Dainis ir dzimis Valmierā, studējis sporta pedagoģiju Latvijas Sporta akadēmijā. Tad pirms vairākiem gadiem viņš nokļuva Kanādā, kur ieguva manuālā terapeita specialitāti un iepazinās ar savu sievu - japānieti Asami. Tagad, sievas ģimenes apstākļu spiesti, abi pārcēlušies uz dzīvi Japānā.
Dzīve Japānā
Daiņa un Asami ģimenē aug divas suņu meitenes – nepilnus divus gadus vecā Shiba-Inu šķirnes Laima un deviņus mēnešus vecā Niki, kuru Dainis ar sievu izglāba no drošas nāves.
Katru rītu Dainis iesāk ar ledainu dušu: “Man katrs rīts iesākas ar aukstu dušu, bez nekādiem izņēmumiem – gribas, negribas, es eju iekšā. Tad citreiz es to papildinu arī ar svaru bumbu.” Brīvajā laikā viņš pievēršas arī dārzeņu un ziedu audzēšanai - viņš audzē baziliku, tomātus, pētersīļus, dilles, tulpes u.c.
Daiņa darbs Japānā saistās ar māju būvēšanu, tas ietver gan darbu ofisā, gan darbu būvlaukumā. Ofisā Dainis rēķina, cik daudz un kādi materiāli būs nepieciešami būvdarbiem. Viņš atzīst, ka reizēm ofisā notiek “laika vilkšana”: “Viņi drīzāk sēdēs ofisā, nekā ātrāk uz mājām brauks.” Brīžos, kad darāmā pietrūkst, Dainis zīmē kalnus.
Savukārt būvlaukumā latvietis dara visu, ko citi nav paspējuši vai nevar paveikt, jeb, kā viņš pats saka, aizpilda robus – gan grīdas liek, gan logus, reģipsi u.c. “Es principā daru visu to, kur vajag palīdzību.” Dainis stāsta, ka, strādājot Japānā, komandas princips ir ļoti svarīgs, viņaprāt, darbu organizē līdzīgi kā padomju laikā.
“Indivīds kā tāds neeksistē, ir tikai komanda.”
Latvieša ikdienas darbs Japānā nav saistīts ar iegūto izglītību. Tomēr, tā kā Dainim ir bakalaura līmenis sporta zinātnēs, kā arī manuālā terapeita kvalifikācija, un viņš labi pārzina anatomiju un fizioloģiju, Dainis ir izdomājis, kā palikt sasaistē ar iegūto profesiju - viņš izveidojis savu kanālu un mājaslapu. Tur viņš piedāvā bezmaksas izglītojošus video par fizioloģiju, kustību teoriju, traumām, kauliem, muskuļiem u.c.
Prasme pielāgoties
Lai gan ik pa laikam pārņem nostalģija un ilgas pēc mājām, pēc Daiņa domām, nedrīkst ļauties skumjām un ilgām, ir jāpielāgojas: “Kur tu esi, tur tev mājas!”
Dainis stāsta, ka jūtami atšķiras gan viņa izskats, gan mentalitāte un ieradumi. Piemēram, darbs un darba kultūra japāņiem ir svarīgākā vērtība, savukārt Dainim tā ir ģimene: “Tu laiku nemaz ar ģimeni nepavadi, bet tu strādā ģimenei, nu, kur tur loģika!?” Latvietis arī stāsta, ka japāņiem ir ļoti konkrēta domāšana un šaurs redzesloks – viņi koncentrējas uz kādu vienu noteiktu nodarbi un ir tajā perfekti. Savukārt viņam gribas darīt un izmēģināt visu ko, sevi attīstot dažādās nozarēs. Tomēr, pēc Daiņa domām, atšķirības ir jāpieņem:
“Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – tā dzīve iet, ar to vienkārši jābūt tādā pilnīgā mierā, tad viss ir kārtībā, savādāk tu nevari vienkārši.”
Lai gan šobrīd Dainis ar sievu un viņas ģimeni dzīvo divu miljonu pilsētā Nagojā, viņam nebūtu iebildumu pat dzīvot mežā: “Tāds es esmu, vairāk tāds dabas cilvēks, kuram makšķerēt patīk, un visu laiku brauc tik ārā kaut kur.”
Daiņa sieva Asami Viskers ir angļu valodas skolotāja. Pirms satika savu vīru, viņa par Latviju nebija pat dzirdējusi: “Pirms satiku Daini, diemžēl neko nezināju par tādu valsti – Latviju. Viņš mani iepazīstināja ar Latviju, un, man šķiet, tā ir ļoti skaista zeme.
Mani ļoti pārsteidz tas, ka daudzi jauni cilvēki dzied un dejo kopā ar vecākiem cilvēkiem – to Japānā mūsdienās var reti redzēt,” stāsta Daiņa sieva.
Dainis uzskata, ka ikvienam ir vajadzīgs veids, kā izpausties, – tā var būt gan pavārmāksla, gan mūzika, māksla, cīņas sports u.c. “Katram ir kaut kāda veida talants, tikai ir jāpameklē. Ja tev liekas, ka tev nav talanta, tad jāpameklē biškiņ vairāk.”
