Latvijas armijā ir divas kapelānes sievietes, un Dobele ir viena no viņām. Viņas dzīves moto ir „cieņa pret citiem, ticību, darbu un dabu.” Cieņa, kas ir kā sinonīms grieķu vārdam „agape” – beznosacījuma mīlestība.
Bruņoto spēku kapelāns ir vienības vadības grupā un ir atbildīgs par garīgo dzīvi vienībā. Kapelānam jācenšas laikus un preventīvi risināt problemātiskas situācijas karavīru dienestā un arī personīgajā dzīvē, pirms tās ir saasinājušās un radījušas neatgriezeniskas negatīvas sekas.
“Manuprāt, kapelāns ir cilvēks, kurš ir cilvēcisks atbalsts, neskatoties uz vietu, kur tas ir, – slimnīcā, cietumā vai armijā. Kapelāns ir līdzgājējs, kurš ir gatavs būt blakus, ja tas ir nepieciešams un dažkārt vienkārši būt blakus, kaut vai parunājot kā ar draugu,” sprieda Dobele.
“Es teiktu, ka kapelāns ir aicinājums, un, ja tas ir aicinājums, ne visi cilvēki tam der. Tai jābūt sirdslietai,” viņa atzina.
Februārī Dobele atgriezās no savas pirmās misijas Kosovā, kas ilga astoņus mēnešus. “Protams, joprojām ir sajūta, ka ir labi būt mājās. Nekur nav tik labi kā mājās pie saviem tuvajiem ar savu ikdienu. Tās noteikti bija ugunskristības tādā ziņā, ka es tiešām pirmo reizi biju tik ilgi prom no mājām,” viņa stāstīja.
Savā profesijā un ikdienā kapelānam jābūt pārliecinātam par sevi, savām īpašībām un pienesumu. Jābūt stabilam savās pārliecībās, lai spētu atbalstīt otru. Vienlaikus jāatceras, ka arī kapelāns ir tikai cilvēks un piedzīvo grūtus brīžus, vērtēja Dobele:
“Īstenībā grūtākais ir nepazaudēt sevi, jo gan mācītājam, gan kapelānam ir ļoti daudzi standarti, pēc kuriem mums būtu jādzīvo, jāvadās, bet tajā visā mēs mēdzam pazaudēt sevi.”
“Mēs zinām, kā ir jābūt, un uz to ejam, bet varbūt dažkārt tā sev nodarām pāri. Es to sev atgādinu visbiežāk – nepazaudē sevi. Man liekas ļoti būtiski, ka mēs saprotam, kas es esmu, kas es esmu kā cilvēks, kas es esmu savā darbavietā, kādas ir manas īpašības un kvalitātes,” viņa skaidroja.
Dobele ir arī Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas Rīgas 1. draudzes mācītāja, ilgtermiņa mērķis viņai ir kļūt par ordinētu mācītāju. Arī kapelānes ģimene ir no metodistu draudzes.
“Es uzaugu baznīcā. Gāju gan svētdienas skolās, gan nometnēs, gan palīdzēju svētdienas skolās arī kā skolotāja. Pienāk tas brīdis, kad tu tiešām pats pasaki sev, ka – jā, es ticu un zinu, kāpēc es ticu, un tas arī ir mans spēka avots īstenībā,” viņa stāstīja.
