LTV laimējās sastapt cienījamo aktrisi un rakstnieci starplaikā, kurā viņa vēl iekšēji pārdomā savu nākamo grāmatu, jo tad, kad māksliniece ir ķērusies klāt grāmatas rakstīšanai, viņa tam velta visus savus spēkus un laiku, un satikties ar rakstnieci ir tikpat kā neiespējami.
Mākslinieces spalvai pieder grāmatas par izcilām teātra personībām Eduardu Smiļģi, Antru Liedskalniņu un Šneideres pašas vīru leģendāro Dailes teātra aktieri Hariju Liepiņu. Kā atklāj rakstniece, galvenais kritērijs viņas darbā ir atrast būtisko un būt iespējami godīgai.
"Tas nozīmē skatīties, ievērot un mēģināt izteikt, bet, tā kā māksla ir buljona kubiks vai esence, tas, kas notiek dzīvē 24 stundās, tas uz skatuves vai jebkurā citā mākslā notiek momentā, tad tur ir tā vajadzība savākt kopā būtisko. Tas ir visam mūžam darbs, un tā tas ir, arī kopš es sāku rakstīt," saka Šneidere.
Māksliniece ievērojusi, ka šī laika teātris ievērojami atšķiras no okupācijas laika, kurā bija skaidrs, neraksturīgs, liels teātra mākslas virsuzdevums būt par partizānu, psihoterapiju un baznīcu vienlaikus.
"Tai laikā mēs visi domājām, ja mums ļautu runāt, tad mēs beidzot varētu pateikt tieši to, kas ir jāpasaka šiem cilvēkiem. Un tagad, kad drīkst runāt, tagad vairs nav ko runāt," uzsver Šneidere.
