Biedrība tā arī saucas “Novuss – sports bez barjerām”. Kaspars un viņa domubiedri ir pārliecināti, ka tā nu reiz ir viena izcili demokrātiska un teju visiem pieejama sporta spēle, un aktīvi to popularizē Vācijā, sākot ar savu pilsētu Erlangenu (Bavārijā). Viņi šo pieejamību demonstrē ne tikai saukļos, bet arī darbos, tāpēc
līdztekus vietējo un starptautisko turnīru organizēšanai aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē –
bez maksas aizdod galdus, skaidro noteikumus, piedalās bērnu svētkos, dodas pie cilvēkiem ar fiziskiem un garīgiem veselības traucējumiem. Tas novērtēts gan personīgajā, gan arī oficiālajā līmenī.
Priekšzīmīgs integrācijas sporta klubs
Pirms dažām dienām Kaspars devās pēc balvas, ko piešķīra nodibinājums “Lebenshilfe Erlangen” – par īpašiem nopelniem, integrējot sabiedrībā cilvēkus ar invaliditāti. Atzinības rakstā īpaši uzsvērts, ka šīs aktivitātes ir pārņemšanas vērta priekšzīme.
Savukārt oktobrī novusa biedrība saņēma balvu no Bavārijas Sporta federācijas, kurā novuss tika atzīts par 2018. gada integrējošāko sporta veidu.
“Bavārijas Sporta federācija atzina mūs par vienu no priekšzīmīgajiem integrācijas sporta klubiem,
kas apvieno ne tikai dažādas tautības, bet arī cilvēkus ar dažādiem veselības ierobežojumiem, kā arī dažādas vecuma grupas. Novusā nav nekādu barjeru. Piemēram, turnīrā Igaunijas jaunākajam dalībniekam bija 12 gadi, un viņš cīnījās, ja nemaldos, pirmajā desmitniekā, lielmeistariem grieza pogas ārā, ka nemetas,” stāsta Kaspars. Jau iepriekš saņemtas arī vairākas citu organizāciju balvas – gan integratīvo sporta veidu kategorijā, gan arī par novusa popularizēšanu.
Novusa kluba biedri ne tikai paši dodas pie bērniem, uz uzņēmumiem un aprūpes iestādēm, bet arī turnīros uzņem, piemēram, cilvēkus ratiņkrēslos. Kaspars atzīst, ka to organizēt nav nemaz tik vienkārši – jāorganizē transports, jāmeklē piemērotas naktsmītnes. Dalībnieki sabrauc ne tikai no Vācijas, bet arī no citām valstīm.
Kaspars uz dzīvi Vācijā kopā ar ģimeni pārcēlies 2007. gadā, kur viņu uzaicināja strādāt par speciālistu lielā starptautiskā uzņēmumā. Pats saka – arī Latvijā par iztikšanu nevarējis sūdzēties, jo ir ieguvis labu tehnisko izglītību un ir liela pieredze starptautiskajos projektos. Pārcēlies, jo vilinājusi iespēja būt pasaules apritē, strādāt starptautiskā komandā kopā ar inženieriem, kas ik dienas realizē globāla mēroga projektus. Turklāt, tā kā Latvijā dzīvojot, jau strādājis šādos projektos, nācies lielu daļu laika pavadīt komandējumos, bet,
strādājot Vācijā, ir daudz vairāk laika ģimenei, un tas arī esot bijis izšķirošais solis.
Nu arī ģimene atbalsta un piedalās Kaspara brīvā laika novusa aktivitātēs. Arī savā darba vietā Kaspars, protams, uzlicis novusa galdu un reizēm, kad galva sāk pārmēru kūpēt no lielā darbu daudzuma, uzrauj ar kolēģiem kādu partiju.
Ēd, lai spēlētu
Interesanti, ka iepriekš Latvijā Kasparam nav nekādas īpašās pieredzes novusa spēlēšanā – tik vien, kā jau daudzi bērnības vasarās, šad tad ar vecākiem saspēlējis. Taču nu jau sešus gadus viņš vada novusa biedrību Vācijā. Kā daudz varenas un labas lietas arī šī sākās gluži nejauši. “Pamatideju man patiesībā pameta brālis, kuram savulaik piederēja neliels sporta inventāra veikaliņš, un tajā pārdeva arī novusa galdus. Es jau dzīvoju Vācijā, un brālis reiz ieminējās – nez kāpēc Eiropas valstīs novuss nav populārs, tā taču tik praktiska spēle – visi var spēlēt, maz vietas aizņem… Es teicu – nezinu, paņemšu vienu galdu līdzi, parādīšu saviem vācu kaimiņiem, pajautāšu,” atceras Kaspars. Reiz kopā ar kaimiņu mauriņā grilējuši, un Kaspars tiešām pajautājis – šādu spēli zini? Nē? Nu, man te no Latvijas ir līdzi galds, nāc, parādīšu! Kaimiņš neko tādu redzējis nebija, arī pārējie brīnījušies.
Tā nu, baudot grildesiņas un alu, dzimusi ideja – metamies kopā un taisām klubiņu!
“No sākuma jau grūti gāja, mēs pirmos divus gadus tā arī bijām faktiski divatā, kas tajā klubiņā tikās,” smejas Kaspars, “tad izlēmām, ka vairāk “jādodas tautā”, jāpiedalās publiskos pasākumos, un tad jau pamazām savācās lielāka grupa.”
Novusa biedrība jeb klubs Erlangenā darbojas kopš 2012. gada, oficiāli – kopš 2014. gada. Sapratuši, ka oficiālu biedrību tomēr uztver nopietnāk, sakontaktējušies ar Latvijas un arī Starptautisko novusa federāciju, turklāt arī finansējumu oficiālai biedrībai vieglāk piesaistīt.
Klubā gan ir arī biedru naudas, tomēr tās spēj nosegt tikai mazu daļu no izdevumiem: “Biedru naudas ir 24 eiro gadā no pieaugušajiem kluba biedriem, 12 eiro – no bērniem vai otra ģimenes locekļa. To es pārmetu pašvaldībām šeit, kur dzīvoju – ja mēs gribētu dabūt kādu atbalstu no pilsētas sporta nodaļas, viņiem ir dažādas prasības, arī, lai biedra nauda ir vismaz 50 eiro. Es pateicu – nē, paldies, gan mēs paši,” Kaspars saka,
“es skatījos, lai mūsu koncepts aiziet tā, ka bez īpašiem ieguldījumiem varam izdzīvot.
Piemēram, telpas saviem treniņiem dabūjām bez maksas. Aizgāju un teicu – nāksim trenēties un visi divdesmit ēdīsim pēc tam pusdienas jūsu ēdnīcā, būs jums ienākumi. Viņiem labi, un mums arī. Sadarbojamies ar “Bürgertreff” – tā ir organizācija, kas piedāvā telpas dažādām brīva laika aktivitātēm, kur var piedalīties jebkurš. Uzlikām pāris galdus, sākām piedāvāt gribētājiem treniņus. Tā arī cenšos visur atrast sadarbības partnerus.”
Latvijā ražotie galdi – labākie
Atsevišķiem pasākumiem tiek rakstīti projekti, piemēram, lai nodrošinātu transportu cilvēkiem ratiņkrēslos, kas brauc uz turnīru. Arī balvās, kuras nebūt nav tikai divas augstāk minētās, nereti pienākas ne tikai papīra atzinības raksts, bet arī kāda naudas summa. Deviņdesmit procenti no tās aiziet jaunu galdu iegādei. Pašlaik esot iepirkti jau vairāki desmiti novusa galdu, kurus izmanto saviem treniņiem, turnīriem, aizdod dažādām organizācijām, ņem uz sabiedriskajiem pasākumiem, lai popularizētu šo spēli. Piemēram, ja kāds izrāda interesi, viņš bez maksas var saņemt uz laiku lietošanā galdu, tiek ierādīti noteikumi, un, ja iepatīkas, pēc tam jau var iegādāties arī savu galdu.
Viens novusa galds maksā aptuveni 200–250 eiro, novusa klubs tos pasūta Latvijas ražotnēs, jo Rietumeiropā tos neizgatavo, bet Austrumeiropā klibo kvalitāte. “Galdiem jābūt ļoti precīziem, turnīros skatās, lai viss būtu pareizi līdz pat milimetram. Tāpēc
izgatavotājiem ļoti labi jāpārzina koks, tā īpašības – lai tas nevērpjas, nelokās. Un latviešiem šajā jomā ir krietna pieredze,” saka Kaspars.
Nereti grūtākais ir tieši transportēšana, taču arī tur mēdzot izpalīdzēt entuziasti – braucot uz turnīriem, kāds iekrauj mašīnā un atved. Kaspars saka: “Latvijas Novusa federācijā arī izpalīdzīgi cilvēki, daudz entuziastu. Sākumā, kad mums vēl tā pieredze tāda nebija, palīdzēja arī tiesāt turnīrus. Nu jau pāris gadiem laiž arī mūs pašus pie organizēšanas un atzīst, ka viss ir labā līmenī, labprāt brauc cilvēki no Latvijas un piedalās mūsu rīkotajos turnīros. Cenšamies rīkot divreiz gadā vietējos turnīrus – pavasarī un rudenī, un tad parasti maijā ir lielais starptautiskais turnīrs. Erlangenas klubs atbalsta arī Minsterē dzīvojošos novusa aktīvistus, tur notiekošos turnīrus. Katru gadu ir arī kādi desmit, piecpadsmit pasākumi, kurus mēs atbalstām ar līdzdalību. Piemēram, labdarības skrējiena laikā bērniem piedāvājam izklaides, var atnākt paspēlēt, tad arī vecāki uzrauj kādu partiju.”
Borskābe paliek vēsturē
Bet kā tad ar borskābi, bez kuras vecie spēlētāji novusa spēli uzskata par neiespējamu? Latvijā parastie patērētāji sadzīves vajadzībām to nopirkt nevar, Rietumeiropā tā aizliegta, taču Vācijas entuziasti izeju atraduši: “Ir novusam viena līdzīga spēle no Indijas, un tai spēlei ir pulveris, kas sertificēts Eiropas Savienībā, turklāt atļauts lietot arī bērniem kā nekaitīgs. To arī lietojam. No sākuma gan, protams, bija liela pretestība no Latvijas, arī Krievijas novusa federācijām, ka lietojam ko citu. Krievijā jau joprojām borskābe ir nopērkama un atļauta, bet Latvijas Novusa federācijai Latvijā ir ekskluzīvas tiesības to lietot novusa spēlēm. Tomēr tas nav oficiāli sertificēts līdzeklis, tāpēc mums bija ilgas diskusijas, līdz es strikti pateicu, ka riskēt nevēlos.
Privāti katrs var lietot, ko vēlas, bet turnīros turēsimies pie atļautām vielām.
Īpašības nedaudz atšķiras no borskābes, ir “jāpiešaujas”, jāpierod, bet nu vairs pretenzijas mēs nesaņemam. Vienmēr jau ir izvēle nebraukt uz mūsu turnīriem Vācijā, taču – cilvēki brauc, tātad tik traki nav!” Kaspars smejas.
Katru gadu turnīros dalībnieku skaits aug, šogad bijis jau vairāk nekā 70 dalībnieku, un parasti tiek pārstāvētas septiņas astoņas valstis. Lielākais dalībnieku skaits, protams, ir no Latvijas, un no turienes arī tie lielākie meistari.
Latviešu jūrnieku radītā spēle
Nav jau brīnums – tieši Latvija tiek uzskatīta par novusa dzimteni, tāpēc novusu mēdz dēvēt par Latvijas nacionālo sportu. Daudziem latviešiem gan tas ir pārsteigums, arī pašam Kasparam tā bijis:
“Nekad neiedomājos, ka novuss radies Latvijā, jo man tas asociējās tikai ar Padomju Savienības laiku.
Daudzi novusu saista arī ar Krieviju. Lai gan īstenībā tas radies Latvijā un Igaunijā, bet Latvija to ātrāk un aizrautīgāk uzsāka, nokļuva vadošajā lomā. Un pašlaik jau Igaunija arī pielāgojusi noteikumus Latvijas novusa spēlēšanas stilam.”
Vēsturiski patiešām novusu radījuši latviešu un igauņu jūrnieki 20. gadsimta 20. gados, kuri ideju smēlušies svešzemju ostās – to krodziņos bieži spēlēta jau minētā Indijas spēle. Tā tika pārveidota, pielāgota. Kāds kuģu namdaris pēc Anglijā izgatavota rasējuma izgatavojis pirmo novusa galdu. Ir arī versija, ka novuss radies kā aizstājējs biljardam – to uz kuģiem nav bijis iespējams spēlēt, tāpēc radīts šāds paveids ar vieglāku, salokāmu galdu un ripiņām bumbu vietā. Tomēr nav apstrīdams fakts, ka tieši jūrnieki bija šīs spēles zināmās versijas radītāji, tāpēc arī novuss no sākuma kļuva populārs ostas pilsētās – Rīgā, Ventspilī, Liepājā.
Pirmie oficiālie noteikumi tika izstrādāti ap 1930. gadu, pirmās Latvijas meistarsacīkstes notika Rīgā 1932. gadā. Novuss ātri vien kļuva ļoti populārs un vēl iecienītāks kļuva pēc Otrā pasaules kara.
Novuss izplatījās visur, kur bija latvieši. Trimdā latviešu kopienās tika dibināti novusa klubi.
Novuss kļuva ļoti populārs arī pie austrumu kaimiņiem – Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā. Ap 80. gadu vidu Latvijā aktīvi ar novusa sportu nodarbojās 55 000 cilvēku – un tas ir tikai pēc oficiālajiem datiem!
Tie, kam pāri 30, noteikti atceras, ka novuss bija teju katrā pilsētas pagalmā un lauku sētā, vasarnīcās un uzņēmumos. Atgūstot neatkarību, tas pēkšņi gandrīz izzuda, iespējams, tāpēc, ka daudziem tiešām asociējās ar padomju laiku, iespējams, ekonomisko juku un nevaļas dēļ.
Šobrīd novuss tiek “reanimēts” un popularizēts, Latvijā, kā jau minēts, ražo arī augstvērtīgus novusa galdus.
Novuss saved kopā arī mīlētājus
“Domāju, novuss vairāk ir ģimenes, hobija sporta veids, un tas arī to krietni atšķir no it kā līdzīgā biljarda,” spriež Kaspars. “2017. gadā Bavārijas Sporta federācija novusu atzina par oficiālu sporta veidu un mūs piesaistīja biljarda sporta spēļu grupai. Biju aizbraucis prezentēt mūsu novusu Bavārijas Biljarda sporta federācijai – pāris ieinteresējās, bet lielākā daļa skatījās, nu, tā… Jā, tur tādi kauliņi, uzsist jau var, bet nūūū… Nav jau novusam tās sarežģītības pakāpes, kur bumbu var visādi smalki iegriezt, tāpēc viņi tā baigi mūs par pilnu neņem,” viņš smejas, bet nemaz par to nepārdzīvo.
Šobrīd viņa vadītajā klubā ir jau 26 biedri, tikai divi no tiem ir latvieši, pārējie veido visai internacionālu sabiedrību, pilnībā attaisnojot integratīvā sporta veida titulu: te plecu pie pleca spēlē latvieši, vācieši, ungārs, francūzis, Vācijā dzimusi igauniete.
Ungārs, starp citu, esot ļoti aizrāvies – tiklīdz kādam zaudējot, metoties ar skubu trenēt prasmes. Novuss saved kopā arī mīlestības ceļos, un klubs bijis arī Amora lomā – kādā novusa turnīrā starp diviem dažādu tautību spēlētājiem ubzliesmojusi dzirkstelīte un pēc laika sekojušas arī kāzas!
Visa kluba komanda piedalās arī pasākumu un turnīru rīkošanā, lai gan galvenās rūpes tomēr gulstas uz Kaspara un viņa pirmā biedra Stefana pleciem. Tādēļ pēdējā laikā, neraugoties uz aicinājumiem, tik daudz riņķī pa valsti nebraukājot – dārgs prieks un tiek atņemts laiks ģimenei. Vairāk koncentrējas, rīkojot pasākumus uz vietas: “Pasākumu, kuros piedalāmies ar līdzdalību, ir diezgan daudz. Iespējams, dabūt naudu nemaz nav tas grūtākais – ļoti daudz laika un izmanības prasa organizatoriskais darbs. Ar Stefanu nereti pasākuma vai turnīra dienā runājam – nu, priekš kam mums to visu vajag! Kad pasākums pagājis, tad – vai, cik forši bija; kad rīkojam nākamo? Cilvēkiem patīk, un, ja ir labas atsauksmes, tas motivē darboties.”
