Mārtiņš 25 gadus dzīvojis Amerikā, tikpat – Vācijā, un nu jau 25 gadi nodzīvoti Latvijā. Savu bērnību Mārtiņš sauc par jauku un puikam piemērotu. Ģimenē Amerikā runājuši tikai latviski, mamma bijusi liela dziedātāja, un sākumā dzīvojuši ļoti vientuļi mazā Amerikas pilsētiņā, bet, pārceļoties uz Klīvlendu, nonākuši latviešu sabiedrībā, kur dziesma puikam burtiski lipusi klāt. Mārtiņš atceras, ka pusaudžu gados kādā latviešu pasākumā bijušas dziesmu kaujas, sak', kurš vairāk dziesmu nodziedās, vismaz pirmos divus pantus:
"Man bija tuvu pie simt dziesmām, kuras es varēju nodziedāt toreiz," atceras Mārtiņš Zandbergs. "Dziesmas mani ir bagātinājušas, un es uzskatu, ka latviešiem ir viens no bagātākajiem dziesmu krājumiem, turklāt atrodamas dziesmas jebkurai dzīves situācijai.
Pateicoties dziesmai, es kā latvietis esmu bagāts. Dziesmas mani bagātinājušas visu mūžu."
Viktors svešumā, prom no Latvijas devies viena gada vecumā, septiņus gadus pavadījis bēgļu nometnēs, kur teju visu laiku bijis tikai un vienīgi latviešu sabiedrībā, līdz nonācis Anglijā, kur dzīvo joprojām.
"Kad ieradāmies Anglijā, atkal bijām latviešu vidē, lai arī Anglijas vidienē," skaidroja Viktors Grigulis. "Sākumā tā bija bēgļu nometne, kurā bija tikai latvieši, bet pēc tam nonācām Korbijā, kur tolaik dzīvoja kādi 400 latvieši. Tā ka latviskā vide un valoda bijusi allaž klātesoša. Skolā mani draugi bija angļi, bet es jutu, ka esmu latvietis, un tāda sajūta man ir joprojām."
Gan Mārtiņš, gan Viktors abi pārstāv to trimdas paaudzi, kuri savās dzīvēs ļoti spēji izjutuši vecāku piedzīvoto – to, ko nozīmē pazaudēt dzimteni, draugus, visu. Tas šai paaudzei ļāva kļūt arī politiski aktīviem.
Mārtiņš jau kopš 12 gadu vecuma Amerikā piedalījies demonstrācijās, kas visai pasaulei no reizes uz reizi atgādināja Latvijas un latviešu likteni, dzimtenes okupāciju, piedzīvotās šausmas.
Tiesa, Anglijā nav bijis tik vienkārši savu nostāju paust. Viktors atklāj, kādi mājieni savulaik saņemti.
"Pirmā politiskā atklāsme man nāca 1956. gadā, kad PSRS iebruka Ungārijā," situāciju raksturoja Viktors. "Es atminu, ka aizgājām uz draudzes namu, kur noskatījāmies filmu un referātu par to laiku notikumiem, un tas man deva atklāsmi par Padomju Savienības varmācību. Bet man kāda augstu stāvoša persona tolaik teica, ka
Anglijas valdība esot teikusi latviešu sabiedrībai caur Latvijas vēstniecību Londonā, ka viņiem nav nekādu iebildumu, ja latvieši dejo, dzied, rīko visādus kulturālus pasākumus, uztur savu valodu, bet politikā gan labāk nevajag maisīties.
Kā tas iespaidoja latviešu sabiedrību, to es negribu komentēt, bet visi pasākumi latviešiem Anglijā tomēr bija saistīti tikai un vienīgi ar norisēm kultūras jomā."
Viss mainījās pagājušā gadsimta 60. gados, kad visā Eiropā bija jaušama jauniešu politiskā renesanse. Viktors sācis pats ar sevi diskutēt, par to, ko viņam nozīmē latvietība, tad gan tur bija liela daļa atvēlēta politikai.
"Tolaik ELJA un ALJA (red: Amerikas latviešu jauniešu apvienība) sāka ņemt vērā politiskos notikumus Latvijā, kļuva arvien aktīvākas," atminējās Viktors. Starp citu, abi satikās latviešu jauniešu aktīvistu kopā sanākšanās reizēs. "Es biju aktīvs Amerikā, Viktors – Eiropā," pastāstīja Mārtiņš. "Satikāmies kongresos – sapratāmies, sadziedājāmies, sadzērām, un mums patika būt vienam ar otru. Kad es nonācu Minsterē, mēs tikāmies arvien biežāk, un galu galā Viktors ar sievu bija vedēji mūsu kāzās, un viņi laikam pirmo meitu uztaisīja mūsu kāzās."
Tas arī sakrīt ar laiku, kad viens pēc otra – Viktors vispirms, vēlāk Mārtiņš – tika pie Eiropas latviešu jauniešu apvienības vadības stūres. Tiesa, Viktora nokļūšana pie ELJA vadības grožiem ir nejaušības nostāstiem apvīta, kad viņš 1961. gadā Anglijas nodaļā ELJA kongresa laikā kā cilvēks, kurš prot spēlēt klavieres, izklaidējis kongresa viesus.
"Pēc koncerta un balles aizbraucām uz Daugavas Vanagu namu Londonā," stāstīja Viktors. "Kad viss beidzās, lielais ELJA priekšsēdis mani aicināja uz "pārtiju" Viktorijā, bet man vajadzēja paņemt mēteli. Kamēr gāju pakaļ mētelim, visi bija aizbraukuši, es tur tāds bēdīgs stāvu – garām gāja Krišjānis Krūmiņš un saka, ka arī brauks uz to ballīti.
Bet rezultātā es nonācu Latvijas vēstniecībā, kur arī notika ballīte. Durvis atvēra sūtņa meita Marianna un prasa, ko es tur daru. Izrādās, es nonācu citā ballītē.
Pēkšņi es atrodos izcilā kompānijā ar vēstnieku Kārli Zariņu, viņa meitu, Krišjāni Krūmiņu, kā arī sūtņa lielo suni… Nākamā rītā es tāds pusaizmidzis nonācu ELJAS pilnsapulcē, kur iesnaudies pamostos, izdzirdis savu vārdu, pieceļos un visi aplaudē. Izrādās, ka kāds mani priekšā stādījis, kā Anglijas nodaļas vadītāju un ievēlējuši par priekšsēdi."
Tikmēr Mārtiņš ELJA vadībā nonāca laikā, kad visi labprāt latviskā vidē bija kļuvuši slinki, gatavi padziedāt, iedzert, satikties, bet atbildību uzņemties neviens nav rāvies.
"Es jutu pienākumu, ka tādā garā nekas nenotiks, un es jau biju pieredzējis Amerikas latviešu jauniešu apvienības vadīšanu, tad piekritu kūrēt arī Eiropas latviešu jauniešus," notikušo skaidroja Mārtiņš.
Kā stāsta Mārtiņš, tad pavērsiens attiecībām ar Latviju bija tolaik, kad viņam izdevās pirmo reizi nonākt Latvijā. Tas bija 60. gadu nogalē, kad viņš, vēl dzīvodams Amerikā,
mudināja Amerikas latviešu jauniešus "izkāpt no tranšejām", doties pāri jūrai un pašu acīm redzēt, kāda tā zeme izskatās. Toreiz kādi 20 latviešu jaunieši atbrauca uz Latviju.
"Tas deva riktīgu patriotisma šprici. Baiba Rubess, iespējams, tagad nebūtu Latvijā un vēl viens otrs, kurš dabūja patriotisma devu, redzot, kas te notiek. Tas deva stimulu darīt daudz laba Latvijai. Toreiz, atbraucot uz Latviju, to naidu, kas valdīja cilvēkos un dusmas, varēja sajust, un bija skaidrs, ka ilgi tas nevar pastāvēt."
Šķiet, ka par Mārtiņa vienu no labajiem darbiem Latvijai var saukt to, ka viņš nu jau 25 gadus dzīvo Latvijā un šeit dibinājis Starptautisko skolu. Starp citu, tad, kad aktīvā darbība ELJA rindās bija beigusies, abi ar pilnu krūti metušies kultūras norisēs. Tā Viktors nodibinājis deju kopu "Londona dejo", bet Mārtiņš licis lietā savu dziesmas mīlestību, izdodot "Mārtiņa dziesmu grāmatu".
"Biju sabiedrībā liels dziedātājs, un ar laiku cilvēki teica, ka man jāizdod grāmata, lai var dziedāt līdzi," skaidroja Mārtiņš. "Es arī manīju, ka trimdā tā dziedāšana noplaka. Dziesmu vārdus nezināja. Tad nu es iedvesmots ķēros klāt."
Vienubrīd Atmodas laikā "Mārtiņa dziesmu grāmatu" mēdza salīdzināt ar Bībeli, un par to klīst viens joks, ko Mārtiņš izstāsta.
"Par to Bībeli runājot, "Piecīšiem" bija tāds joks, ka, rīkojot nākošos Dziesmu svētkus, hotelī jābūt Bībelei un "Mārtiņa dziesmu grāmatai" katrā istabā."
Dziesmu grāmatu savulaik neļāva ievest Latvijā, sakot, ka tur ir tādas dziesmas, ko krietnam padomju cilvēkam nepieklājas ne dziedāt, ne klausīties, viena no tām bija ar vārdiem "skrandaina čigāniete"…
Tieši tāpēc bija kabatas formāta dziesmu grāmatas izdevums, mīkstos vākos, viegli paslēpjams azotē, lai ievestu Latvijā.
Savienotāji – trimdas un Latvijas latviešu savienotāji – tā gribas saukt gan Mārtiņu, gan Viktoru. "Kas mūs vienoja? Latvietība – dziesmā, dejā, rotaļā," atcerējās Viktors. "Neraugoties uz to, kur pasaulē mēs atrodamies, dziesma, dziesmas vārdi, rotaļa, deja, tas iet roku rokā ar mums."
