Saimnieks labprāt visu dara ar savām rokām – pats saimnieks, pats kalps.
Pret kazām latviešiem gan joprojām esot daudz aizspriedumu, lai gan ir lietas, kur kazas ir gudrākas par cilvēkiem – tās neindē dabu un nekaro.
Ir cilvēki, kam padodas viss, lai ar ko viņi arī nenodarbotos. Tā ir ar Rolandu, kuram tomāti aug griezdamies, zemenes otrreiz ražo vēl pus septembrī, zivju saimniecībā arī viss notiek, kazu ganāmpulks ražo pienu atspēries, un siera gaņģi iet rūkdami. Nu, labi, izklausās baismīgi idealizēti, un, ja piepluso smago paša roku darbu, nez kas ir biezāks – tas maizes mīkstums vai tomēr garoza.
Rolanda saimniecībā itin bieži viesojas tūristi, un reiz kāds apmeklētājs vaicājis – cik jums ir strādnieku? Viņš atbildējis, ka strādājot viens pats.
Ciemiņš nenoticējis un pajokojis, ka viņi neesot no VID un tālāk neko nevienam nestāstīšot – lai droši atklāj īsto strādnieku skaitu. Rolands atkārtojis, ka faktiski visu darot viens pats – reizēm piepalīdz kāda slaucēja
vai kāds zāles pļāvējs, bet lielās līnijās ar visu saimniecisko dzīvi tiek galā saimnieks un kalps vienā personā. Viņš atzīst, ka tas ir īsts glābiņš no konveijeriskās garlaicības, kas neglābjami rastos, ja būtu nemitīgi jādara viens un tas pats darbs vai process.
"Šis priekš manis ir vislabākais variants," atzīst Rolands. "Man noteikti nepatiktu, ja visu dienu būtu jābrauc ar traktoru vai visu dienu jāsien siers. Bet tagad ir ideāli – vienu dienu sienu sieru, citu dienu – fasēju, tad atkal strādāju dārzā, bet nākamajā brīdī esmu sagādnieks. Tās profesijas man sanāk daudz un dažādas, un tas ir ļoti brīnišķīgi."
Piedevām Rolands ņem to visu viegli – nebaidās nemitīgi uzsākt kaut ko jaunu, viegli atteikties no caurkritušām vai neaizgājušām idejām (kas, manuprāt, ir vēl grūtāk) un visu laiku mācīties, štukot un veidot kaut ko jaunu. Vaicāts, kad tad beidzot tiks baudīta laimīgā pensionāra dzīve, viņš atsmej, ka mājās sēdēšana un nekā nedarīšana nu gan reiz būtu lielākais sods, tāpēc viņš neplānojot sēdēt mierā un gaidīt vecumdienas jeb, citējot kādā filmā teikto, gaidot nāvi.
Taisnības karotājs
Tiekamies ar Rolandu neilgi pirms 14. Saeimas vēlēšanām, un viņš, kurinot kamīnu, ņem krietnu žūksni priekšvēlēšanu bukletu, kas nekam citam lāga nederot. Pats viņš ir savulaik piedalījies lokālpolitikā – darbojoties kā vietējās pašvaldības deputāts, tomēr lielajā politikā nejūtot aicinājumu bīdīties, apzinoties valstvīriem uzlikto atbildības un pienākumu slogu un apjomu.
Taču nevēlēšanās pašam stāties uz vēlēšanu starta līnijas neattur Rolandu no loģiska un argumentēta viedokļa izteikšanas par līdzšinējo valstsvīru darba kvalitātēm: "Mūsu valdībai vajag vairāk nozares profesionāļu, nevis profesionālu politiķu. Piemēram, bija tāds Slakteris, ar kuru esam sēdējuši pie kādas glāzītes un runājuši par dzīvi… Kāds ministrs tikai Slakteris nebija, vai ne? Es domāju, ka tik mazā valstī tomēr vajag profesionāļus – par veselības minstru jākļūst mediķim, par izglītības minstru – pedagogam un tā tālāk."
Tipisks dīvāna eksperts un virtuves burkšķētājs, kāds noteikti teiks. Tikai ne Rolanda gadījumā. Viņš savā saimniekošanas laikā ir noprotestējis veselus četrus MK noteikumus. Visspilgtāk viņa pārliecības nelokāmību un drosmi pastāvēt par savu viedokli pauž kāds piemērs.
Sierotavā ieradušies PVD inspektori, kas norādījuši, ka uz melnajām plastmasas mucām jābūt uzrakstiem, ka tajos tiek glabāts 3. kategorijas pārtikas produkts. Viņš jau pasūtījis uzlīmes, bet apdomājies un atkal izlēmis situāciju atrisināt pats savām rokām – ņēmis rokā pindzelīti un glīti ar baltu krāsu vajadzīgo uzrakstu uzkrāsojis.
Pēc laiciņa ierodas atkārtota pārbaude, un inspektors paziņo, ka neesot lāgā – redz, vajadzējis uz balta fona melniem burtiem, nevis uz melna fona baltiem. "Tad nu gan man aizcirtās, un es teicu, ka, pirmkārt, es te viens pats strādāju un zinu bez jebkādiem uzrakstiem, kas kur atrodas un glabājas," atceras saimnieks. Pārbaudītājs esot mēģinājis situāciju nogludināt, sakot, ka atliek aprakstīt pārējās mucas un viss būšot kārtībā.
"Nekas nebūs kārtībā, jo es neko tādu vairs nerakstīšu, bet sēdīšos pie datora un rakstīšu uz ministriju – kas tās par muļķībām, kas man te jāizpilda," pat atceroties aizsvilstas Rolands.
"Nu un pēc laika tās muļķības tiešām atcēla, un es tiešām domāju, ka daudziem zemniekiem, kam tās muļķības līdz tam bija jāpilda, palīdzēju."
Firma "Latvietis Praktiskais"
Rolanda prasmes un mākas ir apbrīnas vērtas, jo šim vīram rokas patiesi aug no īstās vietas, un pavisam noteikti abas nav kreisās. Apstaigājot ar viņu īpašumu, mēs apsmejamies, ka jūtamies kā slavenajā multenē par Runci zābakos, kur karalim uz visiem vaicājumiem – kam pieder šie tīrumi, vai meži, vai pļavas, tika atbildēts – Marķīzam Karabasam.
Tāpat arī šajā saimniecībā – darbnīcu ēka pieder Rolandam, kūts, dīķi, pļava pār kalniņu – viss pieder Rolandam. Un lai pavisam apmeklētāju izsistu no vidējā latvieša mērenuma līdzsvara, visur riņķī redzamais ir arīdzan saimnieka paša izdomāts, iecerēts, izplānots un realizēts.
Siltumnīcā caur Youtube Rolands sasmēlies idejas un pats uzveidojis smalku zemeņu audzēšanas un laistīšanas aprīkojumu, kas ļāvis piedāvāt tirgum pašaudzētas zemenes brīdī, kad to nav.
Agrā pavasarī arī ogu visvairāk kārojas un tās visdārgāk maksā. Arī ainaviski skaistā un ekonomiski pamatotā dīķu saimniecība ir viņa paša makšķernieka kaislības, ideju bagātības un aizlaista īpašuma raisīto skumju transformācija.
Taču, protams, augstākās virsotnes ir sasniegtas ražošanas procesa modernizēšanas jomā. Un viss, kā smej pats saimnieks, aiz tīra skopuma – kamdēļ šķiesties ar milzu naudu, ja maķenīt apdomājot un pieliekot izdomu var radīt neparastus un maciņam krietni vien saudzīgākus risinājumus.
Piemēram, siera rituļu veidošanai lieliski noder vecie padomju laika plastmasas toveri un visparastākās bļodas, kurās saurbti caurumi sūkalu notecināšanai. Savukārt, siera preses iegāde gan savulaik tikusi nopietni apsvērta, saimnieks pat apvaicājies, cik Šveicē tāda lietota iekārta maksāšot. Nosauktie 1700 lati šķitusi tomēr pārlieku liela summa, un nācies vien atkal likt lietā savu izgudrotāja racionalizatora talantu.
Vislielākais gandarījums esot piedzīvots, kad saimniecībā viesojušies japāņu un korejiešu viesi un apbrīnojuši siera presi darbībā.
Tad nu saimnieks stāstījis un demonstrējis, kā atsvaram tiek izmantots visvienkāršākais ūdens spainis, kas, pirmkārt, neko nemaksā, otrkārt, ir viegli regulējams atsvara mehānisms.
Savukārt pats preses galds ir uzlabota smalkā Šveices galda versija, kad sūkalas, nevis vienkārši tek pa galda malām uz grīdas, bet pa caurumu galda vidū satek spainī un aiznestas kazām kā laba barība. Tad nu pārsteigtie austrumu viesi Rolandam vaicājuši – kas tā par firmu, kāds konstruktoru birojs šo lielisko ierīci ir konstruējis? Viņš atbildējis, ka tas esot "latvietis praktiskais". Uz ko izbrīnītie ciemiņi jautājuši – kas tā par firmu, viņi tādu gan nezinot. "Un, kad tu dabū to just – to izbrīnu un apbrīnu tevis veiktajam, tad tu izgāz krūti un lepni saki: mēs, latvieši, taču esam forši," ne bez lepnuma gardi nosmej "Latvietis Praktiskais" – kazu vīrs Rolands Ekšteins.
Ar Rolandu Ekšteinu Grobiņas pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
