Sadaļas Sadaļas

«Latvieti, latvieti, kurp lido?» 1949. gada 25. martā izsūtīto Sibīrijas stāsti

Poliete Lidija no Demenes pagasta, latgaliete Anna no Kalupes pagasta un krievu vecticībniece Vera no Kalkūnu ciema. Viņas visas 1949. gada 25. martā iesēdināja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Tagad visas trīs ir Daugavpils politiski represēto kluba dalībnieces. Pirms izsūtīšanas gadadienas LSM.lv pierakstīja viņu stāstus.

“Ļoti gribējās ieraudzīt baltos lāčus”

Lidijai Duļbinskai tajā briesmīgajā martā bija pieci gadi: “Es visu atceros. To, kas noticis vakar, gan varu aizmirst, bet to, kas bija toreiz, atceros. Mēs dzīvojām Demenes pagasta Aizpurvu ciemā, vecākiem bija zeme. Taču to atņēma uzreiz, kad atnāca padomju vara, un māte ar tēvu čukstējās, ka tagad gan mūs neaiztiks. Ģimenē auga trīs meitenes – es biju vidējā, vecākajai bija septiņi gadi, jaunākajai – septiņi mēneši.

25. martā katoļiem ir lieli svētki – Kunga pasludināšanas diena. Māte dienu pirms tam sakopa māju, gatavojās. Naktī klauvēja pie durvīm: “Jūs gaida baltie lāči. Ņemiet līdzi cirvi un zāģi, vairāk neko nevajag. Taisieties ātri!” Es nodomāju – baltie lāči – tas taču ir tik interesanti… Ļoti gribējās ieraudzīt. Sāku taisīties, paņēmu līdzi rotaļlietas…

Mūs aizveda uz Grīvas staciju, sabāza lopu vagonos. Visi raudāja. Un vilciena svilpe – tā man palikusi atmiņā uz visu mūžu. Braucām ilgi, nedēļas divas. Ceļā deva ēst kaut kādas balandas ar maizi.

Mēs, bērni, savstarpēji sapazināmies un spēlējām aklās vistiņas. Slēpāmies starp mirstošajiem, kas gulēja uz grīdas.

Atceros, ka nokārtoties vajadzēja visu klātbūtnē, vagona grīdā bija caurums. Vai arī, ja vilciens apstājās laukā, kad apkārt ne krūmiņa. Bija liels kauns…

Atbraucām Ļubinā, tas ir Omskas apgabalā. Bija briesmīgi auksts. Mūs ar ragavām atveda uz sovhozu, nakšņojām klubā uz grīdas. Nedaudz padzīvojām vienā ģimenē. Sovhozā jau bija pieraduši pie izsūtītajiem – bija daudz kalmiku, vāciešu. Vāciešiem bija veseli savi ciemati. Vēlāk mums ierādīja dzīvesvietu barakā, vecāki gāja strādāt. Pirmais gads bija ļoti grūts – bads, utis… Māte strādāja cūku fermā, piesēja pie jostas cūku barību un nesa mums. Ja nebūtu bijis šī kombikorma, jaunākā, Eleonora, varēja arī neizdzīvot (Eleonora Ivanova arī ir Daugavpils politiski represēto kluba dalībniece - L.V.).

Pakāpeniski kļuva labāk. Tēvs uzbūvēja kūti, tajā mēs turējām govi, kazas. Apkārt visi dzīvoja trūcīgi. Mēs esam zemes cilvēki, izdzīvojām…

Sākām iet skolā, krievu valodu iemācījāmies ātri, lai gan pirms Sibīrijas mēs, bērni, to nezinājām, mājās runājām poliski. Sibīrijā mūs visus sauca par latviešiem. Protams, izdomāja, kā mūs kaitināt: “Латыш, латыш, куда летишь? Под кровать дерьмо клевать…” (“Latvieti, latvieti, kurp lido? Zem gultas sūdus knābāt…”) Eleonora atceras, ka kāds vīrietis visu laiku teicis: “Ja man iedotu ieroci, es visus latviešus apšautu.” Vissliktāk klājās vāciešiem – viņus saukāja par fašistiem. Man bija draudzene, vietējā krieviete, laba, taču lūdza: “Mans tēvs ir partorgs, un, kad viņš ir mājās, pie manis nenāc…” Tāda bija dzīve. Mēs mājās slepeni lūdzāmies, logus aizklājām, lai neviens neredzētu. Pārkrustīties skolā nedrīkstēja, ja ieraudzītu, būtu skandāls.

1953. gadā Staļins nomira. Visi skaļi raudāja, es ne.

Es biju bērns, par Staļinu nedomāju. 1957. gadā visa ģimene atgriezāmies mājās. Pat nepieļāvām domu, ka būtu varējuši tur palikt. Te sākumā daudz ēdām, bet dzīvojām lielā trūkumā. Māju mums neatdeva, mitinājāmies pie radiniekiem. Tagad, kad iznāk būt dzimtajā ciemā, acīs satumst. Smagi atcerēties…” 

“Tēvs ticēja, ka Latvija būs brīva”

Verai Djatkovičai 1949. gada martā, kad viņa ar māti un māsu tika izsūtīta uz Omskas apgabala Sargatskas rajona Tambovkas sovhozu,  bija trīs gadi: “Atmiņā palikuši fragmenti. Piemēram, izmisīgs sauciens: “Zeķes, zeķes!” Mums nebija, ko uzvilkt pirms došanās ceļā, – man un septiņgadīgajai māsai.  Māte aizskrēja pie kaimiņienes palūgt garās zeķes. Tēvs tobrīd sēdēja cietumā pēc politiska panta, no Kalkūniem mūs izsūtīja ar māti un… ar kaimiņu.

Večuks, kuram bija 75 gadi, bija ienācis pie mums paciemoties, viņu arī saņēma ciet. Ceļā viņš sajuka prātā…

Braucām ilgi. Mums paveicās – radinieks paspēja iedot līdzi pārtiku, graudus mēs līdz Sibīrijai aizvedām. Tur noderēja. Sākumā dzīvojām ģimenē, kur bija astoņi savi bērni, vēlāk māte iekārtojās strādāt par ūdensvedēju un nopirka mums “atsevišķu dzīvokli” – zemnīcu. Māte Latvijā bija beigusi ģimnāziju, vispār, kā tagad teiktu, viņai bija biznesmeņa ķēriens. Pārdeva vietējām savus naktskreklus, viņas tajos gribēja iet uz dejām…

Tēvs atgriezās 1953. gadā. Saglabājusies fotogrāfija, kurā viņš ir ar māti un bērniem. Māsai palūdza pirms fotografēšanās nosiet pionieru kaklautu.

Atgriezās viņš pie mums – Sibīrijā. Bija invalīds – cietumā viņam uzkrituši baļķi, paši no sevis vai arī kāds sarīkojis tādu “nelaimes gadījumu”, nezinām, taču tēvs bija guvis septiņus lūzumus, domāja, ka neizdzīvos. Tomēr izdzīvoja, taču viena kāja nelocījās.

1956. gadā atgriezāmies Latvijā. Mūsu māja bija aizņemta, tajā dzīvoja tie, kuri pēc kara bija atbraukuši no Krievijas.

Māte iesniedza prasību tiesā un māju attiesāja. Tēvs strādāja par sargu, viņam patika iedzert, bet, kad bija iedzēris, ķērās pie bises, gribēja “nokārtot lietas” ar vienu cilvēku. Domāja, ka viņu vajadzējis izvest mūsu vietā, bet viņš atpircies. Mēs no tēva bisi slēpām, nezinājām, ka tā pielādēta… ar sāli.

Bet vēl tēvs klausījās Rietumu “balsis” un teica, ka droši zina – Latvija atkal kļūs brīva. Pat nosauca kaut kādus datumus…”

“Mēs ēdām lopbarības raušus – tie likās kā delikatese”

Annai Kirinai 1949. gada 25. martā apritēja deviņi mēneši: “Varu padalīties ar to, kas saglabājies ģimenes atmiņā.

Mūs izveda no Kalupes pagasta. Tēvs un viņa trīs brāļi bija uzcēluši lielu kopīgu māju ar četrām atsevišķām ieejām, tāpēc arī pie mums atnāca, bija nodomājuši, ka esam ļoti bagāti. Viens no brāļiem metās bēgt, viņu nošāva uz vietas. Tiesa, apbedīt atļāva.

Māte spilvenos paslēpa nedaudz zelta monētu, tas vēlāk palīdzēja.

Mūs – māti, tēvu, 1946. gadā dzimušo māsu un mani – aizveda uz Omskas apgabala Subotinkas ciemu. Dzīvesvietu ierādīja smēdē. Bija ļoti auksts un nebija, ko ēst. Vācām sasalušus kartupeļus, tā arī izdzīvojām. Tēvu paņēma strādāt par lopu kopēju, viņš reizēm atnesa lopbarības raušus, mēs tos ēdām, tie likās kā delikatese. Mātei no Latvijas pakās atsūtīja viņas mantas, tās mēs mainījām pret olām un citu pārtiku.

Tēvu vietējie ļoti cienīja, daudz ko no viņa iemācījās. Sauca ne citādi kā par Andreju Ivanoviču.

Atceros, kad jau biju paaugusies, izlūdzos mātei sīknaudu un gāju uz veikalu pēc konfektēm. Ļoti gribējās, tās bija tik skaistas, daudzkrāsainos papīriņos. Mana dzimtā valoda ir latgaliešu, krieviski tolaik runāju ne pārāk labi un sāku lūgt pārdevējai “papeiroski” (papeirs – tā latgaliski sauc papīruL.V.). Viņa bija ļoti pārsteigta, piedāvāja man pašai parādīt, kādus “papiroskus” es gribu…

Sibīrijā vecākiem piedzima vēl trīs bērni. Tēvs savām rokām uzcēla māju, visas mēbeles izgatavoja pats. 1968. gadā uzcēlām citu māju. Mēs vēl gājām skolā, un tēvs nolēma, ka Latvijā atgriezties nav vērts – nebija, kur atgriezties, un neviens mūs tur negaidīja. Tēvs tā arī apglabāts Sibīrijā. Bet mēs visi pamazām atgriezāmies. Es – pati pēdējā, 1980. gadā. Dzīvoju Omskā, strādāju skolā, apprecēju sibīrieti. Bet pēc tam izšķīrāmies un ar bērniem atbraucu uz Latviju. Daudzi latvieši palika Sibīrijā. Droši vien, ja nebūtu šķīrusies no vīra, es arī tur dzīvotu…”

“Bailes pateikt kaut ko lieku palika uz visu mūžu”

Jekaterinai Smiļginai ir nedaudz citāds stāsts: ''Manu tēvu izveda 1950. gadā no Laucesas pagasta. Viņš ballītē bija kaut ko runājis par politiku, kāds viņu bija nosūdzējis… Un – viss. Viņš vēl nebija precējies.

Aizvests uz Tommotas pilsētu, tas ir Jakutijā. Sals līdz mīnus 60 grādiem, tēvs uzreiz apsaldēja rokas un nokļuva slimnīcā. Tur strādāja māte, viņa bija no Irkutskas apgabala, atbraukusi uz Tommotu ekspedīcijas sastāvā un palikusi. Izārstēja tēvu, viņi apprecējās. 1951. gadā piedzima brālis, 1954. gadā – es.

1961. gadā atbraucām uz Latviju atvaļinājumā, bet nākamajā gadā pārcēlāmies pavisam. Mātei te patika. Es ne pārāk daudz atceros no dzīves Jakutijā, bet kāda epizode atmiņā iespiedusies: es ar dūrēm metos virsū draudzenes vectētiņam, jo viņš lamāja Staļinu.

Es taču noteikti zināju, ka Staļins ir labs vectētiņš, tā mūs mācīja…

Sākumā mums Latvijā nebija sava dzīvokļa, bija jāīrē. Tēvs šeit satika tos, kuri 1950. gadā bija viņu nostučījuši. Pie dažiem cilvēkiem redzēja mantas, kuras bija viņa mājās… Viņš klusēja. Par to, ka viņš izsūtīts, tēvs man pastāstīja, kad biju beigusi astoto klasi, līdz tam neko nezināju. Brāli negribēja ņemt karaskolā, jo tēvs bija “politiskais”. Vēlāk tomēr paņēma. Var teikt, ka tēvam uz visu mūžu palika bailes pateikt kaut ko lieku…”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt