Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Katrs trešais romu bērns Latvija izglītību iegūst pēc speciālās programmas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Joprojām nav noteikta par atskurbināšanas pakalpojuma sniegšanu atbildīgā institūcija

Reportāža: Elvīra no pansionāta pārceļas uz dzīvi dzīvoklī

Lai katra nodzīvotā diena ir ko vērta! Jauniete Elvīra no pansionāta atgūst mājas un cerību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

„Man patīk labāk mājās tomēr. Es domāju, ka jebkurš gribētu dzīvot mājās. Pansionātā jau arī nebija slikti. Bet mājās ir labāk,” saka Elvīra Vaitkeviča. Viņa ir jauna sieviete riteņkrēslā. Vēl pirms gada Latvijas Radio ciemojas pie viņas sociālās aprūpes centrā „Tērvete”. Pansionātā Elvīra nonāca 19 gados pēc avārijas, kad nokļuva riteņkrēslā un ģimene nevarēja par viņu parūpēties.

Kopš iepriekšējās tikšanās pirms gada Elvīras dzīve ir mainījusies. Šodien viņa dzīvo patstāvīgi kopā ar tēti un kaķi Saldus novada Pampāļos. Nu jau aptuveni trīs mēnešus Pampāļus viņa sauc par mājām un ir priecīga dzīvot šeit pašvaldības dzīvoklī. Tiesa, grūtības sagādā izkļūšana no mājas. Patstāvīgi viņa to izdarīt nevar.  

Uz Pampāļiem, kas ir apmēram divu stundu braucienā no Rīgas un atrodas Lietuvas robežas tuvumā, Elvīra pārcēlās pirms Ziemassvētkiem -- 20.decembrī.

Kad pie Elvīras mājās ciemojas Latvijas Radio, viņas tētis ir Saldū darīšanās. Mājās kopā ar Elvīru sagaida ruds kaķis vārdā Rižiks.

„Klasesbiedrenes kaķis. Viņas māsa pieskatīja, kamēr viņa ārzemēs. Bet viņas māsa īsti negrib dzīvniekus. Tā es paņēmu,” ar kaķi iepazīstina Elvīra.

Elvīra ved uz savu istabu. Tur stāv hanteles, arī trenažieris, kuru viņa izmantoja vēl pansionātā Tērvetē. Tikmēr kaķis jau ielēcis Elvīras lielajā gultā.

„Kaķim arī sava gultiņa. Tad viņš te, tad tur,” nosaka jauniete. Istabā ir arī sildītājs, “jo te ir bišķiņ pavēsi tie dzīvokļi.”

Elvīra aizvien ir aktīva arī sociālo tīklu vietnēs: “„Facebook”, “Instagram”, “Draugiem” tā mazāk.”

Spēja par sevi rūpēties nenozīmē spēju izkļūt no sistēmas

Pansionātā Tērvetē Elvīra bija jaunākā iedzīvotāja. Toreiz bija priecīga satikt vēl kādu jaunu cilvēku un pansionāta darbinieces teica, ka „mums ir veco ļaužu pansionāts”,  „Elvīra mums ir bērns salīdzinoši [ar citiem iedzīvotājiem].”

Darbinieces arī stāstīja, ka Elvīra pansionātā atguvusies pēc avārijas un ļoti daudz jau spēja izdarīt patstāvīgi. Kad tikai nonākusi iestādē 19 gadu vecumā, pirmo pusgadu ik uz soļa vajadzējis būt aprūpētājam. Arī lai palīdzētu tikt no gultas riteņkrēslā. Savukārt pēc diviem tur pavadītiem gadiem un rehabilitācijām varējusi jau pati pilnībā sevi aprūpēt.

Arī Elvīra bija priecīga, ka kļuvusi patstāvīgāka. Piemēram, pati varējusi mazgāties.

 „Neatkarīgāka esmu vairāk, bet tāpat atkarīga vēl joprojām mazlietiņ. Ļoti daudz [jau varu]. Tu pats savā laikā vari pamperi mainīt, kad tev patiešām vajag. Ģērbties pats vari un grozīties. Kad tu daudz ko vari izdarīt pats, tad tu vairāk vai mazāk esi pats par sevi, nekā no sākuma bija, kad ļoti daudz vajadzēja palīdzību,” stāsta Elvīra.

Tiesa, spēja par sevi parūpēties nenozīmē spēju izkļūt no sistēmas. Lai arī atbildīgie teica, ka domā par risinājumu un iespējām iekļaut Elvīru sabiedrībā, toreiz rezultāta vēl nebija.

Elvīra toreiz teica šādi: „Es domāju, ka tas varbūt ir pagaidu variants, ja nav citas iespējas. Ja pēc tam mājā viss nokārtojas un varbūt atrod kādu plašāku dzīvesvietu ar labākiem apstākļiem, tad vajag ņemt uz mājām arī vecākus cilvēkus. Es zinu, ka daži varbūt negrib, dažiem tāpat ir labi. Daži varbūt grib, un nav tās iespējas, bet, ja ir pēc tam iespējas, es domāju, ka tiem tuviniekiem vajag ņemt savus tuviniekus atpakaļ un rūpēties par viņiem. Ja ir iespēja, protams.

Vislabāk jau ir mājās. Jebkurā vecumā. Mājās novecot līdz pēdējai dienai.”

Pašvaldībā skaidroja, ka ar dzīvokļiem Saldū esot ļoti bēdīgi. Atbilstošu cilvēkam riteņkrēslā atrast vēl grūtāk. Vajadzīgs pirmajā stāvā, turklāt pielāgots, un tādu pašvaldībā nebija izdevies atrast.

Toreiz nebija skaidrs, cik ilgi vēl tobrīd 21 gadu vecā Elvīra paliks pansionātā.

Pēc Latvijas Radio intereses “ledus sakustējās”

Drīzumā “ledus sakustējās”. Elvīra stāsta, ka pie viņas bija atnākuši sociālie darbinieki.

„Sākām runāt par to visu. Man prasīja, ko es īsti gribu darīt un kā dzīvot tālāk. Tad es viņiem atbildēju vēlreiz, ka es gribu dzīvokli un uzsākt savu dzīvi. Tad viņi man palīdzēja atrast to dzīvokli,” stāsta jauniete.

Saldus Sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga tagad atceras, ka meklējuši dzīvokli, kas atrodas pirmajā stāvā un ir pašvaldības īpašumā.

Pilsētā aizvien nebija iespējas atrast Elvīrai pielāgotu dzīvokli. Sāka meklēt visā novadā.

„Tad mēs ņēmām tos pagastus, kas būtu ceļa ziņā izbraucami, kur būtu labiekārtojums un kuru arī varētu pielāgot personām ar īpašām vajadzībām. Un tā mums radās Pampāļi. Gan brīva vieta, gan ceļš: līdz šim bija diezgan problemātiski izbraukt Saldus–Pampāļi, Pampāļi–Saldus, jo nebija ceļa seguma, bet pašreiz tas ir viss nodrošināts. Un arī ar dzīvokli, manuprāt. Elvīra ir apmierināta. Tā tas arī līdz Elvīrai nonāca,” stāsta Vanaga.

Tad Elvīras tētis dzīvokli pielāgoja. Paplašināja ieeju vannasistabai, ielika aizbīdāmās akordeona tipa durvis arī guļamistabai, lai Elvīrai būtu ērti. 

„Protams, tas ir grūti atrast dzīvokli, kur ratiņnieks var visur piekļūt - gan dušā, gan virtuvē. Citi dzīvokļi ir šauri, virtuves ieeja ir tāda, ka nekādi [nevari iekļūt]. Ne visur, es domāju, ka ļāva arī paplašināt, jo te namu pārvaldnieks ļāva paplašināt un vannu izņemt, lai var piekļūt.

Es šaubos, ka visur tā var ņemt un kaut ko ārdīt,” spriež Elvīra.

Uz Pampāļiem no pansionāta Tērvetē Elvīru ar speciālu pašvaldības apmaksātu transportu atveda pērn pirms Ziemassvētkiem.

Viņa pārcēlās pat negaidot, kad izdosies šeit ierīkot pacēlāju. Lai gan dzīvoklis atrodas daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, līdz dzīvokļa durvīm vienalga ved kāpnes.

 „Es negribēju gaidīt, jo to pacēlāju solīja uz janvāri. Es domāju, ka jābrauc mājās, nav ko! Bet līdz tam pacēlājam man te viena pazīstama sieviete no baznīcas palīdzēja, viņa sarunāja puišus, kas var uztaisīt divus dēļus, lai varētu tikt laukā, līdz uzlika pacēlāju. Tētis uzlika dēļus, nostūma mani lejā, un laukā varēja iziet,” stāsta Elvīra.

Savs dzīvoklis, bet aizvien nepieciešama cilvēku palīdzība

Tagad pacēlājs par pašvaldības līdzekļiem jau kādu laiku ir ierīkots. Tas ir ļoti atvieglojis izkļūšanu ārā. Tomēr patstāvīgi iziet no mājas Elvīra aizvien nevar. Par to Latvijas Radio pārliecinās, kad dodas ar Elvīru pastaigā.

Pirms pastaigas Elvīra pārauj rozā kedas uz siltākiem zābakiem. Uzvelk virsdrēbes, uzliek šalli un var doties. Pirms tam gan Elvīra vairākas reizes kautrīgi pārvaicā, vai korespondente varēs viņai palīdzēt izkļūt.

“Man tikai bišķiņ vajadzēs palīdzēt ar to pacēlāju arī. Varēsiet? [..] Tur vajadzēs atslēgt. Es pēc tam parādīšu. Pacēlāja pults, atslēga! Kaķi, līdz rītam!” Elvīra jokojas un ir priecīga, ka var izkļūt no mājas. “Kaķi, nemūc laikā tikai!”

Elvīra slēdz ciet dzīvokļa durvis un palūdz ielikt un pagriezt pacēlāja atslēgu, lai varētu to iedarbināt. Elvīra ar pulti iedarbina pacēlāju, kas izvietots pie kāpņu margas. Pacēlāja grīda nolaižas, un Elvīra var uzbraukt uz tās.  „Uzliksim [riteņkrēslu] uz bremzēm. Spiežam pogu, braucam lejā.”

Kad ar pacēlāju izdevies tikt lejā – pirms izejas no kāpņutelpas priekšā vēl divas durvis. Elvīra lūdz tās atvērt pilnībā. Tas nozīmē, ka jāatver arī durvju papildu paplašinājums. Citādāk tikt ārā ar riteņkrēslu no mājas nevar. Līdz durvju paplašinājuma slēdzim var tikt tikai stāvus un paceļot roku. Tik augstu Elvīra nevar aizsniegties. Kādu laiku slēdzi atvērt neizdodas. 

“Tētis kaut kā attaisīja. Varbūt uz leju jārauj?” noprasa Elvīra. Beigās tomēr izdodas durvis atvērt, bet bija jāpadomā, kā.

Pirmās durvis pārvarētas, tagad jāver vaļā otras. Arī te durvju papildu paplašinājuma atvēršanai vajadzīgs brīdis. Slēdzis nepadodas uzreiz, bet pēc brīža kapitulē, ja to ver ar spēku.

“Bet smagas tās durvis. Vai man tik tā liekas?” saka Elvīra. Durvis tiešām ir smagas.

Visbeidzot jau ārā, izejot pa durvīm, nonākot uz neliela sliekšņa, Elvīra ir viena pakāpiena attālumā no zemes. Viņai šis viens nelielais pakāpiens ir liels un pat nepārvarams šķērslis. Patstāvīgi riteņkrēslā viņa no tā zemē netiek. 

Pamāca, kā turēt riteņkrēslu, lai varētu palīdzēt viņai nokļūt lejā. Tas ir sarežģīti, jo īpaši, ja iepriekš nav bijis tādas pieredzes. Nedrīkst pieļaut, lai cilvēks no riteņkrēsla izkrīt, nedrīkst arī sabojāt pārvietošanās līdzekli un jāpielieto spēks, lai noturētu un atbalstītu cilvēku.

Kad izdodas palīdzēt Elvīrai nokļūt lejā no pakāpiena, jūtams atvieglojums. Kad durvis atkal aizvērtas, arī pacēlājs  jānoregulē ar pulti, lai tas netraucē citiem, kas ies pa kāpnēm.   

Elvīrai nedaudz grūti tikt ar riteņkrēslu uzkalniņā. Taču prātā palicis, ka Tērvetes pansionātā viņa piedāvājumu palīdzēt pastaigas sarežģītākā ceļa posmā nepieņēma.

Uz jautājumu, vai viņa joprojām atsakās no palīdzības Elvīra atbild apstiprinoši: „Jā. Cenšos pati.”

Kalniņā Elvīra tiek veiksmīgi, un arī turpmāk palīdzība nav vajadzīga.

Cerīgs skats uz nākotni un vēlējums dzīvot katru dienu, lai tā ir ko vērta

Parāda veikalu, tam blakus esošo aptieku. Elvīra šeit arī dodas uz dievkalpojumiem divas reizes mēnesī, kad uz vietējo kapelu atbrauc mācītājs. Vai izdevies šeit ar kādu sadraudzēties?

„Draugs vienīgi tētis un kaķis. Nekas, gan jau kaut kad sadraudzēšos. Draudzīgas ir arī kasieres, kas veikalā strādā, aptiekā un daktere ģimenes. Un vēl dievkalpojumā draudzīgi cilvēki un mācītāji. Klusa vieta, un cilvēki draudzīgi. Sveicina, kad satieku pa ceļam,” stāsta Elvīra.

Dažkārt atbrauc arī ciemiņi. Pie Pampāļiem viņa jau ir pieradusi. 

„Man patīk. Nu, kamēr pierodi. Man jau tagad liekas, ilgi te dzīvoju, vairāk nekā trīs mēnešus, [šķiet], ka nemaz neesmu dzīvojusi pansionātā.

It kā no Saldus būtu pārvākusies te. Bet, nu, nekas. Man jau pietrūkst tur dažu cilvēku arī no pansionāta, vecie cilvēciņi un kaķīši. Es šad tad piezvanu arī tur vienai dežurantei un vienai tantei apjautājos, kā iet, kā neiet, lai pasveicina visus. Varbūt tā viena dežurante ar vēl vienu meiteni kaut kad, ja varēs, atbrauks ciemos, kaut kad, kad būs siltāks laiks,” cerību pauž Elvīra.

Elvīrai šeit, mājās, esot labāk. Ikdienā viņa vingro, kārto māju, pastaigājas, pieskata kaķi un cer iziet manikīra kursus. Tāpat kā pirms gada arī šobrīd sapņo iemācīties veidot manikīru. Pagaidām tas vēl nav izdevies.  Cer, ka pamatus varētu parādīt viena pazīstama sieviete.    

Pēc pastaigas nokļūt uz sliekšņa, kas sagādā lielas grūtības, atnāk palīdzēt Radio šoferis Uldis. Elvīra plāno vērsties arī pie nama pārvaldnieka, lai risinātu šo situāciju un meklētu iespējas padarīt mājokli pilnībā pieejamu.

Uz savu nākotni pēc gadiem 10-15 Elvīra raugās ar gaišu skatu.  „Cerams, es dzīvošu viena…,” saka Elvīra.

Tagad Elvīra gaida valsts apmaksātu rehabilitāciju „Vaivaros”. Apmēram pirms mēneša par saziedotiem līdzekļiem trīs nedēļas pavadīja rehabilitācijas centrā „Poga”.

Arī iepriekš tur bijusi un pateicas ziedotājiem. Organizācija Ziedot.lv Elvīras stāstam ilgstoši sekoja līdzi, arī mudinot pašvaldību meklēt viņai atbilstošu dzīvokli. Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta arī iepriekš, kad Elvīra dzīvoja pansionātā, Latvijas Radio izteicās par situācijas absurdumu, sistēmiskām problēmām, kas jārisina. Šodien viņa ir gandarīta.

„Jauniete, kura līdz šim, var teikt, dzīvoja veco ļaužu pansionātā, pateicoties mediju un sabiedrības atbalstam, ir spējusi uzsākt savu, neatkarīgu dzīvi. Protams, Pampāļi varbūt nav ideālā vieta, kur dzīvot no tāda gan kultūras pieejamības vai medicīnas pakalpojumu pieejamības viedokļa, bet jebkurā gadījumā tas ir daudz labāk. Mēs arī redzam, ka tad, kad Elvīra ievācās pirmo reizi savā dzīvoklī, viņas acis vienkārši staroja no tā, ka beidzot ir pašai savs.

Bet jāsaka, ka diezgan daudz grūtību vēl priekšā, jo viņai vajadzīga regulāra rehabilitācija, un mēs ļoti ceram, ka viņa nepadosies,” saka Dimanta.

Tik tiešām -- Elvīrai priekšā daudz izaicinājumu. Viņa tāpat kā pirms gada sapņo iemācīties veidot manikīru, sākt pelnīt. Vēl ļoti svarīgi – iegūt iespēju vienkāršāk izkļūt no mājas.

Taču jauns posms dzīvē līdz ar pārcelšanos no pansionāta uz savām mājām pašvaldības dzīvoklī Saldus novada Pampāļos Elvīrai nu ir sākts.

Atvadoties Elvīra visiem novēl veselību un „lai katra nodzīvotā diena ir ko vērta! Tas tāds [teiciens] no [filmas] „Titānika”. Tas Džeks pie tā galda, kad viņu uzaicināja, tā teica. Lai katra nodzīvotā diena ir ko vērta. To es arī novēlu!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti