Panorāma

Vēsturisko centru piepilda jaunas viesnīcas

Panorāma

Paziņo „Spēlmaņu nakts” mūža balvas laureātus

Atgriežas dzimtenē pēc ārstēšanas Latvijā

Latvijā ārstētais ukrainis: Drīz es un Ukraina nostāsimies uz abām kājām

23 gadus vecais Artjems Čaikovskis ir viens no Ukrainā cietušajiem, kas nogādāts ārstēšanai Latvijā. Dzimtenē viņam draudējusi kājas amputācija. Pēc vairāk nekā diviem mēnešiem Rīgas Austrumu slimnīcā viņš jau var pārvietoties, lai gan pagaidām ar kruķiem, ieguvis draugus un grasās atgriezties ar izrādi. Viņš saka, ka lec uz vienas kājas. Gluži tāpat kā viņa dzimtene bez Luhanskas un Doņeckas apgabaliem un bez Krimas. Taču viņš ir pārliecināts, ka kādu dienu, gan viņš, gan Ukraina atkal stabili stāvēs uz abām kājām.

Cauršautām kājām, pēc ilgstošas ārstēšanas Ukrainā, Artjems Čaikovskis tika nogādāts uz ārstēšanu Latvijā. Sākotnēji ārstēts šobrīd separātistu pilnīgi kontrolētajā Doņeckā. Lai nenonāktu prokrievisko kaujinieku rokās, no Doņeckas pārvests uz Dņepropetrovsku. Iekaisums nemazinājās un varēja draudēt kājas amputācija.

„Tie bija šauti ievainojumi abās kājās un šie te ievainojumi dzīst grūti. Dzīst ar iekaisumu. Paldies Dievam veicies un lūzumi ir rekonstruēti un dzīst labi,” stāsta ārstējošais ārsts, Rīgas Austrumu slimnīcas traumatologs Uģis Zariņš.

Cauršaujot kājas, bojāti audi, nervi un artērija. To rekonstruēja Latvijas speciālisti. Tikai 23 gadus vecā puiša - leļļu teātra aktiera - dzīvi pilnībā izmainīja sveicienam teiktais vienotās Ukrainas atbalstītāju sauklis “Slava Ukrainai”. Drīz vien Doņeckas Ļeņina laukumā ieradās kaujinieki maskās – tā dēvētajās balaklavās, sagūstīja Artjemu un viņa svaini.

„Atveda uz Doņeckas apgabala administrācijas pagrabu. Un tur desmit stundas turēja. Viss lielākais notika pirmajās trijās stundās. Cauršāva abas kājas. Grieza ar nazi. Un tā trīs stundās,” stāsta Artjems.

Sagūstītāji Artjemam sākotnēji esot likuši, ka viņš ir no labējā sektora, bet vēlā – narkomāns, banderovietis. Viņš gan saka, ka nekādīgi nav saistīts ne ar labējo sektoru, ne politisko situāciju: „Man tobrīd telefonā bija Jermaka dziesma “Ukraina 22”. Man bija šī dziesma. Bija fotogrāfijas ar Ukrainas karogu. Tas arī viss. Vienīgais iemesls, jo cita iemesla notikušajam es neredzu. Tiešām politisko uzskatu dēļ. (..) Es biju īpaši politiski neaktīvs. Man bija savs viedoklis. Un pret visu attiecos tā – nedaudz no malas. Viss biju pārņemts ar darbu. Leļļu teātris. Un ar notiekošo nebiju saistīts. Bet jau pēc tam vienā rāvienā sāku interesēties.”

Pagrabā viņš ticis mocīts trīs stundas: „Viss lielākais ilga trīs stundas. Pēc tam mani aizvilka uz citu telpu. Un tur es jau gulēju un gaidīju. Man teica, ka atnāks vecākais un izlems, ko ar jums darīt. Viņš atnāca un nolēma, kā viņš teica ļaut atdot galus. Teica, ka narkomāni, labējā sektora. Lai atdod galus un miers.”

Vēlāk atbrauca Artjema mana biedra tēvs ar draugu un nogādāja viņu Doņeckas slimnīcā. Vēlāk viņu pārveda uz Dņepropetrovsku: „Tas bija pēc tam, kad kļuva zināms, ka kaujinieki staigā pa slimnīcām un atbrīvo vietas savējiem. Tā kā mani bija paņēmuši ciet par saucienu “Slava Ukrainai!”, tad, ja es paliktu, nav teikts, ka paliktu dzīvs. Ārkārtas veidā mani pārveda uz Dņepropetrovskas slimnīcu. Tur es paliku no 12.jūnija līdz 6.augustam.”

Tad jauno vīrieti atveda uz Latviju. „Man draudēja kājas amputācija līdz celim. Bija audu nekroze. Uz šo brīdi esmu Latvijā divus mēnešus un septiņas dienas. Kāju izglāba. Tas ir superīgi. Pacēla uz kājām. Un jau staigāju ar kruķiem,” saka Artjems.

Vairāki Latvijā dzīvojoši ukraiņi, uzzinot par Artjema stāstu, nākuši viņu apraudzīt un sadraudzējušies: „Tagad tie ir mani draugi. Un es zinu, - ja atbraukšu šurp, nepalikšu viens. Ir, kas man palīdzētu. Tas ir pat negaidīti man pašam. Kad braucu prom no Dņepropetrovskas, nedomāju, ka te radīsies daudz draugu, ka nebūs laika garlaikoties. Un izrādījās tā.”

Artjems saka, ka viņa un Ukrainas stāvoklis ir līdzīgi: „Es lecu uz vienas kājas. Un varētu teikt, ka bez Doņeckas un Luhanskas apgabaliem un Krimas, Ukraina arī ir uz vienas kājas. Tādēļ varētu teikt, ka kaut kur esam līdzīgi. Un turklāt vēl vienaudži. Viņai ir 23 gadi un arī man ir 23. Un tad vēl uz vienas kājas.”

„Bet nekas! Drīz es nostāšos uz abām kājām un arī Ukraina nostāsies… uz abām,” pārliecināts Artjems.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti