Latviešu puika Londonā ziedo savu medaļu lentītes Ukrainas karodziņiem un iedvesmo citus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Atbalstīt Ukrainu iespējams visdažādākajos veidos, reizēm pietiek vien ar nelielu izdomu. Šim nolūkam, izrādās, noder pat bērnu futbola kluba medaļu lentītes. Ziedojumu vākšanai atbalstam Ukrainai savu medaļu lentītes sācis atvēlēt Lielbritānijā dzīvojošais Luka un viņa ģimene, iedvesmojot šādi rīkoties arī pārējo komandu.

Londonā dzīvojošais Luka no skolas brīvajā laikā trenējas futbolā. Laika gaitā sakrājies ne mazums medaļu, bet nu to lentītes pārtop Ukrainas karodziņos, ko saņem ziedotāji.

“Kara pirmajās dienās devāmies atbalstīt ukraiņus, piedalīties manifestācijā, kas notika Londonas centrā. Gribējās arī kādu karodziņu, lentīti, bet mājās, protams, Ukrainas karodziņu nebija. Ievēroju, ka manam dēlam Lukam ir medaļu lentītes zilā un dzeltenā krāsā, tās ir viņu futbola kluba “Wandsworth Lions” krāsas. Luka bija ar mieru, ka no vienas lentītes mums visiem četriem – sev pašam, dvīņu māsai Leai, viņu tētim un man – izveidojam mazus karodziņus-piespraudītes,” pastāstīja Lukas mamma Aija Bruno.

Kad ģimene pārnākusi mājās, radusies doma, ka varbūt arī citi vēlētos tādas piespraudītes. Un tā būtu iespēja tādā veidā vākt ziedojumus, kaut nedaudz palīdzot.

Pavisam drīz jau pasākumā iesaistījies viss klubs – gan bērni un jaunieši, gan treneris nesuši medaļu lentītes, bet Lukas ģimene tās mazgāja, gludināja, sagrieza, pielika spraužamadatiņas.

Nākamajā manifestācijā, kurā Luka un citi puikas devās savos komandas zilidzeltenajos tērpos, tika vākti ziedojumi, pret kuriem ziedotāji saņēma glītās piespraudītes.

Pēc tam Lukas mamma izveidoja tiešsaistes ziedojumu lapu. “Ne visiem ir skaidra nauda, un ne visi, protams, arī vēlas to dot svešiem cilvēkiem. Tādēļ izveidoju oficiālu tā dēvēto “fundraising” (ziedojumu vākšanas) lapu, kur ieskaitu arī skaidrās naudas ziedojumus, un cilvēki var ziedot arī ar pārskaitījumu. Šobrīd esam savākuši 1152 angļu mārciņas. Uz kopējā fona tas varbūt nav daudz, bet tomēr kaut kas. Un priecē tas, ka iesaistās bērni, kuri saprot – pat nedaudz ko atdodot, varam atbalstīt bērnus citur, kur tiem klājas patiešām smagi,” sacīja Aija.

Nauda bez apkārtceļiem nokļūst tieši labdarības organizācijas “Disasters Emergency Committee” Ukrainas atbalsta kontā. Tā ir Lielbritānijā labi zināma, liela un uzticama organizācija ar milzīgu pieredzi, darbojas arī ciešā sadarbībā ar starptautiskajām palīdzības organizācijām, novirzot līdzekļus visaktuālākajām vajadzībām (izlasīt par Lukas iniciatīvu un ziedot iespējams šeit).

Futbola klubā ir daudz bērnu, kuru vecāki ir Austrumeiropas izcelsmes. Viņi esot aktīvākie dalībnieki. Aija pieļauj – tas tāpēc, ka mājās noteikti vairāk un emocionālāk par to tiek runāts.

Taujāta par vispārējo noskaņu britu vidū, Aija zināja teikt, ka tā lielajam vairumam ir ļoti atbalstoša un pozitīva: “Katru nedēļas nogali notiek atbalsta demonstrācijas. Un daudzskaitlīgākā no tām notika pirmajā siltajā nedēļas nogalē, kad iedzīvotāji taču tradicionāli varētu savā dārzā grilēt desiņas, tomēr viņi izvēlējās doties ielās. Pa ilgiem laikiem var redzēt, kā cilvēki apvienojas kopīgam mērķim, kā vieno kopīga sāpe. Valdības shēmas bēgļu uzņemšanai gan ir nedaudz iestigušas. Kāda ukraiņu meitene stāstīja, ka jau pirms vairāk nekā mēneša iesniegusi dokumentus, lai no kara plosītās Ukrainas varētu ierasties viņas māte, bet pagaidām vēl nav nekādas atbildes… Vēl jau arī Lielbritānijā ukraiņu bēgļu nav tik daudz, vēlāk noteikti būs vairāk, un tad jau varēs redzēt, kā īsti ir.

Kamēr cilvēku tas neskar personīgi, kamēr nav jādod nekas no sevis, tikmēr atbalstīt ir vienkāršāk.”

Aija gan piebilda, ka šobrīd maz kontaktējas, piemēram, ar britu kolēģiem, jo vēl joprojām strādā attālināti, tiešsaistes režīmā, tādēļ iztrūkst neformālo sarunu. Toties viņas vīram, kas gan pēc tautības ir itālis, ir daudz itāļu paziņu, kuri savukārt pazīstot diezgan daudz ukraiņu. Tad arī attieksme ir personiskāka, un itāļu kopienas pārstāvji esot ļoti atbalstoši.

“Daudziem vietējiem šobrīd tā izpratne ir abstrakta, jo viņi vienkārši nevar iedomāties, kas ir karš, kas ir okupācija. Bet, ja personīgi pazīsti kādu ukraini, uzreiz rodas piesaiste, empātija, vēlme palīdzēt jau konkrētā paziņas ģimenei,” sacīja Aija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti