Latviešu pasniedzēja universitātē Pekinā: Par jauno vīrusu uzzināju, tikai atbraucot uz Rīgu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Visvairāk mani interesē, kad jāatgriežas atpakaļ. Tā sarunā ar Latvijas Radio atzīst latviešu pasniedzēja no Pekinas, kas brīvdienās atlidojusi uz Rīgu, bet tagad vairs nezina, kad dosies atpakaļ. Arī Ķīnā dzīvojošos Latvijas cilvēkus skārusi situācija ar jauno vīrusu, kas izcēlies Uhaņas pilsētā. Pēc Ārlietu ministrijas datiem, Ķīnu kā savu pastāvīgo dzīvesvietu reģistrējuši apmēram 70 Latvijas valstspiederīgie. Šīs gan ir ziņas vien par iedzīvotājiem, kas paši vēlējušies par to informēt. Dace Ratniece intervijā Latvijas Radio stāsta, kā uzzināja par vīrusu, kā šī situācija ietekmē viņu un ko stāsta viņas Ķīnā dzīvojošās studentes.

Ar Daci Ratnieci Latvijas Radio tiekas Rīgā. Viņa ir pasniedzēja augstskolā Pekinā. Taču šobrīd atbraukusi brīvdienās uz Latviju.  

Par saistību ar Ķīnu. Kā Jūs tur nonācāt?

Šobrīd es esmu Pekinas Starptautisko studiju universitātes profesore. Mācu šajā universitātē latviešu valodu, audiovizuālo latviešu valodu, Latvijas kultūru, folkloru, komunikācijas prasmes, mediju zinības, tulkošanu. Ko es vēl nenosaucu? Kopā man ir deviņi priekšmeti. Tas ir ļoti daudz.

Intervija ar latviešu pasniedzēju no Pekinas Daci Ratnieci
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Kā es tur nonācu? Nonācu es tādā veidā, ka pirms diviem gadiem Rīgas Tehniskajā universitātē, kur es strādāju kā pētniece, pie mums ieradās 20 jaunieši no šīs universitātes, kas sāka mācīties latviešu valodu Pekinā tieši šajā universitātē un gadu turpināja Rīgas Tehniskajā universitātē.

Pēc šī gada es saņēmu uzaicinājumu doties uz Pekinu, uz Pekinas Starptautisko studiju universitāti un mācīt šos jauniešus tālāk. Tā es tur arī esmu palikusi.

Mani jaunieši, kas pagājušajā gadā nomācījās vienu gadu Pekinas Starptautisko studiju universitātē, šobrīd ir Rīgas Tehniskās universitātes 1. kursa studenti. Viņi studē gan tulkošanas specialitāti, gan arī ekonomiku vai uzņēmējdarbību.

Pekinas Starptautisko studiju universitātē man ir šobrīd bakalaura programma un tieši beidzamais gads studentiem, kas tūlīt jau rakstīs bakalaura darbus par visdažādākajiem tematiem. Tie ir ļoti dažādi – gan latviešu valoda, gan arī žurnālistika, gan politika. Tā ka mums darba ir daudz un varu pateikt, ka tas ir ļoti interesanti.

Pirms tam mana pieredze bija dažādās mūsu Latvijas ministrijās.

Cik ilgi Jūs dzīvojat Pekinā?

Pekinā es dzīvoju pusotru gadu.

Kā Jūs uzzinājāt par jauno Ķīnā reģistrēto vīrusu?

Par to es uzzināju tikai tad, kad jau atbraucu uz Latviju. Latvijā es ierados 16. janvārī. Bija pilnīgs klusums. 22. janvārī es pat sagaidīju Ķīnas vēstniecībā Latvijā ķīniešu Jauno gadu. Un nebija neviena vārda vispār par to teikts. Un šī informācija sākās pēc 25. janvāra apmēram.

Bet, par ko es biju jau nobrīnījusies, - es biju ļoti pārsteigta, ka Ķīnas puse ļoti strauji sāka reaģēt uz visu.

Jau bija viņiem visi aprīkojumi sagatavoti, tāpat nepieciešamie medicīnas apģērbi, visa tāda ātra mobilizācija.

Un tai pašā laikā arī momentā sāka būvēt trīs jaunas slimnīcas. It kā informācija nebija tik ļoti draudoša, bet tomēr, ja objektīvi vērtē, tad droši vien medicīnas darbinieki jau zina, cik lielā ātrumā izplatās šīs epidēmijas, un līdz ar to paredzēja, ka saslimušo būs ļoti daudz, es tā domāju.

Kā Jūs reaģējāt uz šo situāciju? Vai tā arī Jūs kaut kādā veidā skāra?

Jā, mani tas skar šobrīd, jo es visu laiku uzturu saikni ar Pekinas Starptautisko studiju universitāti, kurā es strādāju. Regulāri mēs apmaināmies ar informāciju, kāda ir katru dienu situācija. Respektīvi, visvairāk mani interesē, kad tad man ir jāatgriežas atpakaļ. Jo jaunais semestris mums sākas jau februāra beigās, beidzamajā nedēļā. Un līdz ar to es saprotu, ka man būs jāuzturas Latvijā ilgāk, jo semestris aizkavēsies.

Par to arī ir informēti mani studenti, un visi to zina. Bet, protams, paniku neviens neceļ. Izturas pret to ļoti saprātīgi.

Domāju, ka arī Latvijā gripas epidēmijas laikā ir bijuši ļoti smagi gadījumi. Esmu arī runājusi ar ārstiem šeit, Latvijā, ar savu ģimenes ārstu. Un var jau būt, ka šī panika ir par lielu.

Jūs to vairāk uztverat kā saceltu ažiotāžu?

Grūti pateikt. Redzēsim, kas būs vēl pēc dažām dienām, jo acīmredzot šai epidēmijai jānonāk kaut kādā tādā virsotnē, un tad var redzēt, uz kuru pusi tad vērsīsies.

Bet viennozīmīgi es domāju, ja ir celtas trīs jaunas slimnīcas, tad ne jau par velti.

Vai Jūs kaut kas satrauc šajā situācijā?

Mani personīgi šobrīd nesatrauc, jo es esmu Latvijā. Satrauks noteikti tad, kad es jutīšu, ka man vajadzētu braukt jau atpakaļ uz Pekinu, bet, ka informācija nevarētu būt spoža, kaut gan es ticu, ka viss būs kārtībā. Jo ķīnieši patiesībā jau ir ļoti, ļoti aktīvi uz ātrām rīcībām.

Viņu nacionālā īpatnība ir kolektīvisms, kas ir gājis jau vēsturiski, kā mēs zinām. Un šobrīd tas pat ir ļoti labi.

Viņi ir ļoti izpalīdzīgi, un arī informācija par to, ka ārsti no dažādām pilsētām brīvprātīgi dodas uz Uhaņas pilsētu palīdzēt, tie tiešām nav meli. Zinot ķīniešu raksturu, es tam pilnībā ticu.

Ratnieces Ķīnas studentes, kas mācās latviešu valodu, piekrita izstāstīt par savām sajūtām saistībā ar esošo situāciju. Pasniedzēja paskaidro, ka, sākot studēt latviešu valodu, studentes pieņēmušas latviešu vārdus. 

Egita: “Es jūtos skumji par tiem cilvēkiem, kas ir inficējušies. Viņi nav varējuši priecīgi pavadīt Ķīniešu Jauno gadu kopā ar savējiem. Diemžēl daži aizgāja debesīs. Es no sirds paužu līdzjūtību, nevis ceļu paniku. Mēs ticam, ka mūsu valsts centīsies darīt visu iespējamo, lai kontrolētu un novērstu epidēmiju. Es dzīvoju netālu no Uhaņas, bet gan manā dzimtajā pilsētā, gan citur Ķīnā visi ievēro medicīnas ekspertu un valdības ieteikumus un pēc iespējas tagad nekur neiet un paliek mājās. Augstākās izglītības iestādes kavējas uzsākt studiju jauno semestri un uzņēmumi pagarina atvaļinājumus. Gandrīz katra province atbalsta pilsētu Uhaņu, nosūtot tur pirmās nepieciešamības preces un lietas.”

Austra: “Es domāju, ka tas jau nav tik traki, jo Ķīnai taču jau ir pieredze ar SARS un citām slimībām. Un šī slimība pati arī nav tik šausmīga, jo tikai 2 % pacientu nomira no tās un liela daļa no viņiem jau bija saslimuši veci vai vāji. Mūsu valdība uztver šo problēmu ļoti nopietni. Šobrīd Pekinā visi parki un kinoteātri ir slēgti, lai aizsargātu cilvēkus no šīs slimības. Bet tas jau nenozīmē, ka situācija ir ļoti slikta. Tas tikai nozīmē, ka gan valdība, gan indivīdi ir ļoti uzmanīgi.

 

Ko Jums pazīstamie Ķīnas iedzīvotāji stāsta par šo situāciju? Kā viņi to vērtē?

Viņi to vērtē arī ļoti saprātīgi, mierīgi, paniku neceļot. Mana viena studente dzīvo netālu no Uhaņas, un viņa ir paudusi viedokli, ka ļoti žēl cilvēku, kas ir nomiruši. (..) Jā, cilvēki ir miruši, bet pārējie, vienalga viņi izturas ļoti mierīgi un ievēro visu to, ko viņiem Ķīnas valdība un tieši Veselības ministrija ir noteikusi, un klausās uzmanīgi ekspertu viedokļos. Ja arī, piemēram, cilvēkiem no Uhaņas pilsētas neļauj izbraukt, tad, protams, ka tas ir saprātīgi, lai tas nevirzītos plašāk.

Kaut gan pēc pēdējām ziņām Pasaules Veselības organizācija jau ir atzinusi, ka šī slimība jau ir pieņēmusi globālus apjomus.

Ir liela paļaušanās uz valdību, ka tā spēs risināt situāciju?

Tieši tā, un nekas cits jau neatliks. Galu galā Ķīna ir otrs lielākais spēlētājs šobrīd pasaules politikā līdz ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un Ķīna dara visu ļoti strauji un ātri un reaģē momentā.

Vai Jūs izjūtat šī jaunā vīrusa dēļ attieksmes [maiņu] pret Ķīnu, pret Ķīnas iedzīvotājiem šobrīd?

Attieksmē pret ķīniešiem es personīgi neko tādu neesmu izjutusi. Varbūt tāpēc, ka es vienkārši dzīvoju ar Ķīnas gaisotni un es zinu, ka Ķīnā ir ļoti daudzas labas lietas. Un bieži vien Latvijā mums ir kaut kādi tādi stereotipu uzskati varbūt mantojumā no Ķīnas Kultūras revolūcijas laikiem.

Bet patiesībā es Ķīnā jūtos ļoti droša un es nebaidos nekur iet, man neviens nav uzbrucis, es visur redzu apkārt arī policijas cilvēkus. Arī pie universitātes vienmēr man smaida, mani pazīst un cilvēki pret mani visur izturas ļoti laipni. Droši vien, ka tas ir atkarīgs no mums pašiem.

Kā Latvijas iedzīvotāji reaģē, kad Jūs viņiem pasakāt, ka atbraucāt no Pekinas?

(Smejas.) Latvijas iedzīvotāji ļoti interesanti reaģēja. Pirmajās dienās neko. Bet vēlāk, protams, kad jau sākās ažiotāža, jau prasa man: „Vai tu esi pārbaudīta? Vai tev ir viss kārtībā?” Es teicu: „Man viss ir kārtībā. Es ierados 16. janvārī, un es esmu jau 14 dienas, kas ir karantīnas laiks, jau pavadījusi [te]. Un man nav problēmu.”

Necenšas turēties zvana attālumā?

Nē, man nav tādu draugu. (..) Tas bija vienkārši tāds dežūrjautājums, varbūt dzirdot to, ko runā radio. Starp citu, es arī klausījos radio manu bijušo kolēģu viedokli. Epidemiologs Jurijs Perevoščikovs, visu cieņu, viņš arī pateica, ka tomēr Latvijā šis vīruss nav ienācis un, protams, mēs esam gatavi visiem pasākumiem, bet tāpēc jau nevajag visus cilvēkus ķert un spundēt uz 14 dienām, piemēram, mani, kas te ir ieradusies 16. janvārī, jau tas viss ir aizgājis un viss ir kārtībā.

Vai es pareizi sapratu, ka Jūs vēl nezināt, kad atgriezīsieties Ķīnā?

Jā, pilnīgi pareizi, jo es gaidu informāciju tieši no universitātes, kur es strādāju. Administrācija man ziņos tajā brīdī, kad saskatīs, ka jau tās sekas ir mazinājušās.

Es arī, piemēram, nezinu, kā būs tad, kad es ieradīšos Pekinā, vai man arī nevajadzēs pašai divas nedēļas noslēgtībā, cēlā vientulībā sēdēt savā dzīvoklī, lai vienkārši atkal ievērotu šo karantīnas termiņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti