Latvietis sesto reizi kļuvis par Austrijas čempionu sporta dejās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Vīnē dzīvojošais latviešu dejotājs Gustavs Ernests Arājs saka – dejai ir jābūt patiesam stāstam, kuram notic. Acīmredzot savu stāstu viņš prot izstāstīt izcili meistarīgi, jo nule kļuvis jau par seškārtējo Austrijas čempionu Latīņamerikas dejās.

Uz Austriju Gustavs Ernests Arājs pārcēlās pirms deviņiem gadiem un jau nākamajā gadā kopā ar savu deju partneri Katarīnu Vīreri Austrijas čempionātā ieguva 3. vietu, pēc tam piecus gadus pēc kārtas – čempiona titulu. Tagad pēc neliela pārtraukuma kopā ar jauno partneri Jaroslavu Hūberi – atkal čempiona tituls, nu jau sestais!

Gustava un Jaroslavas mērķis tagad ir tēmēt uz starptautisko arēnu, bet šobrīd Gustavs aktīvi paplašina savu redzesloku un zināšanas visā, kas saistīts ar un ap deju, sākot ar laikmetīgā baleta apmeklēšanu līdz psiholoģijas mācībām.

Mīlestība uz deju jau asinīs

Gustavs kopā ar tēti Juri Arāju.
Gustavs kopā ar tēti Juri Arāju.

Gustavu Ernestu Arāju dzīves ceļi aizveda uz Austrijas galvaspilsētu Vīni uzreiz pēc vidusskolas. Latvijā viņš tobrīd nav varējis atrast piemērotu deju partneri. Lai gan šķietami meiteņu Latvijā ir gana, arī tādu, kas labi dejo, tomēr esot ļoti daudz aspektu, kas nosaka augsta līmeņa deju partnera piemērotību. Tāpēc nav retums, ka daudzi abu dzimumu dejotāji sev pāri meklē arī ārvalstīs.

Gustavs ar savu mammu, flamenko dejotāju Ilviju Saulīti.
Gustavs ar savu mammu, flamenko dejotāju Ilviju Saulīti.

Gustava tēvs Juris Arājs ir pazīstams deju skolotājs, Latvijas Sporta deju asociācijas ģenerālsekretārs un pasaulē zināms sporta deju tiesnesis. Tieši viņš ievedis dēlu deju pasaulē.

“Atceros, ka man bija kādi trīs gadiņi, spēlējos deju grīdas malā, kamēr tētis mācīja bērnus un jauniešus. Pats sāku dejot no piecu gadu vecuma.

Mākslinieciskā puse un mīlestība uz deju gan man ir no abiem vecākiem, jo mamma ir flamenko dejotāja un deju studijas “Sol flamenco”  dibinātāja, vadītaja un pasniedzēja,” stāsta Gustavs.

Kādreiz pa mačiem Gustavs braukāja kopā ar tēti, savu pirmo skolotāju. Kad atbilstoša partnere netika atrasta tuvajās kaimiņvalstīs, skats krita uz Austriju. “Jau no 2003. gada braucām turp uz “Austria Open”. Vīne ir fantastiska vieta, pilsēta man ļoti patīk, liekas perfekta metropole no visiem aspektiem, turklāt te saredzu vairāk iespēju attīstīt karjeru. Un te arī atradās partnere, austriete Katarīna Vīrere, ar ko diezgan labi sadejojāmies līdz pat 2018. gadam,“ stāsta Gustavs. Kad pārvācies, nezinājis, uz cik ilgu laiku, bet šobrīd doties kur citur vai atpakaļ uz Latviju neplāno.

Plašs redzesloks palīdz dejot izjustāk

Jāpiebilst, ka, lai piedalītos nacionālajos sporta deju čempionātos, pārī pietiek ar vienu attiecīgās valsts pilsoni. Tāpēc, kamēr vien Gustavs dejos ar Austrijas pavalstnieci, viņam ir tiesības piedalīties šīs valsts deju čempionātos.

Dejotāju panākumus nedefinē pēc piederības valstij, un daudzi dejotāji izvēlas dejot citur.

Gustavs Ernests Arājs ar Katarīnu Vīreri kļuva par pieckārtējiem Austrijas čempioniem un daudz piedalījās arī citās sacensībās, līdz dejotājs sapratis – visa ir par daudz un vajag, kā tagad moderni sacīt, “veikt restartu”: “Vajadzēja nedaudz sakārtot galvu, saprast, ko īsti vēlos. Sava daļa bija vienkārši nogurumam, jo ļoti daudz braukājām pa pasauli. Piemēram, uz trim dienām uz Ķīnu – aizlido, nodejo, lido atpakaļ. Tādi lidojumi bija vismaz reizi, divas reizes mēnesī.”

Austrijas čempionāts Latīņamerikas dejās, 2015. gads. Gustavs Ernests Arājs un Katarīna Vīrere:

 

Pēc pauzes Gustavs atsāka dejot 2019. gada decembrī kopā ar citu partneri, Jaroslavu Hūberi. Abi pirms tam bijuši gan kolēģi un draugi, gan sīvi konkurenti: “Manā pirmajā čempionātā šeit man bija 3. vieta, viņai – 2. Pēc tam es biju 1. vietā, viņa – 2. vietā, un tā visu laiku… Ar Jaroslavu sākām dejot īsi pirms pandēmijas. Tad, kad viss sākās, protams, bija grūti – divi mēneši pagāja vispār bez treniņiem, vasarā atsākām, jo kā spices sportisti drīkstējām to darīt. Tomēr viss gads pagāja bez sacensībām. Nu, un tagad, 2021. gadā, startējot pēc pārtraukuma, uzvarējām – man ir sestais tituls, Jaroslavai – otrais. Interesanti, ka mana bijusī deju partnere, Katarīna, šoreiz palika otrajā vietā… Tādas nu te ir interesantas intrigas!”

Gustavs ar deju partneri un pašreizējo treneri.
Gustavs ar deju partneri un pašreizējo treneri.

Gustavs gan skaidrības labad piebilst, ka viņa deju partneres allaž ir tikai un vienīgi deju partneres: “Lai gan zinu daudzus pārus, kas ir pāri arī dzīvē, man personīgi liekas diezgan grūti savienot profesionālās un privātās attiecības.  Turklāt piemērotu deju partneri ir tik grūti atrast, ka negribu riskēt sabojāt attiecības!  Redz, piemēram, mana iepriekšējā deju partnere bija kopā ar savu puisi gan dejā, gan dzīvē, izšķīrās dzīvē un izšķīrās arī dejā… Protams, ja ir pāris arī dzīvē, tad deja varbūt ir intīmāka. Bet jebkuram dejotājam ir jābūt sapratnei par savām domām, emocijām! Arī es atļauju dejā izpausties jūtām, kaislei – aktierspēle arī dejotājiem ir ļoti, ļoti svarīga: doma, skatiens, sejas izteiksme.

Katrai kustībai jābūt ar domu, ar pamatojumu – tieši tas atšķir deju no vienkāršas kustēšanās un padara to par stāstu.

Un katram tas stāsts būs citāds, jo tas nāk arī no sava skatījuma, pieredzes. Tāpēc ir svarīgs plašs redzesloks, jābūt interesantai dzīves pieredzei, lai spētu producēt adekvātas emocijas, ielikt to savu stāstu un redzējumu, vēstījumu.”

Gustavs ir no tiem, kas neaprobežojas ar šauru taciņu, viņš vēlas pēc iespējas palielināt amplitūdu: “Man patīk paplašināt savu apvārsni, tāpēc interesējos un apgūstu daudz ko, kas saistīts ar deju: horeogrāfijas veidošanu, cilvēka ķermeņa uzbūvi, sporta psiholoģiju, mentālo sagatavotību. Tas viss mani ļoti interesē. Sekoju līdzi jaunākajām vēsmām visā, kas saistīts ar dejām, sākot no hiphopa līdz laikmetīgajam teātrim. Klausos daudz audiogrāmatu, podkāstus par dažādām tēmām. Brīvajā laikā labprāt uzspēlēju šahu, bet vasarā man ļoti patīk veikbordings.”

Lielākie panākumi vēl priekšā

Runājot par atšķirībām profesionālo dejotāju vidē Latvijā un Austrijā, Gustavs nosmejas, ka sen nav bijis iekšā Latvijas aprindās. Bet, viņaprāt, Latvijā izpratne par dejošanu ir daudz plašāka, jo savulaik dejojuši gandrīz pilnīgi visi – kaut skolas tautas deju pulciņā vai ritmikas nodarbībās.

“Visi, ko esmu saticis Latvijā, ir teikuši – ā, jā, es jau arī dejoju pāris gadus! Tas visiem liekas normāli; te tā nav.

Austrijā pārsvarā sāk dejot no 16 gadu vecuma, attīstība nav tik liela. Austrijā nemaz daudzi nezina par tādu dejošanu! Te tas vairāk ir kā hobijs un atbilstoša arī attieksme. Es labprāt redzētu profesionālāku, nopietnāku, atbildīgāku pieeju. Bet tās ir  tikai manas domas.”

Šobrīd Gustavs naudu pelna kā dalībnieks deju šovos un kā deju skolotājs. Kaut arī viņa ampluā ir Latīņamerikas dejas, viņš tomēr pārzina arī tā saucamās standartdejas un smejas, ka “protams, kāzu valsi arī varu iemācīt”. Abi ar Jaroslavu tagad tēmējot uz augstākiem rezultātiem un kvalitāti, uz starptautisku atzinību, lai varētu dzīvot tikai no dejošanas: “Kaut kādā brīdī, kad sasniedz attiecīgu līmeni un cilvēki tevi sāk pamanīt, ir jau savs vārds deju pasaulē, tad tu vairs nemaksā par dalību sacensībās, par ceļu; tevi jau sāk aicināt organizatori. Un reizēm pat kaut ko samaksā!”

Gustavs teic – tas, līdz cik gadiem dejot, neesot reglamentēts. Pašsajūta un varēšana katram ir citāda – kāds pārstāj dejot ap 30, daudzi īsi pirms 40. dzimšanas dienas, un esot arī tādi dejotāji, kas ļoti ilgi turpina piedalīties sacensībās. Tāpēc Gustavs savos 27 gados ir pārliecināts, ka lielākie panākumi viņam vēl tikai priekšā.

“WDSF Internation Open Latin”, Piramīdas kauss Fēzendorfā. Gustavs Ernests Arājs un Jaroslava Hūbere.

 

Jūras gaiss un saldskābmaize – Gustava dzimtenes sajūtas

Latviešu puisis atzīst – kad tikko pārvācies uz Vīni, bijs ļoti introverts, koncentrējies tikai uz dejošanu un treniņiem, sacensībām. Tomēr ar laiku parādījies draugu loks arī ārpus dejotāju aprindām. Gustavs uztur kontaktus ar draugiem Latvijā un gaida, kad atkal varēs apciemot vecāko pusmāsu, kura ar ģimeni dzīvo teiksmaini skaistajās Havaju salās.

Ar latviešiem Austrijā Gustavs mēdz svinēt kopā Jāņus, bet Vīnes baltiešu ballē, lielās Vīnes balles līdziniecei, ko organizē triju Baltijas valstu pārstāvji, vadījis polonēzi. Pamazām Vīnē parādoties arī latviešu bērni, kas dejo, par to viņam liels prieks.

Vaicāts par to, kā īpaši pietrūkst, dzīvojot tālu no dzimtenes, Gustavs sākumā saka  – Vīnē ir tik daudz visa kā, ka esot grūti pateikt, vai kā trūkst. Tomēr pēc brīža piebilst: “Latvijā izbaudu plašo un kvalitatīvo ēdienu piedāvājumu. Un vēl – jūras gaisu un priežu smaržu! Jā, un tikko bija ciemos tētis, atveda svaigu, uz kļavu lapām ceptu saldskābmaizi. Par to nekā labāka un garšīgāka nav.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti