Kārsavas novada Malnavas pagasta zemnieku saimniecībā "Āres" februāris ir saspringts laiks, aitām vienai pēc otras atskrien jēri. Šogad metieni ir pat ļoti labi, lielākoties dzimst pa trim mazajiem, reizēm aitu mātei piena pietrūkst, tāpēc saimniecei tie papildus jāpiebaro.
“Jūt jau sākumā, pēc tam pierod. Aitas piens nav tik garšīgs vispār, pats par sevi viņš ir treknāks,” saka z/s „Āres” īpašniece Inta Adamoviča.
Zemniece drošāk jūtas, darbojoties vairākās jomās, tāpēc tiek turētas arī cūkas un mājputni. Blakus šai saimniecībai arī bijušās padomju laika fermas ēkā strādā bijusī agronome Iraīda Paršova, viņa nodarbojas ar piensaimniecību. Abas saimniecības ir nelielas. Lai gan strādāt un attīstīties nav viegli, tomēr tas ir izdzīvošanas jautājums.
“Man pensija 137 lati, tā ir katastrofa. Aizgāju priekšlaicīgā pensionēšanā kā muļķis. Man ar 137 latiem [vajag] iztikt, jādzīvo mežā būdiņā. Visi saka - krīze pārvarēta, mēs esam knapi pusceļā, [nav ko] lielīties, ka krīze pārvarēta ,” saka z/s „Bērzi” īpašniece Iraīda Paršova.
Abām saimniecībām būtu nepieciešams veco fermu remonts, tomēr tas ir nereāls sapnis, jo vajadzību ir vairāk nekā ienākumu.
Zemniekus Malnavas pagastā apbēdina arī tas, ka Latvija nākamajā Eiropas plānošanas periodā atkal saņems vismazākos tiešmaksājumus, tā ir negodīga konkurence un jo īpaši pret mazajiem zemniekiem.
“Kaut kas ir panākts, taču tā lielīties, ka ir panākumi - nezinu... Ja tos miljonus, kas ir iedalīti, sadalīs uz platību maksājumiem, tad tas būs kaut kas, bet ja nē, ja nē, ja attīstībai būs, tad tas būs tikai tiem, kas projektus raksta, tad mēs paliksim garu degunu un septiņus gadus nīksim. Tas atkarīgs no mūsu vietējiem, viņi prot labi dalīt,” saka Paršova.
Taču zemnieki nedomā nolaist rokas. Dzīvojot Latvijas nomalē, viņi pieraduši, ka jācīnās vien pašu spēkiem.
