Kā traktoristam sākt ar lidmašīnu lidot

Kijivā abi ieradās, kad Krievijas iebrukums bija turpinājies jau pusotru nedēļu.

“Mēs iebraucām Kijivā svētdienas pēcpusdienā, tas bija trijos. Izkrāmējām mantas sešos, [..] tajā brīdī hospitālī slēdz ārā gaismu, un visi sāk staigāt ar savām nakts jāņtārpiņu gaismiņām – mēs paspējām pa stundu instruēt māsas. Un pēc 16 stundām mums bija smaga operācija. Mēs faktiski 17 stundās palaidām nodaļu, kādas šeit klīnikā nebija,” stāstu sāk Olafs Libermanis.

“Loru nodaļā ārstē kakla, ausu, deguna slimības. Tās ir nelielas operācijas. Šīs māsas pēc mūsu instrukcijām pēc 16 stundām veica ļoti apjomīgu rekonstruktīvu operāciju, kur māsas trenējas gadu gadiem.

Tas tā kā traktoristam sākt ar lidmašīnu lidot. Viņas to spēja izdarīt pēc 16 stundām,” piebilst Mārtiņš Malzubris.

Libermanis turpina: “Otrā diena bija 8. marts, tad mēs neoperējām. Trešajā dienā izdarījām atkal vēl vienu lielu operāciju. Ceturtajā dienā mēs izdarījām operāciju citā slimnīcā – savācām saspridzinātu roku. Mums tā slimnīca iepatikās. Mēs aizbraucām pārsiet pacientu vakar, un vakar mēs apmēram 10 minūtēs sarunājām ar slimnīcas bosu, ka mēs tur veidojam specializētu vienību smagu un supersmagu rokas traumu ārstēšanai.”

“Ukrainā šobrīd viss notiek 15 minūtēs. Vai nu tevi atšuj, vai nu tev dod zaļo gaismu. Ja tev dod zaļo gaismu, tad reāli tu kļūsti par savējo.

Protams, ikdienā tev sevi ir jāpierāda. Un, ja mēs izdarām kaut ko labu, tad mūsu reitings ceļas tajā slimnīcā. Ja izdarām kaut no ne tik labu, kaut kas neveicās, tad reitings krītas,” stāsta Libermanis.

“Domāju, iemesls, kāpēc spēj tik ātri pieņemt lēmumus, ir tas, ka, pirmkārt, ir cilvēki, kas ir militāristi. Otrkārt, situācija ir nokaitēta, viņiem šie lēmumi ir jāpieņem. Vienkārši izlemj – jā, nē. Civilais tur ņemas, ka mēs atbildēsim rakstiski, mēneša laikā, izskatīsim jūsu priekšlikumus…” saka Malzubris.

Tagad viss notiek zibenīgi un efektīvi, atzīst ārsti.

Libermanis arī piebilst, ka viņi ar kolēģi Ukrainā ieradušies “ar lietu, kas viņiem ir vajadzīga”, ko paši ukraiņi, iespējams, pirms tam nezināja, “bet tagad viss notiek ļoti ātri, faktiski mēs esam pieprasīti un noslogoti.”

“Filmās to rāda no mulāžām, šeit mēs to redzam katru dienu”

 Karavīri, kuri nonāk pie diviem Latvijas ārstiem, ir smagā stāvoklī.

“Tik smagus ievainojumus, cik mēs redzam vienā dienā, Latvijā slimnīcā neredz pa gadu," saka Libermanis.

Īsi pirms intervijas LTV viņi apskatīja karavīru, kas ir sašauts no helikoptera ar lielkalibra ložmetēju, ar 12,5 mm šāviņiem sadragāta roka.

“Filmās to rāda no mulāžām, šeit mēs to redzam katru dienu. Tas, kā viņi strādā, – tas notiek uz trim operāciju galdiem vienā zālē paralēli. Viņiem ir ļoti daudz cilvēku, personāls, katrs zina savu vietu. Aprīkojums ir labs. Daļēji nolietots, bet vispār labs. Un viņi prot ar to rīkoties. Viņi strādā ātri, diezgan precīzi un sakarīgi. Komandas darbs. Tur visi ir noskaņoti strādāt.

Tas darbs nav par naudu, nav par ambīciju, viņi vienkārši cenšas apkalpot pacientus. Nu un mēs tur iederamies,” saka Olafs Libermanis.

Latvijas ārsti uz Kijivu atveda arī savu aprīkojumu, jo ir pieraduši ar to strādāt, darbs ir specifisks, un atbilstoša mikroskopa neesamība vairo nogurumu, kas rada risku pieļaut kļūdas, un, ja pieļauta kļūda – viss atkal ievelkas, un vēl vairāk nogurst.

“Bet tas ir specifiskais aprīkojums. Principā bāzes aprīkojums viņiem plus/mīnus ir. Mums palīdzēja draugi. Mums saziedoja vienas dienas laikā ap 40 000 eiro, par kuriem nopirkām to [aprīkojumu]. Un mēs arī ielikām savu naudu. Šeit mēs praktiski netērējam. Mēs dzīvojam tādos spartiskos apstākļos. Mūs baro, izgulda, dod karsto ūdeni, mēs nemaksājam par viesnīcu. Tā nauda aiziet aprīkojumam. Mēs sakām, ka vairāk nevajag, mēs šobrīd nevaram iztērēt. Mēs lēnām tērējam, iepērkam vajadzīgos materiālus,” stāsta Libermanis.

“Kad mēs pamostamies, 45 metru attālumā ir vieta, kur varam paēst, virtuve. Un 25 metru attālumā no vietas, kur mēs guļam, atrodas vieta, kur veicam operācijas,” skaidro Malzubris.

“Otrajā stāvā uzejam uz nodaļu, kur mēs konsultējam. Un, ja lielās vizītes, tas atrodas 150 metru attālumā, caur gaiteņiem. Pulksten 11.00, 12.00, kad pabeigta dokumentācija, mēs ejam gulēt, un pulksten 6.30 ceļamies un esam jau darbā,” par ikdienu stāsta Malzubris.

Naktīs strādāt nevar, jo naktīs slēdz ārā gaismu, un nav iespējams operēt. Ir tikai atsevišķas zāles, kur naktī var veikt dzīvību glābjošas operācijas, bet tās ir citā slimnīcas blokā.

Būtu nepieciešams vēl aprīkojums

Vienā dienā Latvijas mikroķirurgi operē vidēji vienu cilvēku, kas kādam var izklausīties maz, bet “tās ir liela apjoma rekonstruktīvas operācijas”, skaidroja Libermanis.

“Vakar paņēmām divas, bet tās bija mazākas operācijas. Mēs vairāk nevaram izdarīt, jo mums [..] reāli gaismu slēdz iekšā septiņos, slēdz ārā septiņos – mums ir 12 stundas. Astoņos sāk strādāt zāle, iedod narkozi, mēs izoperējam, beidzam kādos divos, trijos, četros, piecos, sešos. Tās ir liela apjoma operācijas. Turklāt tās ir operācijas ar komandu, kas nav vēl piestrādājusies. Ir tikai pirmā darba nedēļa mums visiem kopā. Briljanta māsas, briljanti anesteziologi! Tiešām fantastisks personāls, ļoti profesionāls, ļoti atsaucīgs. Jauni cilvēki, ļoti patīkami strādāt,” atklāj Libermanis. 

Iesaistījās arī Latvijas profesionālās asociācijas, piemēram, Latvijas mikroķirurgi informēja par Ukrainas anestezioloģijas dienestu, un asociācijas uzreiz piekrita ziedot naudu, un ir iegādāts ekipējums, kā pietrūka, saziedotas arī specifiskās mantas, kuras Kijivu sasniedza 36 stundu laikā, pateicoties cilvēkiem, kas nodarbojas ar transportēšanu.

Olafs Libermanis atzīst, ka kopumā diviem Latvijas ārstiem aprīkojums ir “daudzmaz ok”, tiesa, ir vajadzīgs “vēl mikroskops, bet tās ir lielas izmaksas”.

“Ceram, ka, iegūstot popularitāti, mūs novērtēs labāk. Ceram, ka veselības ministrs izdarīs pārbīdes un vienkārši mums iedos kādu vietējo aparātu, mikroskopu. Esam runājuši ar uzņēmējiem, kas mūs atbalsta. Summa ir ap 60 000, tas tomēr ir liels ieguldījums. Turklāt nav pārliecības, ka mikroskopu tirgotāji var operatīvi piegādāt – mums nevajag pēc pusgada, mums vajag tagad. Tāpēc šo jautājumu šobrīd nekustinām, iztiekam ar to, kas mums ir. Principā mikroskops, ko atvedām no Rīgas, un vietējie mikroskopi – ar tiem var strādāt. Varbūt ne tik komfortabli.

Mēs iegūstam atpazīstamību, pieprasījumu pēc mums. Šobrīd mums par pacientu plūsmu nav jāsūdzas. Redzēsim...” nosaka Libermanis.

Par to, cik ilgi viņi vēl paliks Ukrainā, ārsti vēl nedomā.

“Iekšējā personīgā sajūta saka, ka tās varētu būt divas nedēļas, bet tas viss ir atkarīgs no situācijas, cik ilgi esam nepieciešami. Vai ir iespējama pacientu operatīva transportēšana, novirzīšana uz klīnikām Eiropā, kas viņus momentā ņem un palīdz. Tas ir komplekss jautājums,” skaidroja Mārtiņš Malzubris.

Viņa kolēģis piebilst, ka viņi nedēļas laikā “palaiduši divus dienestus – viens dienests ir daudzprofilu slimnīcā, un otrs dienests ir daudzprofilu viena resora slimnīcā”.

“Es par sevi runāju – Mārtiņam ir ģimene, viņš ir ļoti noslogots ķirurgs Latvijā. [..] Es laikam palikšu tik ilgi, kamēr varēs attīstīt dienestus tik tālu, ka šeit arī atrisināsies sociālās lietas, militāri politiskās lietas. Un, kamēr mani nomainīs – varbūt atbrauks kāds no Eiropas Mikroķirurģijas skolas, kas ir izteikusi gatavību arī iesaistīties. Jo, ja mēs šodien aizbraucam, tad tie projekti apstājas. Tur jānoliek uz kaut kādām sliedēm. Mēs arī vietējos ārstus gatavojam, un viņi ļoti ātri mācās,” saka Libermanis.

“Nav runa par aizbraukšanu prom, bet par nomaiņu. Jo tas darbs ir sācies, tam ir jāturpinās,” piekrīt arī Mārtiņš Malzubris.

Cer, ka arī Latvijā sāks stiprināt mikroķirurģijas nozari

“Viss ir ļoti tuvu. Un tas var atnākt līdz mums,” saka Olafs Libermanis, uzsverot, ka Latvijā būtu jādomā par “ortopēdisko bojājumu kontroles” un mikroķirurģijas nozares stiprināšanu.

“Tie, ko ievaino galvā, vēderā un krūškurvī, vai nu nomirst vai nenomirst. Tie, kurus ievaino ekstremitātēs, ja viņi nenomirst pirmajā brīdī, tālāk kļūst par invalīdiem. Un atšķirība starp invalīdu un ne invalīdu ir pareizā bojājumu kontrole. Un tas ir jāiemācās. Un to Latvijas ķirurgi nezina,” saka Libermanis.

“Un otrs ir mikroķirurģija, kas šos bojājumus savlaicīgi, pareizi ārstē un kājas un rokas saglabā funkcionālas. Tur ir vajadzīga mikroķirurģija. Mikroķirurģija ir stratēģisks resurss. Cilvēki, kas ir spējīgi operēt mikroķirurģijā, veikt rekonstruktīvo ķirurģiju, katrs no šiem cilvēkiem ir personība. Katrā šajā speciālistā ir ieguldīta milzīga nauda. Šos speciālistus vajag vēl – Latvijā viņu ir par maz. Viņi ir jāgatavo,” uzsver Libermanis.

“Ar ko es ļoti rēķinos – ka nedēļas laikā, kad jūs publicēsiet šo mūsu sarunu, man atzvanīs no Veselības ministrijas, man atzvanīs no universitātēm, un mēs Latvijā izveidosim komiteju, kas organizēs šo mikroķirurģijas jautājumu.

Kas nodarbosies ar cilvēku apmācību, ar esošo speciālistu apzināšanu, un ar ortopēdiskās bojājumu kontroles mācību centra izveidi. Tas ir jādara tempā. Tagad. Pie tā ir jāsāk strādāt, jo tas ir garš process,” uzsver Libermanis.

Viņš norāda, ka diemžēl nav bijis konsensa un dialoga ar Veselības ministriju, Nacionālo veselības dienestu un universitāšu slimnīcām šajā jautājumā.  

“Mikroķirurģija iet kaut kādu savu ceļu, un veselības aprūpes politika iet savu ceļu. Tas ir jābeidz.

Ja slimnīcu vadītāji šo nevar atrisināt, tad ir jāmaina slimnīcu vadītāji. Ja to nevar atrisināt ministrija, tad ir jāmaina ministrs. Šī problēma, ar ko saskaramies šeit ikdienā, redzot desmitiem ievainotos, ir bīstamāka par kovidu. Kovids nogalina vecus cilvēkus. Šie militārā rakstura ievainojumi sakropļo jaunus cilvēkus. Un šie jauni cilvēki ilgstoši paliek sabiedrībai par slogu. To var daļēji, bet caurmērā efektīvi atrisināt ar pareizu ortopēdisko bojājumu kontroli, kur ir savi algoritmi. Aparatūra, iepirkumi, aparātu pārvaldība, ierīču pārvaldība. Algoritmi, kā to pielietot un atrisināt mikroķirurģiju,” skaidro Libermanis.

“Mēs redzam šos cilvēkus... Mēs šodien vienu padarījām par invalīdu – mēs noņēmām cilvēkam kāju, ko pie drusku agrākas un citādas taktikas varbūt bija iespējams saglabāt. Viņš bija ieguvis ievainojumu 24. februārī. Ja to izdarītu ātrāk, ko mēs centāmies izdarīt, šodien viņš varbūt būtu ar kāju,” skaidroja Libermanis.

“Tam ir jāpieiet ļoti nopietni. Veselības ministrijai tas ir jāizdara. Viņi mētā šo mikroķirurģijas jautājumu pēdējos desmit gadus kā karstu kartupeli. Bet ok.

Mēs negribam atriebties, vērtēt, kas noticis šajos desmit gados. Ir jārīkojas tagad, un jārīkojas efektīvi. Un mēs ceram, ka mūs sadzirdēs,” saka Libermanis.

Savukārt Mārtiņš Malzubris piebilst, ka “mēs varam tikai novēlēt mums visiem, latviešiem un eiropiešiem, šajā brīdī iemācīties to, ko ir spējuši ukraiņi – pieņemt ļoti svarīgu lēmumu 15 minūtēs. Tas ir tas, ko mēs šobrīd varam no viņiem mācīties”.