Latvijas augstskolās šobrīd studē 312 studenti no Ukrainas. Datu par to, cik no viņiem ir kara bēgļi, nav, tomēr Latvijas Radio uzrunātās augstskolas bēgļu skaitu vērtē kā nelielu. Daļa ukraiņu attālināti turpina savas studijas Ukrainā, vēl daļa devušies atpakaļ uz Ukrainu vai arī vienkārši nepieteicās studijām. Tie ukraiņu studenti, kas studē Latvijā, atzīst, ka runāt par savu dzīvi prom no mājām un par notikumiem Ukrainā ir emocionāli grūti, tāpēc vairums no viņiem intervijām nepiekrīt.
Latvijas Radio gan izdevās sazināties ar 19 gadus vecu ukraiņu studenti Aņu Ribakovu, kura Latvijā ir jau 11 mēnešus un piekrita pastāstīt par studijām un savu dzīvi Latvijā. Viņa kopā ar savu dvīņu māsu, jaunāko māsu un mammu no Kijivas caur Poliju atlidoja uz Latviju divas nedēļas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
"Tā ģimenes daļa, kas ar mani šobrīd ir Latvijā, – viņiem viss ir kārtībā, esam adaptējušies un mēģinām iekārtot savu dzīvi šeit, jo apzināmies, ka karš ir uz ilgu laiku un tik drīz nebeigsies," sacīja Aņa, atklājot, ka Kijivā palika tētis, vectēvs un kaķis Sioma, ar kuriem šobrīd gan arī viss ir kārtībā.
Ukrainā sāktās studijas Aņa turpina Latvijā. Kopš aprīļa Latvijas Universitātē viņa studē starptautisko ekonomiku un tirdzniecības diplomātiju. Abu valstu atšķirīgās vērtējuma sistēmas dēļ viņa šobrīd studē pirmajā kursā, lai gan Ukrainā būtu jau otrajā kursā.
Aņa atzina, ka viegli nav, tomēr par labiem vērtējumiem saņem stipendiju, ir atradusi draugus un ar visiem studiju darbiem veiksmīgi tiek galā. "Ir grūtāk, bet visur jau ir savas grūtības. Ukrainā studēju finanses, sarežģītāku specialitāti, Latvijā studiju programma ir vieglāka, taču tā ir angļu valodā, un, kad es redzu studentus, kas brīvi pārvalda angļu valodu, saprotu, ka man vēl ir, kur augt. Jā, ir grūti, bet grūtības padara cilvēku stiprāku. Man šeit patīk, arī visas grūtības, un man ļoti interesē pati specialitāte," pastāstīja ukrainiete.
Studente mācās arī latviešu valodu, ko sauc par neparastu, bet skaistu valodu: "Kad atbraucām uz Latviju, mūs uzņēma ģimene, kur vīrs ir latvietis, bet sieva amerikāniete. Viņi mums mācīja latviešu valodu, deva padomus, kā ātrāk to apgūt. Pēc tam oktobrī izgāju latviešu valodas kursus – A1 līmenī, kas ilga trīs mēnešus. Interesanta pieredze – bija grūti, bet elementāras frāzes māku pateikt."
Domājot par notikumiem Ukrainā un gaidāmo 24. februāri, Aņa atzina, ka joprojām nespēj noticēt, ka Latvijā ir jau gandrīz gadu.
"Sajūta, ka visu gadu ir februāris – tā daudziem ukraiņiem.
Lai gan man februārī ir dzimšanas diena, nespēju pārslēgties, jo šis mēnesis saistās ar skumjām. Krievijai patīk nozīmīgi datumi, cerams, ka šajos nekas nopietns vairs nenotiks un ka šāds gads ir pēdējais mūsu [ukraiņu] vēsturē."
Jauniete atceras – pirms gada, atstājot Ukrainu, bija apziņa, ka paļauties var tikai uz sevi un saviem spēkiem. Tomēr, nonākot Latvijā un ne tikai redzot, bet arī saņemot atbalstu, domas mainījās. "Paldies jums par transportu! Tētis reizēm zvana no Kijivas un saka: es tagad braucu Rīgas autobusā. To dzirdot, sejā uzreiz parādās smaids," pastāstīja studente.
Ziedotās mantas, apģērbs, pārtika – tas palīdz un liek justies labi. Apziņa, ka grūtos laikos ukraiņi nav atstāti vieni, liek justies vislabāk, pauda Aņa: "Liels, liels paldies par jūsu palīdzību, Latvija!"
Sarunas beigās jauniete atzina, lai gan Latvijā ir iedzīvojusies, šeit jūtas labi un droši, tomēr cerība par drīzu atgriešanos mājās Ukrainā nepamet.
