Ižuī, Sanpaulu, Novaodesa, Rio Novo, Kuritiba, Krisiuma, Vārpa – kādam šie vietvārdi nenozīmē neko, daļai tie ir tikai punkti Brazīlijas kartē, kamēr Brazīlijas latviešiem tās ir viņu mājas.
Tā, piemēram, Ižuī pirms vairāk nekā 130 gadiem apmetās pirmie latvieši. Tās bija vairāk nekā 40 ģimenes, pārsvarā no Kurzemes.
Bet vēlāk – 20. gadsimta 20. gados – uz Brazīliju labākas dzīves meklējumos devās jau liela latviešu grupa. Vārpa šogad svinēs savas dibināšanas simtgadi, jo latviešu imigranti, kuri 1922. gadā dibināja Vārpu, somās nesa ne tikai drēbes, bet arī sapņus, un cerību uz savādāku dzīvi. Viņi vēlējās reliģisko brīvību, sociālo vienlīdzību, jaunas dzīves iespējas un vietu, kur īstenot savus sapņus.
Cilvēku skaits, latviešu valodas prasmes, tradīciju piekopšana ir atkarīga no tā, kurā laikā latvieši Brazīlijā iebraukuši. Atšķiras tas, kā latvietību izjūt tie, kuri iebrauca 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, vai trimdas latvieši, kuri iebrauca pēc Otrā pasaules kara. Un valodas prasmes ir atkarīgas no tā, cik daudz ikdienā latviešu vienuviet dzīvo, jo skaidrs, ka Brazīlijā kā lielā zemē latviešu kopienas dzīvo tālu viena no otras un ikdienā saskarsme nav nepārtraukta.
Tālu viens no otra ir latvieši Brazīlijā, un tālu arī turienes tautieši ir no citām latviešu kopienām – Amerikā, Austrālijā vai Eiropā. Tāpēc, kā uzsver Edmars Grimbergs no Ižuī, latviešiem sava latvietība dikti jāuzpasē, lai tā neaizietu nebūtībā.
"Vietā, kur es dzīvoju, tikai pieci cilvēki runā latviski," pastāstīja Ižuī latviešu centra pārstāvis Edmars Grimbergs. "Ižuī mana tante, kurai ir jau 96 gadi, bet man pašam drīz būs 80 gadi. Kaut ko jau mēs te darām, bet es domāju, ka būs grūti saglabāt latvietību. Man nav, ar ko runāt latviski.
Es visu gadu esmu viens pats ar savu latviešu valodu. Mans dēls grasās kārtot Latvijas pilsonību, kaut ko mazliet runā latviski. Pirmais, kas pazūd, ir valoda, gluži vienkārši nav, ar ko runāt latviski."
Līdzīga situācija ir arī latviešu ciemā Vārpa, kur savulaik bija vairāk nekā divi tūkstoši iebraucēju, bet tagad vairs ir tikai trīs ģimenes, kur tēvs, mamma un bērns ir tīri latvieši, novērojusi Marlene Kasbara, kura zina, kā klājas gan Sanpaulu latviešiem, gan latviešiem Vārpā. Tāpēc arī Vārpā var saskaitīt vien desmit cilvēku, kuri runā latviski. Un tomēr, neraugoties uz to, ka, ikdienā dzīvojot Brazīlijā, būt latvietim, runāt latviski ir liels izaicinājums, tomēr latviešu valoda tur skan.
"Kad es piedzimu, manā ģimenē nerunāja latviski. Valoda manā dzīvē ienāca tikai 2014. gadā, kad es sāku studēt. Es esmu no Kuritibas, kur iespēju runāt latviski nebija.
Mans dzinulis bija 2x2 nometnes šeit, Latvijā. Radās jaunas iniciatīvas, kas ļāva apgūt valodu arī attālināti, "Zoom" klasēs. Novaodesā nodibināja latviešu skolu,"
stāstīja Andrejs Puriņš, kurš šobrīd darbojas Brazīlijas latviešu kultūras apvienībā. Valodas uzturēšana ir viens no svarīgākajiem Brazīlijas latviešu kultūras apvienības kā jumta organizācijas uzdevumiem tuvākajā nākotnē.
"Latviešu valodas saglabāšanu esam izvirzījuši par svarīgāko mērķi, jo saprotam, – ja izzudīs valoda, tad zudīs arī tradīcija, zudīs ģimenē latvietība, kas iet caur mūsu sirdīm," skaidroja Brazīlijas latviešu kultūras apvienības projektu vadītāja Renāte Albrehta. "Tad latvietība vairs paliks tikai kā oficiāls, skatuvisks pasākums. Tāpēc mēs mēģinām savest kopā katru no mazajām Brazīlijas latviešu kopienām, cenšoties saprast, kas ir viņu vajadzības, izaicinājumi. Apvienība gan ir diezgan sena, bet tikai kopš 2015. gada mēs lēnām un mērķtiecīgi ejam virzienā, lai saliedētu latviešus. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir mūsu pašu iekšējā sadraudzība un izglītošanās, tāpēc pie mums brauc cilvēki no Latvijas, māca mūs latvietībā, un pēc tam jau uz vietas ir cilvēki, kuri spēj šīs zināšanas un prasmes nodot tālāk."
Brazīlijas latviešiem katrā mazajā kopienā jāattīsta brīvprātības princips, lai cilvēki būtu gatavi iesaistīties latviešu kopienā. Projektu Brazīlijas latviešu kultūras apvienībā netrūkst, ir sadarbības projekti ar Latvijas valsti, ar Kultūras ministriju, atbalstu sniedz arī Pasaules Brīvo latviešu apvienība. Tāpat ir virkne ideju, kā mudināt jauniešus pievērst uzmanību gan latviešu valodai, gan latvietībai –
piemēram, pasaules čempions kubika rubika salikšanā uz ātrumu ir latvietis no Novaodesas, ir ideja saaicināt latviešu jauniešus uz tikšanos ar viņu.
Vēl jauniešos interesi raisa iespēja iegūt Latvijas pilsonību, un no tā izriet motivācija braukt uz Latviju un mācīties latviešu valodu, un tas var izmainīt Brazīlijas latviešu kopienas nākotni. Uz jautājumu, kāpēc tas ir vajadzīgs, Renāte teic, ka tas ir jautājums, uz kuru viņa, vēl dzīvojot Latvijā, nebūtu varējusi atbildēt.
"Es šeit dzīvoju tikai desmit gadu. Esot prom un iepazīstot cilvēkus šeit, es saprotu, ka viņi jūt, ka ir latvieši, lai arī viņi sarunā teiks, ka ir brazīlieši," stāstīja Renāte Albrehta. "Redz, Brazīlijā nav nacionalitātes, ir tikai ādas krāsa, un tu esi brazīlietis. Bet latvieši jūt, ka ir citādāki.
Viņi gatavo latviešu ēdienus, pat ja nerunā vairs latviski.
Aizbraucot uz Latviju, Brazīlijas latvietis saka, ka viņš saprot, kāpēc jūtas savādāk Brazīlijā, jo Latvijā viņi jūtas kā mājās. Līdz ar to mēs saprotam, ka šiem cilvēkiem ir svarīgi apzināties savas saknes. Ja viņi to nezina, kļūst pazuduši. Mums nav pamata zem kājām. Mēs jau varam būvēt savu dzīvi Brazīlijā vai jebkurā citā valstī, bet mums ir jābūt mierā un harmonijā pašiem ar sevi un savām saknēm. Lai mēs varam būt stipri kā brazīlieši, mums ir jābūt arī stipriem kā latviešiem."
Tam, ka latvietis Brazīlijā ir īsts latvietis un atšķiras no vietējiem, spilgts apliecinājums ir Edmars, viņam uz ceturtā stāva balkona aug dilles: "Man ir Latvijas pase, un par to man ir liels prieks un lepnums. Esmu bijis Latvijā piecas reizes. Un tad es sapratu, cik labas ir dilles. Es nespēju dzīvot bez dillēm," stāstīja Edmars. "Mana sieva uz ceturtā stāva balkona stāda puķes, un es tām puķēm pa vidu sēju dilles. Dilles man ir vienmēr. Es no Latvijas atvedu veselu kilogramu diļļu sēklu. Man ir arī dārziņš, kur es sēju dilles. Dilles man ir visu gadu. Man ir 100% latvieša asinis. Esmu dzimis te, es esmu brazīlietis, bet man ir svarīgi tas, ka es esmu latvietis. Es piederu Latvijai. Nav viegli uzturēt latvietību. Katru nedēļu mēs iemācāmies pa kādam jaunam latviešu vārdam. Latviešu ēdiens mums tik ļoti patīk. Viltotais zaķis, speķa rauši..."
Antropoloģijas pētnieks Toms Pāvils uzsver, ka ēdiens, tostarp Edmara pieminētais viltotais zaķis, plaši parādās Brazīlijas latviešu ēdienkartē.
Stāstot par saldo zupu un citiem ēdieniem, kas Latvijā nereti piemirsti, izpaužas piederība Latvijai. "Saldā zupa ir kompots ar augļiem, ko var likt klāt bubertam, kas arī, starp citu, ir ļoti izplatīts Brazīlijas latviešu vidū," stāstīja antropologs, kurš vasarā Brazīlijā laiku vadīja ekspedīcijā.
Ēdiens ir viens no veidiem, kas ļauj saglabāt savu latvietību tad, ja valoda zudusi. Toms min piemēru, ka latvieši Brazīlijā cep rupjmaizi, tiesa, no turienes miltiem, bet recepte ir ar saknēm Latvijā. Un vēl Brazīlijas latvieši ar nepacietību gaida nākamā gada Dziesmu un deju svētkus, un prognozēts, ka uz tiem sabrauks vesels pulks Brazīlijas latviešu. Kā zina teikt Renāte, tad, visticamāk, uz to laiku Latvijā ieradīsies jaunieši, kuri gribēs iegūt Latvijas pasi vai eID.
To, ka latviešu sabiedrībai Brazīlijā ir nākotne, apliecina arī fakts, ka latvieši piedalījās 14. Saeimas vēlēšanās.
