Jānis var stāstīt stundām – kā lūžņos meklējis vajadzīgās detaļas, kā testējis krēsla atsperes, kā bāra dīdžeja pultī integrējis lampas, jo viņam nav paticis tradicionālais, griestos iekārtais ballīšu apgaismojums.
Piemēram, mazais, dzeltenais atpūtas galdiņš veidots no vojāžera kapota – bet, protams, ne jau parastos izmēros, jo tā tas aizņemtu pārāk lielu vietu un nosmejam kopā, ka Jānim vienkārši būtu garlaicīgi. Tad nu Jānis šo kapotu sašaurināja, bamperam vidu izgrieza ārā un uztaisīja precīzu salaiduma vietu, lai no malas nekas nav manāms. Pie mazās galda lampiņas pašam nācies nosēdēt veselu dienu, jo izlēmis katru mazo spuldzīti ielodēt iekšā gaisa filtrā. Bet tas viss nācis ar neaprakstāmu kaifu, ka pats to var gan izdomāt, gan savām rokām arī realizēt. Tomēr ne vienmēr viss ir gājis tik gludi, un Jānis atzīst, ka reizēm gribējies kādu piņķerīgu darbu sacirst gabalos – kad nav, tad lai nav – tomēr allaž savācies, un rezultāts jau atkal dod milzu prieku un gandarījumu.
"Paga, tagad palaidīsim mūziku, ar normāliem basiņiem," Jānis mirkli parosās ap kārtējā auto iebūvēto dīdžeja pulti, un telpu piedārdina jaudīgas mūzikas skaņas iespaidīgu gaismu efektu pavadībā.
"Mūzika ir ļoti liela un nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa," ar bērna sajūsmu, rīkojoties ar skaņu pulti, komentē saimnieks. "Reizēm tu esi noskrējies līdz bezspēkam un vairs nesaproti, kam tas tev ir vajadzīgs, tad uzliec kādu dziesmu – tāpēc es uztaisīju, lai mūzika skanētu perfekti – paklausies, un tu esi pilnīgi atdzimis, iedvesmojies un atjaunojies, jo šis mūzikas un gaismu savienojums tevi uztaisa par pilnīgi citu cilvēku."
Ar Jāni Gaņģi Ogrē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
