Panorāma

Ikšķilē satiekas politiski represētie

Panorāma

Panorāma

Latviešu karotājs Ukrainā: Ukraiņi nekad nepiekāpsies!

Latviešu karotājs Ukrainā: Ukraiņi nekad nepiekāpsies!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ukrainā karo arī vairāki brīvprātīgie no Latvijas, un šajās nedēļās Rīgā ievainojumu ārstēja Uldis Volmārs, kurš kā brīvprātīgais uz Ukrainu devās marta sākumā. "Sirds teica, ka man tur jābrauc un jāpalīdz," intervijā "Panorāmai" sacīja rīdzinieks. Šonedēļ viņš devās atpakaļ uz Ukrainu.

Ja vari palīdzēt kādam, tas ir jādara

Uldim ir 54 gadi, bet fiziskā forma – labāka nekā daudziem mūsdienu jauniešiem, jo vairāk nekā 40 gadus sava mūža viņš veltījis sportam – profesionāli spēlējis badmintonu un regbiju. Ir arī militāra pieredze, jo astoņdesmito gadu beigās dienējis Afganistānā, bet skarbajos deviņdesmitajos gados strādājis par operatīvo darbinieku Kriminālpolicijā. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā strādāja viesmīlības jomā – vadājot ārvalstu tūristus. Izdzirdot ziņās par kara sākumu, viņš ilgi nedomāja. 

"Man sirds teica, ka ir jābrauc, kādam tas ir jādara. Ja tu vari palīdzēt kādam, tad tas ir jādara," atminas Uldis.

Uldis Ukrainā ieradās 7. martā. Kopā ar citiem starptautiskā bataljona brīvprātīgajiem viņš atradās Javorivas poligonā pie Ļvivas, kad tas piedzīvoja bombardēšanu.

Viņš stāsta: "Mēs tur bijām 200 cilvēku, un 130 aizgāja projām. Viņi pateica, ka tas nav priekš viņiem, jo ne katrs to var izturēt. Es to pilnīgi saprotu un vienmēr esmu teicis – karš nav domāts visiem. Viens to var darīt, cits nevar. Katram ir savs. Arī es neesmu nekāds īsts karavīrs, bet es kļūstu karavīrs, kad tas ir vajadzīgs. Ja tas būs vajadzīgs, es arī kļūšu karavīrs. Tā ir mana dzimtene."

"Mēs bijā Javorivā, pēc tam bijām Rovnā, kur mūs arī sabombardēja. Tad es biju Irpiņā, atbrīvot Irpiņu," turpina Uldis.

Uldis Volmārs
Uldis Volmārs

Tur atbraukusi visa pasaule izglābt Ukrainu

Pēc Irpiņas atbrīvošanas viņš marta beigās atgriezās Latvijā, bet, saasinoties karadarbībai Ukrainas dienvidos un austrumos, 11. jūnijā atkal atgriezies Ukrainā. Tagad viņš piekomandēts citai vienībai. Uldis sarunā stāsta, kur tā izvietota un kādus pienākumus veic, bet drošības labad pagaidām varam atklāt tikai to, ka tas ir Ukrainas dienvidos, kur viņš izlūku-diversantu grupas sastāvā darbojas pašā frontes tuvumā.

"Mēs bijām pašā frontes pēdējā līnijā. Krievi bija 500 metrus tālāk. Tad sanāca, ka piecas stundas no vietas mūs ļoti intensīvi bombardēja. Pēc tam mēs pusotru stundu gājām no turienes ārā, jo netikām. Kā paceļ galvu, tā viņi šauj. Bet mēs kaut kā veiksmīgi izgājām, mēs tur gājām 14 cilvēki," atklāj Uldis.

Taču kāds no nākamajiem gājieniem nebija tik veiksmīgs: "Mēs aizgājām trešajā dienā uzdevumā uz fronti, mūs atkal sāka bombardēt. Ir tās kasešu bumbas, kur ir šķembas. Tā šķembas izsprāga, trāpīja kājā un saārdīja vēnu."

Pirmo operāciju Uldim veica Ukrainā, bet kara laika medicīnas iespējas ir ierobežotas un draudēja kājas amputācija. Tādēļ Uldis atgriezās Latvijā, kur Stradiņa slimnīcā operācija bija veiksmīga, un nu jau Uldis gatavojas doties atpakaļ uz Ukrainu.

"Tur ir moldāvi, tur ir gruzīni, tur ir no visas pasaules. Es tur pat japāņus satiku un biju šokā, ka pat japāņi atbraukuši. Tur no visas pasaules, jo visi saprot – ja kritīs Ukraina, tad kritīs daudz kas. Mums nav ko slēpt – tā tas ir. Tur atbraukusi visa pasaule izglābt Ukrainu. Tai ziņā Putins ir viens normāls džeks, jo viņš saliedē pasauli. Saliedē visu pasauli pret sevi. Viņš ir palicis praktiski viens," spriež Uldis.

Atrod arī mīlestību

Ukrainas karā Uldis sastapis ne tikai briesmas un guvis ievainojumus, bet arī – atradis jaunu mīlestību un gatavojas veidot ģimeni kopā ar ukrainieti Oksanu, kura kā brīvprātīgā palīdz karavīriem.

"Tā sanāca, ka mana kolēģe man lūdza sagaidīt brīvprātīgos karavīrus un palīdzēt. Kad pie mums atveda ārzemniekus, kas vēlas palīdzēt mums karā, starp viņiem bija šāds jauns cilvēks... tā arī iepazināmies," stāsta Oksana.

Oksana no visas sirds saka paldies latviešiem, kas palīdz viņas tautiešiem gan Ukrainā, gan šeit uz vietas Latvijā. Atveseļošanās procesā viņa pavadīja Uldi uz Latviju, bet šodien kopā ar viņu atgriežas Ukrainā. Mierīgajā Latvijā viņai ļoti paticis, bet variantu palikt šeit Oksana pat neizskata: "Es saprotu, ka tur ir šausmīgi. Es saprotu, ka tur bombardē, bet tā ir mana valsts."

Uldis, Oksana un viņas dēls Aleksejs
Uldis, Oksana un viņas dēls Aleksejs

Tas ir tehnikas karš

Runājot par karu kopumā, Uldis vērtē, ka Ukrainas armija var veiksmīgi karot pilsētās, bet tai ir lielas grūtības karot lauka apstākļos, jo starptautiskā palīdzība pienāk lēni, tādēļ okupantiem joprojām ir pārsvars artilērijā un aviācijā.

"Tā ir, godīgi sakot, diezgan liela elle," atzīst Uldis. "Tagad tas ir tehnikas karš. Afganistānā vēl bija cilvēku karš, bet tagad – tehnikas karš. Kuram ir labāka tehnika, tas arī pārvalda. Tāpēc ukraiņiem ir problēmas, jo viņi nevar nosegt savu gaisa telpu. Tā ir vislielākā problēma."

Liela problēma ir arī nodevēji un kolaboracionisti, kas sadarbojas ar okupācijas spēkiem. Taču absolūtais ukraiņu vairākums atbalsta gan savus bruņotos spēkus, gan brīvprātīgos karavīrus no citām valstīm.

"Esmu saskāries ar to, ka ieeju veikalā. Man prasa, no kurienes esmu? Saku – no Latvijas? Ko šeit darāt? Atbraucu jums palīdzēt! O, tad es uzsaucu jums kafiju. Tad viņi apķer tevi, samīļo," stāsta Uldis.

Ukraiņi nepiekāpsies

Ulda vērtējumā arī ukraiņu kaujas gars kara mēnešos neesot noplacis. Gluži otrādi – zaudējot mājas, tuviniekus, tas tikai pieaudzis: "Ukraiņos ir naids. Tas ir ļoti bēdīgi, bet naidu var iznīcināt, tikai nogalinot cilvēku. Ukraiņi vairāk nepiekāpsies tam visam."

Kara laikā Uldim sanācis arī parunāt ar sagūstītajiem okupantiem, kuriem viņš pārmeta karavīra necienīgu rīcību pret civilajiem, marodierismu: "Viņi man pateica ļoti elementāri: "Mums komandieris pateica – jūs būsiet Ukrainā, dariet visu, ko gribat, mēs jūs piesegsim. Viņu motivācija ir nauda. Viņi praktiski neviens nav no Maskavas, Pēterburgas, no lielajām pilsētām. Viņi visi ir no kaut kādām sādžām."

Komentējot, kā karš mainījis viņu pašu, Uldis spriež: "Pasaules uztverē noteikti daudz kas ir mainījies, bet vai mani tas ietekmē psiholoģiski? Nē – es biju sportā 42 gadus, man ir laba psiholoģiskā noturība. Ir lietas, ko laižu sevī iekšā un ko ne, bet ja godīgi – ja tevi bombardē 5–6 stundas, tad ne katrs to var izturēt. Cilvēki nojūk, cilvēki dzer, bet Ukrainas armijā ir sausais likums."

Uldis neņemas prognozēt, cik ilgi karš turpināsies, bet viņš ne mirkli nešaubās, kāds būs iznākums – Ukrainas uzvara. Arī savu nākotni pēc kara viņš redz tieši Ukrainā, veidojot ģimeni kopā ar Oksanu un trenējot jaunos ukraiņu sportistus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti