Latvietis Havjērs no Spānijas: Ja kāds pateiks, ka latviešu valoda nav skaista, došu ar Skalbi pa muguru

Valsts svētkos patriotisms iedegas katra sirdī, un tam nav tautības. Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Tāds ir arī Havjērs no Spānijas, kurš sevi lepni sauc par latvieti un atzīst: "Mani kaitina, kad es atbildu latviski un ar mani nerunā latviešu valodā."

Havjērs (Francisco Javier Fernandez Cruz) ir Latvijā jau 17 gadus, viņš atbrauca uz šejieni, jo te bija draugi, un viņš iepazinās ar latvieti, ar ko vēlāk arī apprecējās. Havjērs ir pedagogs un filologs, spāņu kultūras centra "Séneca" dibinātājs un direktors. 

Ilva Lorence: Kāds bija pirmais iemesls, kāpēc atbrauci uz Latviju?

Francisco Javier Fernandez Cruz: Iemesls bija, jo es iepazinos ar latviešiem, īpaši ar vienu latvieti. Un tad bija jābrauc ciemos. Bet, kad es atbraucu šeit, tajā dienā es sapratu, ka man ir kaut kas vairāk, ko šeit darīt, nekā tikai atbraukt ciemos. Bija divi gadi, kuru laikā es gatavojos pārbraukt uz šejieni.

Tas nebija grūts lēmums?

Jā, bet ir ļoti svarīga lieta manā profesijā:

es esmu filologs, es esmu spāņu valodas pasniedzējs, bet mana problēma ir, ka Spānijā jau visi runā spāniski un man klienti jāmeklē kaut kur citur.

Man ir jābrauc kaut kur. Šeit es jau pazinu cilvēkus, man jau bija draugi, man bija pat draudzene, ar kuru mēs sarakstījāmies. Man bija viegli pārvākties uz šejieni.

Arī fiziski viegli? Vai tu viegli atradi vietu, kur dzīvot?

Sākumam, kad es domāju, ka te būšu vienu vai divus gadus, jā, bija viegli atrast. Pēc tam Latvija mani paķēra. Izīrēt pirmo dzīvokli Sarkandaugavā ekonomiski bija iespējams. Darba man nebija. Es caur draugiem dabūju kādus darbiņus, individuālas nodarbības. Kad es atbraucu šeit, es diezgan ātri atradu darbu Rīgas Kultūru vidusskolā, tas jau bija legāli ar visiem dokumentiem.

Latvijā esmu bijis bez darba tikai nepilnas deviņas dienas visu šo gadu laikā. Ir ko darīt, ir tikai jāmeklē, nevar sēdēt un ir jādara.

Francisco Javier Fernandez Cruz

Cik ātri tu iemācījies latviešu valodu? Vai tev tas pašam likās ļoti vajadzīgs vai tu juti, ka to uzspiež?

Spiediena nebija nekāda. Spiedu es sevi, mani draugi un īpaši mana draudzene tajā laikā. Tu nevari dzīvot ar cilvēku, kura valodu nesaproti.

Kurā valodā jūs sākumā runājāt?

Vāciski un angliski. Bet vācu valoda man neskan kā mīlestības valoda. Un angļu valoda atkal atgādina to, kā runā tikai filmās. Vēl vakar veikalā man jautāja: which one do you like? 

Es saprotu, ka es neizskatos pēc latvieša, bet vai es tiešām izskatos pēc brita? Arī nē, vai ne? Tad runā krieviski vismaz. (Smejas) Es visu saprotu. Bet mani kaitina, kad es atbildu latviski un ar mani nerunā latviski.

Jo mana latviešu valoda nav perfekta, man ir liels akcents, un es loku vārdus uz dullo, bet tā ir saprotama. Vai ne? Tad kāpēc tā ir jādara? Ja man atbild angliski, tas mani aizvaino un liek pēc 17 gadiem vēl arvien justies kā ārzemniekam, un

es vairs neesmu ārzemnieks šeit. Mani bērni ir šeit dzimuši, un šeit es dzīvoju ilgāk nekā viņi, viņi ir latvieši un es arī.

Vai tu šeit jūties kā mājās?

Jā, jau daudzus gadus. Es braucu uz Spāniju ciemos un vienmēr atgriežos te kā savās mājās. Šeit ir manas mājas, nav šaubu.

Tas ir tāpēc, ka te ir tava ģimene vai te tu jūties labāk?

Es domāju, ka cilvēks jūtas labāk tur, kur viņš grib būt. Un es gribu būt Latvijā. Mani ģimenes apstākļi ir mainījušies daudz pa šo laiku, protams, 17 gadi ir pagājuši. Šeit ir mani bērni, un man ir sava skola, man ir savs darbs, man ir savi draugi. Šie ir cilvēki, bez kuriem es nevaru. Spānijā man arī ir draugi. Šis laiks arī pārbauda, kādi un kas ir īsti draugi. 17 gadu laikā jau visiem ir ģimenes, bērni. Ar radiniekiem man pietiek sazināties caur "Whatsapp" vai "Zoom". Tie, ar kuriem es gribu būt, ir šeit man blakus.

Prieks dzirdēt.

Prieks būt.

Cerams, ka neizmetīsiet mani no šejienes. Es te palikšu, un te apglabās manus kaulus.

Francisco Javier Fernandez Cruz

Kad atbrauci uz Latviju, kas tevi ļoti pārsteidza?

Kad es stāvēju Rīgā, man likās, ka esmu kaut kur starp Stokholmu un Maskavu, es dzirdēju krievu valodu, es redzēju vecos trolejbusus, 2005. gadā vēl varēja redzēt žiguļus, bet cilvēki šeit ļoti uzvedās kā zviedri. Kad es atbraucu, man patika sēdēt pie operas, laizīt "Tio" saldējumu, skatīties uz cilvēkiem un minēt, kurš ir latvietis un kurš ir krievs. Jo tas bija ļoti redzami, un es brīnījos, kā viņi sadzīvo kopā! Bet visvairāk mani pārsteidza zaļā krāsa. Latvija ir zaļā krāsā visur un vienmēr. Es nāku no vietas, kur ir tuksnesis, kur ir robeža ar Portugāli. Manā zemē tur zaļa zāle ir tikai divus mēnešus gadā. Viss ir sauss un dzeltens. Un šis salīdzinājumam ir ļoti zaļš, te ir daudz ūdens. Ir ļoti patīkami.

Vai ir kaut kas, kas tev ļoti patīk Latvijas kultūrā?

Es ļoti aizraujos ar latviešu literatūru. Jums ir ļoti laba literatūra, ņemot vērā, cik jums ir maza valoda un cik šī valoda tomēr, pēc manām domām, nav domāta literatūrai. Pēc jēdzieniem, aprakstiem to var saprast, protams, izņemot Kārli Skalbi un viņa darbus. Viņš ir meistars, un

jebkuram, kurš man pateiks, ka latviešu valoda nav skaista, es viņam došu ar Skalbi pa muguru. Lasi un klusē! Lasi klusumā! Un mācies! Ir ļoti skaisti lasīt latviski!

Mūzika ir skaista! Man trūkst citreiz vārdu, lai izsacītu savas domas par šo tematu. Es aizraujos arī ar jūsu mūziku un folkloru. Nevis ar šlāgeri, man liekas, ka tā ir citu lietu kopija, bet ar latviešu tradicionālo mūziku. Kokles spēle, dejas, tautasdziesmas. Man patīk skatīties, man patīk to redzēt. Es nemāku dziedāt, nu labi, kaut ko es māku dziedāt, jo es dziedu dziesmas Līgo svētkos, bet dancot gan es nedancoju.

Savējie no ārzemēm

Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Sarunās skaidrojam, kā Latvijā jūtas par šejieniešiem kļuvušie ārzemnieki.

Bet to var iemācīties...

Jā, tie, kam nav divas kreisās kājas. Es esmu vienīgais spānis, kas nemāk dejot, bet es dziedu. Ja par ēdieniem, man garšo gandrīz viss, kas ir šeit. Nu labi, ir divas lietas, kas man negaršo: aknas un sklandrauši. Bet es neesmu viens. Esmu veicis aptauju. Ja neesi kurzemnieks vai ļoti tuvu tai vietai, tev sklandrauši negaršos.

Un viņi ir īpatnēji pēc būtības. Un tagad jau vairs neviens netaisa tādus, kā bija senāk.

Neesmu atradis vēl garšīgu, pagaidām viņiem nesanāk. Pat ar kečupu es nevarēju to apēst! Bet jums ir ļoti garšīgas lietas. Latviešu gastronomijā ir sajaukums starp slāvu un skandināvu kultūru. Es domāju, ka tas kopsavilkums ir ļoti labs. Es te ļoti baudu tās padomju īpatnības, kuras Spānijā nevar dabūt. Man ļoti garšo belaši. Es zinu, ka tā ir visneveselīgākā lieta pasaulē. Arī čeburekus es mīlu! Ja es braukšu gar Rumbulu vai gar Ķekavu, es nevaru neapstāties paņemt sev čebureku.

Tu esi filologs un runā latviešu valodā ikdienā. Kādas ir tavas pārdomas par latviešu valodu?

Ja trīs paaudzes saka "davai", tad tas vairs nav krievu valodas vārds, tas ir latviešu valodas vārds. Tāpat kā bija ķēķis, šlagbaums, štrumbantes, tur nebija nekādu problēmu pārņemt šos citu valodu vārdus. "Okei" arī ir latviešu valodas vārds, un tas tikai to bagātina.

Mums jābūt atvērtākiem, un mēs neesam atvērta tauta jaunumiem, jaunām lietām. Uzreiz esam apdraudēti, kā kaut kas notiek. Es domāju, ka latviešu valodai ir jāpaliek kā vienīgajai valsts valodai, jo šeit ir vienīgā vieta, kur tā var būt. Bet latviešu valodā nav tas, ko mēs gribam. Mēs esam dzīvas būtnes. Akadēmijām un valodu aģentūrām nevajadzētu būt citam uzdevumam, kā tikai piefiksēt to, kā tautā runā, kā viņi izmanto valodu. Jo latviešu valoda pēc definīcijas ir tāda, kā runā latviešu tauta. Nav jau tā, ka jūs runājat tāpat kā 12. gadsimtā? Ir tā, kā runā tagad. Un to vajadzētu piefiksēt.

Vai ir bijušas kādas grūtības saskarsmē ar latviešiem?

Es braucu ar mašīnu, un ceļu policists aizrādīja, ka te nevaru braukt kā mājās. Protams, komentārs bija tāds, jo neizskatījos pēc latvieša, nevis tas, ka pārkāpu noteikumus. Un vēl man ir jautāts: kā ir jau piecus gadus dzīvot starp baltajiem? (smejas) Es toreiz neko neatbildēju uz tik muļķīgu jautājumu, tagad es atbildētu: ir ļoti labi, es jau sēžu pie galda, izmantoju tualeti tikai mežā un ēdu no grīdas, nu ko tu domā? Ja tu esi ārpus savas valsts robežām, tad vienmēr ir jābūt gatavam, ka tu būsi tur kā ārzemnieks. Šeit es jūtos kā mājās, te ir manas mājas.

Divi dumji cilvēki ar saviem jautājumiem 17 gadu laikā ir vēl pieņemami. Bet man nepatīk, ka cilvēki ar uzvārdu Andersons vai Grinbergs kritizē to, ka maniem bērniem ir uzvārds Fernandezs, tad viņi neesot īsti latvieši.

Tad jau Andersons (zviedru uzvārds) un Grinbergs (vācu uzvārds) arī nav īsti latvieši. Kad es braucu ceļojumos un man jautā, no kurienes es esmu, es jau sen vairs nesaku, ka esmu no Spānijas, es lepni saku, ka nāku no Rīgas. Es ļoti lepojos ar daudz ko, bet nav neviena vieta, kur nevar par kaut ko pasūdzēties. Ir jāsūdzas, jāmāk kritizēt, lai kaut kas mainītos, lai gribētos kaut ko mainīt.

Ko tu rakstītu apsveikuma kartītē Latvijai? Ko tu gribētu tur ierakstīt, novēlēt?

Es Latvijai novēlētu šajā dzimšanas dienā, lai vēl būtu daudz dzimšanas dienu! Jo mums ir ļoti vajadzīgs, lai šī Latvija turas kopā! Lai skatās uz nopietnām lietām un nemuļķojas apkārt ar lietām, kas nav tik svarīgas! Lai jaunais vecums padara viņu solīdu, stabilu! Lai viņa vairāk skatās uz saviem bērniem, kas paliek šeit, un ir jāpateicas, ka paliek šeit. Un lai drusciņ vairāk nobriest kā sabiedrība! Jo

mums viss ir skaidrs par vēsturi, par lepnumu, ar karogu mēs ļoti lepojamies visi. Bet ir jāparūpējas par tiem, kas mēs te esam, un Latvija nav tikai karogs, bet cilvēki!

Lai Latvija var uzskatīt sevi vairāk par simboliem, lai par sevi uzskata tos, kas veido Latviju katru dienu.

Ozoliņš, Kalniņš, arī Andersons un Fernandezs. Visi stumjam uz priekšu vienā virzienā!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti