Ar Valentīnu Rudzusīku-Zinovjevu, Gaļinu Zaicevu-Cukmani un Valentīnu Rubļevsku-Gulbi no tālā Bičku ciema Krasnojarskas apgabala Boļšojulujas rajonā tiekamies kādā Rīgas dzīvoklī. Šodien viņām brīvdiena.
Viņu vecvecāki Latviju labāku zemju meklējumos pameta 19. gadsimtā. Tālajā Sibīrijas ciematā dzīvojot daudz latgaliešu, agrāk bijusi arī latgaliešu skola. Tagad ceturtajā paaudzē senču valodu uzturēt ir arvien grūtāk.
"Mēs visādi runājām, tā runājam - pa savam. Citi pret mums ir draudzīgi. Prasa, lai padziedam klubā, kaut divas dziesmas pa svētkiem," teica Rubļevska-Gulbe.
Sievietes runā tādā latgaliešu valodā, kā savulaik runāja vecvectēvi, daudz nezinot par literāro valodu, atsevišķus vārdus aizstājot krieviski. Dažbrīd saprast nav viegli.
Piektdien dāmas, nesaprazdamas, kas ir plēve, atstājušas mājās lietusmēteļus, bet par braucienu uz Stokholmu pirms četriem gadiem, kur devušās divas no viņām, smejas visas.
"Man teica, ka brauksim ar prāmi uz Stokholmu. Mēs biezi saģērbāmies, jo domājām, ka būs uz klāja jāsalst. Kad piegājām pie prāmja, tad redzējām, ka tas ir kā deviņu stāvu māja. Nakts klubs viss zeltā, bet mēs sēžam ar biezajām drēbēm. Pat padejot nevarējām, jo nebija līdzi kurpes," saka Rudzusīka-Zinovjeva.
Sibīrietes Latvijā piedalās četros koncertos. Viņas uzsver, ka nav profesionālas dziedātājas, bet tikai entuziastes. Viņas jūsmo par sakopto vidi un domā, kādu ciemakukuli aizvest mājiniekiem. Viešņām plānā esot visādi suvenīri, dzintara krelles, smaržas. "Pirmo reizi, kad biju, es jau aizvedu zemi, no kuras nāk senči," emocionāli atzīst Rudzusīka-Zinovjeva.
Sibīrijā vairs netiekot sēti rudzi, tādēļ liels gardums esot arī rudzu maize.
Profesore Lidija Leikuma saka, ka vēlētos, lai šai austrumu diasporas daļai tiktu pievērsta lielāka Latvijas uzmanība.
"Tu esi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis, un man bija sajūta, ka mēs šajās ekspedīcijās [uz Sibīriju] viņus [latviešus] esam zināmā mērā pieradinājuši. Mēs viņus bijām atraduši vai, kā saka viņi paši, gandrīz vai augšāmcēluši. Protams, tas mūs aizkustināja tāpat kā viņus. Tā mēs tur braucām, tā arī kontaktu uzturam," skaidro Leikuma.
Mantojums - tāds ir festivāla ''Baltica'' vadmotīvs. Un viņas ir laimīgas, ka var sniegt arī savu artavu.
