Madara ir no tiem cilvēkiem, kam enerģijas pietiek visam un vēl pāri paliek. Pati smejas – jau bērnībā esot bijusi no tiem, kas iet nevis vienā, bet piecos pulciņos, un tad vēl par maz. Paralēli mākslas skolai nodarbojusies arī ar sportu, organizējusi izstādes, ballītes un citus pasākumus. Interese un vilkme gleznot uz lieliem laukumiem radusies agri – sākusi vēl mākslas skolas laikā ar savas istabas sienām, tagad viņa apglezno laukumus un fasādes. Acīmredzot jau toreiz tā izpaudās arī tieksme pēc plašuma, pēc tālumiem, jo, lai gan Latvijā klājies labi, bijusi sajūta – ir par šauru, vajag tālāk, vairāk, plašāk! Madara saka: “Es esmu no Liepājas, tā ir ostas pilsēta, mums pasaules garša mutē!”
Māksla – valoda, ko saprot visi
Desmit gadus par savām mājām Madara sauc Vāciju. Uz šo valsti devušies lielā mērā vīra Jāņa, neiroķirurga, karjeras dēļ – Latvijā bijis grūti dabūt budžeta vietu rezidentūrā. Taču tas nebija vienīgais iemesls – jauniešiem gribējās plašākus apvāršņus, sajust pasaules elpu, apskatīt citas valstis.
Domājot par Angliju un Vāciju, izšķīrušies par pēdējo, jo kultūras un vides ziņā likusies tuvāka Latvijai, turklāt Madara skolas laikā mācījusies vācu valodu: “Toreiz gan domāju – priekš kam man tā, ja visa pasaule runā angliski? Patiesībā tikai šeit sāku pa īstam novērtēt valodu prasmi, esmu apguvusi vācu valodu, sāku labāk runāt krievu un angļu valodā, arī latviešu valodu būtiski saglabāt. Mani bērni arī jau brīvi runā trijās valodās, un nu man šķiet – tā taču tikai tāda pamatbāze, vajag vēl vairākas! Tas dod lielu brīvību.”
Ģimene dzīvoja Duisburgā, tad Štutgartē, kur pirms septiņiem gadiem pasaulē nāca dēls Gustavs; vēlāk Oldenburgā, kur piedzima meitiņa Karolīna, kurai tagad četri gadi. Oldenburgā mazie tika arī pie vietējā opīša un omītes – kaimiņu seniori, ar kuriem ģimene iedraudzējās, turklāt izrādījās trimdas latviešu pēcteči! Tagad Madaras ģimene ir Karlsrūē, šķiet, uz palikšanu, bet regulāri ciemojas arī pie savas Vācijas omītes un opīša, un apbraukā arī citus te iegūtos draugus: “Latvieši tomēr diezgan vienoti Vācijā, tas nav tā, ka aizbrauc un kontakti pazūd.
Mūsu draugu un paziņu loks tikai paplašinās, nevis iet mazumā. Turklāt man liekas arī ļoti aizraujoši ceļot pa Vāciju un redzēt, cik tā ir dažāda. Un katram latvietim, kas dzīvo Vācijā, tāpēc arī tas stāsts ir pilnīgi citāds, jo ir ļoti, ļoti atšķirīga pieredze, vai esi ziemeļos vai dienvidos, lauksaimniecības zemju apgabalā vai kalnos, finanšu galvaspilsētā Frankfurtē vai mazā vīndaru ciematiņā. Mēs visi runājam pilnīgi atšķirīgā valodā. Man ir ļoti paveicies, ka mana galvenā valoda ir māksla, un ar to es tieku klāt visām sirdīm – neatkarīgi no tautības un dzīvesvietas.”
Barība mākslai
Tomēr bijis laiks, kad Madara šaubījusies par savu izvēlēto dzīves ceļu. Pēc ilgiem gadiem mākslas skolā un vidusskolā, iegūstot prasmes interjera dizainā, piedaloties neskaitāmos konkursos, uznācis tāds kā nogurums un uzmākušās arī daudziem māksliniekiem pazīstamās domas – pasaulē taču ir miljoniem talantīgāku nekā es, kāda jēga man vispār kaut ko darīt…
Likās, ka vajag restartēt smadzenes, un Madara iestājās Liepājas Universitātē studēt kaut ko pilnīgi pretēju mākslai – lietišķo socioloģiju.
Tomēr no sevis aizbēgt nevar: “Pēc pusgada jau sāka trīcēt rokas, kā gribējās gleznot, un sapratu, ka esmu atpūtusies un nevaru bez tā dzīvot! Tāpēc paralēli studijām atsāku gleznot. Mācības tomēr pabeidzu, jo nāca atskārsme, ka māksla nevar iztikt bez cita veida barības, ir jābūt daudzpusīgam, lai kaut ko radītu. Ir jāceļo, ir jālasa grāmatas, jāsatiek cilvēki – nevar tikai sēdēt pie papīra lapas. Paralēli studijām kādu laiku strādāju par kultūras projektu vadītāju, aktīvi darbojos dažādās jauniešu organizācijās – arī tas daudz deva.”
Paralēli tomēr mākslinieks allaž ir arī savā nosacītā burbulī – krāsu pasaulē, gleznā, konkrētā projektā, tāpēc Madara priecājas, ka, pateicoties saviem klientiem, viņai ir iespēja allaž nokļūt kādās citās pasaulēs: “Latvijā reiz gleznoju romu tautības ģimenei interjera elementus, pie viņiem vienmēr bija daudz cilvēku, māsīcas, brālēni, skatījās visi meksikāņu seriālus un raudāja. Es reiz prasīju – jūs skatāties un tiešām ticat, ka tā ir? Viņi saka – jā, tā ir!!! Un es pēc mēneša sapratu – jā, viņu dzīvē tiešām tā arī ir! Meksikāņu seriāls tur dzīvē bija regulāri! Un tad saproti – pasaule ir tik dažāda, to burbuļu ir tik daudz un interesanti.”
Ja nevari ko atrast, radi pats!
Madara ātri atrada iespēju sevi realizēt arī Vācijā. Viņas pamatdarbs ir sienu apgleznošana, bet “pirmskovida ērā” viņa vadīja arī mākslas nodarbības bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Iniciatīva nākusi no bērnudārza vadītājas: “Tieši no skolas vai bērnudārza vadības ir ļoti daudz atkarīgs – ko un cik viņi vēlas ieguldīt bērnos, kādas ir prioritātes. Bērnudārza vadītāja teica – mēs dabūsim finansējumu un telpas, tikai nāc un dari! Man bija daudz ideju, mani bērni gāja tajā dārziņā, es pati biju ļoti ieinteresēta un uzreiz piekritu. Mēs radījām tādus mākslas projektus, ko patiesībā bērni šeit dara vidusskolās vai mākslas skolās.
Tas iespējams arī tāpēc, ka mūs atbalsta pilsēta. Piemēram, rudenī apgleznojām Ziemassvētku rotājumus, pilsētas valde tos pārdeva un nauda tika ziedota labdarībai. Es pati esmu beigusi lielisku mākslas skolu Liepājā, kur darījām un mācījāmies ļoti daudzveidīgas lietas – gleznojām, veidojām instalācijas, darinājām ādas kārbiņas, visu iespējamo! Tādu es arī iztēlojos mākslas skolu un to mēģinu realizēt arī šeit. No sākuma es šeit meklēju ko līdzīgu, nevarēju atrast, un tad domāju – kāpēc man meklēt to, kā te nav, ja es pati varu radīt un darīt, un dot citiem? Tā ir mana mazā mākslas skola, mans realizētais sapnis. Un bērnu vecāki ir ļoti laimīgi, ļoti atbalstoši, saka – viņiem esot tieši trūcis šīs pievienotās vērtības. Telpas es īrēju un vadu tur nodarbības arī skolēniem un pieaugušajiem.”
Sadarbībā ar kafejnīcas un viesnīcas “Mühlenglück” vadītāju Elīzi Zaļumu līdz ierobežojumu laikam Madara organizēja un vadīja arī īpašus pasākumus visai ģimenei – Mākslas naktis. Bijusi doma tās organizēt reizi mēnesī, jo, kaut arī kafejnīca, kas nu jau kļuvusi par tādu kā kultūras centru, atrodas mazā Švarcvaldes ciemā, atsaucība un interese bijusi liela: “Ideja nav jauna, pasaulē jau ir pazīstamas “ArtNights” (“Mākslas naktis”), tomēr mēs tās veidojam vairāk kā mākslas kursu. Ir tēma, es izstāstu, un katrs rada savu gleznu, savu redzējumu, viņi neglezno vienu un to pašu. Es pastāstu par motīviem, krāsām, dodu padomus un palīdzu. Tas ilgst vairākas stundas, kamēr cilvēki apmierināti ar paveikto.
Tāpat, kā es to mācu bērniem, tāpat arī mācu pieaugušajiem, man ir svarīgi, lai cilvēki iemācās, ka mākslā nav robežu, lai viņi uzdrošinās gleznot un tiešām izjūt to prieku un baudu jaukt krāsas un eksperimentēt, iemācās nebaidīties zīmēt, gleznot, izmēģināt idejas. Jo krāsas jau tādā ziņā ir ļoti ērtas – vienmēr var aizkrāsot ciet to, kas nav izdevies! Jā, to var redzēt arī gleznošanas naktīs, latvieši ir mazliet drosmīgāki, vācieši eksperimentu ziņā ir piesardzīgāki, bet mana pieredze rāda, ka tas ir tikai laika jautājums – otrajā, trešajā reizē jau visi atveras un viss notiek. Ja pirmajā reizē bija ļoti daudz jautājumu un katrs trešais teica, ka nekad mūžā nav gleznojis, nav talantīgs un nemaz negrib gleznot, atnācis sievai līdzi varbūt tikai, tad otrā reizē jau paši izvēlējās krāsas, ņēma rāmjus, jau bija vīzija galvā, jutās daudz drošāk. Un tas ir galvenais, ko es vēlos panākt – lai cilvēki izbauda šo procesu un gūst prieku gleznojot.”
Uzbur veselu pasauli rotaļu laukumā
Ierobežojumu laiks daudzus procesus ir apstādinājis vai palēninājis, bet Madara par to nebēdā, jo daudzpusība ļauj izvēlēties katram laikam vai noskaņojumam nepieciešamo virzienu. Viņa prāto, ka šis ir arī labs laiks, lai šo to sakārtotu, piemēram, savas lapas internetā: “Daudzi saka, ka par mani grūti ko atrast. Redz, kad es strādāju, tad strādāju un nefotografēju, un bildes sociālajos tīklos nelieku. Hmm, laikam man vajag noalgot kādu cilvēku, kas to tehnisko lietu kūrē… Un es varu turpināt dzīvot savās krāsās!”
Šobrīd daudz top gleznas un Madara ir priecīga, ka var vairāk pievērsties savam sirdsdarbam – sienu apgleznošanai: “Man vienmēr bijusi vilkme uz lieliem laukumiem! Mākslas vidusskolā mācījos interjera dizainu, bet jau pirms tam biju apgleznojusi savas istabas sienas.”
Viens no grandiozākajiem projektiem Latvijā bija… cūku fermas apgleznošana Ulbrokā. Iespējams, dažs labs par to rauktu degunu vai pavīpsnātu, bet Madarai uzreiz bijis skaidrs – jā, tas ir tas, ko es gribu! To milzīgo, garo sienu! To izaicinājumu! Turklāt vadītāji, neraugoties uz uzņēmuma specifiku, bijuši ļoti atsaucīgi un radoši cilvēki. Starp citu, tieši uzņēmuma specifika uzdevumu padarīja arī sarežģītu, bet Madara atrada risinājumu: “Uz sienas, protams, ir rukši. Un viņi tur nodarbojas ar to, ar ko nodarbojas uzņēmuma vadītāji, kas tādi ļoti aktīvi – slēpo, brauc ar riteņiem. Tas stāsts tika uzlikts uz sienas, lai arī darbiniekiem ikdiena būtu mazliet pozitīvāka.”
Arī Vācijā realizēti lieli projekti, iespaidīgākais no tiem – skolas spēļu laukums simts kvadrātmetru platībā. Līdzīga tam nav visā reģionā. Madarai pazīstama latviete darbojās Teodora Hoisa skolas padomē, kur tika izlemts atjaunot spēļu laukumu: “Biju vienīgā māksliniece, ko kāds no padomes pazina, un man pajautāja, vai es to vēlētos. Protams! Nekad neko tādu nebiju darījusi, bet jauni izaicinājumi man ir kā degviela, tie man dod enerģiju, iedvesmo pilnveidoties. Man pagāja divi mēneši, kamēr sīki visu izpētīju – ar kādām krāsām, kā sagatavot asfaltu un tā tālāk. Padome bija domājusi parastās “asfalta spēles”, bet galu galā tapa vesela pasaule simts kvadrātmetru platībā. Tas ir mans vislielākais prieka un iedvesmas lidojums, kad varu izvērsties un pierādīt, ko varu. Man ir svarīgi veikt šādus projektus, kur varu kārtīgi iztrakoties un realizēt savas mākslinieciskās ambīcijas. Tas nav tikai mans darbs, tā ir mana dzīve, skatījums uz pasauli, māksliniecisko ambīciju apmierinājums.”
Uzlauzt pieejas kodu konservatīvajiem
Lielākā daļa Madaras klientu tomēr ir privātpersonas, kas vēlas darīt košāku savu ikdienu, izrotājot kādu ēkas sienu vai fasādi. Madara saka – Vācijā bijis diezgan viegli uzsākt darbu, jo konkurence šajā jomā nav liela, Latvijā mākslinieku ir daudz vairāk arī šādiem lielizmēra darbiem. Lai arī šajā reģionā vācieši ir diezgan konservatīvi, Madara teic, ka tas nav šķērslis māksliniecisko ideju realizācijai: “Konservatīva vide rada savdabīgu azartu uzlauzt to slepeno pieejas kodu! Kad dzīvoju Štutgartē, pirmie klienti trāpījās laulāts pāris gados, un vīrs bija visīstākais švābs, es pat neko no viņa teiktā nesapratu, jo viņš runāja īstā švābu dialektā. Sienu vēlējās viņa sieva. Pirmo nedēļu viņš skatījās baltu aci, ko es tur daru. Otrajā nedēļā sāka sveicināt, trešajā nedēļā jau dāvināja ceriņus.”
Runājot par klientu gaumi un pieprasījumu, māksliniece stāsta, ka atšķirības no Latvijas ir. Ja Latvijā vairums vēlējās apgleznot viesistabas un bērnistabas, tad šeit bērnistabas izdaiļot gadās ļoti, ļoti reti, vairāk viesistabas un fasādes. Latvieši mēdz krāsot sienas dažādos toņos, bet vāciešiem cieņā ir baltas sienas, turklāt lielum lielā daļa dzīvo īres dzīvokļos, tāpēc pieprasītākas ir gleznas. Turklāt latvieši esot atvērtāki krāsām. “Viņiem gribas, lai krāsu ir daudz un dažādas.
Var likties, ka latvieši tā kā baidās no košām krāsām…
Bet katrs pasūtītājs jau izvēlas mākslinieku pēc savas gaumes, un mans virziens vienmēr ir bijis tādi priecīgi, tīri toņi, tāpēc mani arī atrod tieši tādi cilvēki, nopietnos un drūmos es neinteresēju, pievelku dzīvespriecīgos! Vācieši ir kontrolējošāki, viņi grib skaidru skici, viņiem ir bail pa īstam uzticēties, ka būs labi. Tiesa, kad redz, kā strādā, tad gan pēc tam ļauj brīvu vaļu. Es arī pie skicēšanas procesa ļoti daudz strādāju tieši kopā ar pasūtītāju, kopā pielabojam, un tas viņiem ļoti palīdz. Jo daudzi mākslinieki skices veido mājās, datorā, un tad atnes gatavu atrādīt, es varu arī zīmēt uz vietas un izveidojam rezultātu kopīgā procesā ar klientu. Esmu arī fleksibla idejās. Man nav jāmeklē gatavas kartiņas no interneta.
Protams, es būtu priecīga, ja man parādītu gatavu bildīti un teiktu – es gribu šitā! Bet parasti sieva saka – es gribētu uz sienas ziedus, bet vīrs grib bruģi un akmeņus, lūdzu, uzzīmējiet kaut ko pa vidu!” Madara smejas.
Latvijā gan arī tādā ziņā bijis līdzīgi. Bērnistabās ir vieglāk – parasti vēlas ko konkrētu: princeses, vienradžus, Vinniju Pūku. Viens no interesantākajiem privātajiem pasūtījumiem Vācijā bijis apgleznot golfa simulatortelpu. Nesen bijis kāds cits interesants izaicinājums: “Mazs bērns apzīmēja mājās sienu, un vecāki izdomāja, ka grib tos švīkojumus atstāt. Sēdējām un domājām, kā mēs to varam pārvērst tā, lai tas izskatās pēc mākslas. Tas bija pirms gada, un tagad atgriežos, jo arī otrs bērns kaut ko uzšvīkojis, un tagad man jādomā, kā to integrēt pirmajā “gleznojumā”. Protams, arī autoru paraksti jāpieliek. Dažreiz mani klienti ir vēl kreatīvāki nekā es!”
Madara saka – tas nav retums, ka pie viena un tā paša pasūtītāja atgriežas vairākkārt: “Pirms darba uzsākšanas es daudz runāju ar cilvēkiem, ne tikai par krāsām un līnijām, bet arī par skatījumu uz dzīvi. Jo labāk es pazīstu cilvēku, jo precīzāk varu attēlot viņa vēlmes ar krāsām, faktūru. Un, kad cilvēks atveras, saprot, ka māksla viņam rada prieku, mani bieži vien lūdz palikt strādāt ilgāk vai arī aicina pēc kāda laika atkal un lūdz izdaiļot vēl vienu istabu, vēl vienu sienu…”
Māksliniece strādā bez palīgiem, viena pati. Prāto, ka, ja tiešām nāktos kādu meklēt, viņam būtu, ko turēt: “Manī ir baigā enerģija! Es jau bērnībā biju no tiem, kas apmeklē piecus pulciņus un tad vēl ir par maz. Es varu gleznot astoņas stundas no vietas, bez pauzēm, bez ēšanas. Un tad vēl skriet vadīt mākslas nodarbības, piedalīties bērnu aktivitātēs, pagleznot ar savām draudzenēm, virtuālās meistarklases novadīt. Vienmēr esmu bijis cilvēks-orķestris, un tas ir labi, īpaši šajā laikā, jo, ja nav iespējas darīt ko vienu, paliek kas cits. Arī manos sienu gleznojumos var redzēt, ka esmu kā hameleons. Māksliniekam, kas veic pasūtījumus, ir jābūt kā aktierim, kas iejūtas dažādos tēlos, brīžiem savai būtībai pilnīgi svešos. Piemēram, tagad man atkal ir viens izaicinājums – apgleznoju privātmājā nišu, kaut kas starp baroku un renesansi, bet vairāk uz sakrālās mākslas pusi – piezemētas krāsas, skarbākas formas. Tas it kā ir kaut kas pilnīgi pretējs manai būtībai, tā neesmu es, bet tomēr ar visu sirdi un dvēseli tajā esmu iekšā, es nevaru pa naktīm gulēt, domāju par to. Atkal kaut kas jauns, kā sevi bagātināt.”
Latvija ir klātesoša
Lai arī māksla caurauž Madaras un, likumsakarīgi, arī viņas ģimenes dzīvi, visi nodarbojas ar vēl kaut ko. Dzīvojot Štutgartē, bērni apmeklēja latviešu bērnu pulciņus, dejoja un dziedāja. Tagad Karolīna aizrāvusies ar baletu, bet Gustavs sporto. Madara prāto, ka tas ir “vairāk vāciski” – kā viņa novērojusi, latvieši vairāk aizraujas ar radošām aktivitātēm, bet vācieši – ar fiziskām aktivitātēm. Arī pati māksliniece smejas, ka latviešiem vajadzētu ne tikai radošos pulciņu, bet arī, piemēram, volejbola komandu, jo tautiskās dejas un dziedāšana īsti neesot viņas lieta. Latvijā viņa spēlējusi hokeju, tagad mēdz ziemā paslidot.
Latvijā atgriezties pagaidām domas nav. “Pirmkārt, vīra dēļ, viņš diezgan veiksmīgi būvē savu karjeru šajā medicīnas sistēmā, labi tajā jūtas. Te ir arī vairāk pacientu, vairāk sarežģītu gadījumu, līdz ar to var praktizēties un pilnveidoties kā ārsts, kā ķirurgs. Bērnus audzināt šeit ir diezgan interesants uzdevums, bet jūtas viņi labi. Skolā un bērnudārzā stāsta, ka ir latvieši, bet, protams, es redzu arī vācu ietekmi – kad aizbraucam uz Latviju un es pazūdu uz trim, četrām stundām mežā sēņot, viņi to nesaprot, saka – re, mums jau ir divas sēnes, nu jau pietiek!” Madara smejas. “Es domāju, jaunā paaudze vairāk uztver sevi kā pasaules pilsoņus.
Arī latvieši paši nemaz nemana, cik ļoti internacionāli kļuvuši.
Bijām Latvijā, bērni spēļu laukumā runā vāciski, jo tā viņiem ir rotaļļaukuma valoda. Citi saka – nē, nē, mēs nesaprotam vāciski! Es varu runāt angliski! Es varu runāt zviedriski! Arī maniem bērniem trešā valoda ir angļu valoda – mans brālis dzīvo Austrālijā, un viņiem taču jāmāk sarunāties ar savu māsīcu. Mamma ar vīru savukārt dzīvo Norvēģijā – kā krīzes gados aizbraucu pelnīt naudu, tā arī palika. Tagad strādā, brīvajos brīžos ogo, makšķerē, veido kulinārijas blogu. Tā nu man ne tikai Latvijā ir vēl radi un draugi, ko apciemot, bet arī Norvēģijā un Austrālijā – ģimene izkaisīta plašajā pasaulē!”
Madara atzīst – ar savām daudzpusīgajām prasmēm varētu dzīvot visur – jebkurā valstī, pilsētā vai ciemā. Arī Latvijā. Tomēr nevar neatzīt, ka Vācijā ir iespējams realizēt vērienīgākus projektus, ir vairāk maksātspējīgu klientu un ir iespējams realizēt mākslinieciskās ambīcijas augstākā līmenī. Un gribas to plašumu... “Te ir tā sajūta. Blakus ir Šveice, Francija, ļoti vienkārši aizbraukt uz Itāliju, Austriju. Te es esmu kļuvusi vēl pozitīvāka, nekā biju Latvijā. Vēl laimīgāka es būtu, ja Austrālija būtu tuvāk! Tur ir saule, gaisma, okeāns. Ja būtu vēl viena iespēja, es pamēģinātu Austrālijā padzīvoties. Protams, pietrūkst Latvijas kultūras un visa pārējā, kā parasti ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem pietrūkst… Bet Latvija nekur nav pazudusi, tā ir mūsos, un arī citi latvieši man allaž ir riņķī! Latvijas dzimšanas dienu Latvijā nekad neesmu svinējusi, te svinu katru gadu. Viss atkarīgs no situācijas! Kas zina, varbūt nākamgad jau prievītes audīšu,” Madara sirsnīgi nosmejas. Un vēl viņa labprāt apvienotu Vācijā dzīvojošos māksliniekus košā, daudzveidīgā, radošā kopienā.