Arī Smilteni sasniedzis atkusnis un Nataļja ar Borisu cenšas izvairīties no peļķēm. Taču šeit vismaz nav jāvairās no lodēm. Viņi kara sākumu izjuta tieši. Gulēja uz grīdas. Pēc ūdens gāja ar baltām lentēm ar rokām. Tas nozīmēja – esam civilie. Nešaujiet.
"Sešos no rīta sāka bombardēt mūsu pilsētu. Esam no Čerņigovas. Mūsu ģimene tika sadalīta. Mēs ar dēlu un vecmāmiņu tobrīd bijām 30 kilometrus no pilsētas un tajā pat naktī jau bijām krievu okupācijā. Tikai ar Dieva palīdzību spējām izbraukt," stāsta Nataļja.
Caur Baltkrieviju viņus uzņēmās izvest latviešu ģimene, kura arī bija nonākusi šādā bezizejā. Tā abi ar puiku nokļuva šeit, Smiltenē, kamēr vīrs devās pieteikties armijā.
Nataļja ir bērnu psiholoģe ar 18 gadus ilgu pieredzi. Tāpēc viņa ir bezgala pateicīga, ka šo darbu var turpināt skolā Smiltenē. Viņa palīdz gan 43 apkaimē mītošiem ukraiņu bērniem, gan latviešiem.
"Palsmane, Drusti, Gaujiena, Smiltenes novads un Ape, es strādāju ar ģimenēm gan grupās, gan individuāli, gan ar lieliem, gan maziem. Un dodos klasēs, lai mazinātu bērniem iepazīšanās trauksmi," teic Nataļja.
Kā palīdzēt sev pašam un kā palīdzēt otram – tas ir tas, ko māca bērniem.
"Pašiem līst dvēselē nevajag. Un prasīt – kur tu biji? Ko redzēji? Vai šāva? Šie jautājumi traumē bērnu. Ja pats vēlas runāt, tad gan vajag uzklausīt. Un šiem bērniem būtiski sajust atbalstu. Pavaicājiet, vai drīkstu tevi apķert? Esmu tev blakus. Tu esi drošībā. Tu esi Latvijā," saka Nataļja.
Nataļjai ir īpašs prieks, ka jau izdevies atbalstīt arī stresa māktos vietējos. Jo neziņa, milzu rēķini, netālu dunošais karš ietekmē mūs visus.
"Ja pieaugušais ir trauksmē, bērns to redz un arī sāk uztraukties. Jo bērnam pieaugušais ir visa viņa pasaule. Jums noteikti jāieskatās bērnam acīs, jābūt vienā līmenī ar bērnu. Apķeriet viņu, lai jūt, ka esat blakus. Un, kad esat izrunājuši uztraucošo notikumu, vajag pilnībā pārslēgt domas. Ielieciet bērnu vannā, palasiet grāmatiņu, pārslēdziet uz kaut ko pozitīvu," klāsta Nataļja.
Bet Borisam pozitīvākais notikums noteikti ir jaunais kompītis. Šo datoru Boriss saņēma, pateicoties "Dod pieci!" ziedojumiem. Jaunietim, kurš šogad beigs skolu Ukrainā, bet nākamgad – Smiltenē, dators bija ļoti nepieciešams.
"Šogad jau beigšu savu skolu, braukšu uz Rīgu likt gala eksāmenus. Bet paralēli tam es nākamgad beigšu latviešu skolu un arī tur būs eksāmeni. Man nebija datora. Ļoti daudz darbu skolā ir vordā un ekselī. Darīju to visu telefonā. Bija sarežģīti.
Nākotnē savu specialitāti gribu saistīt ar programmēšanu, tāpēc dators man bija nepieciešams, lai piepildītu savu sapni," stāsta Boriss.
Studijas Boriss turpinās Latvijā.
"Agrāk plānoju studēt Hersonas universitātē, bet pilsēta bija sagrābta. Universitātes ir cietušas. Savukārt Kijivā universitātes ir pārpildītas, tur regulāri atslēdz gaismu. Tagad pat mani draugi nedēļām ilgi nevar mācīties. Jo nav elektrības," saka jaunietis.
Boriss atzīst, ka latviešu valoda nav viegla, bet viņš ļoti cenšas. "Jā man ir viens draugs, labs draugs. Latvietis," atzīst Boriss. Par Smilteni viņš saka: "Tā ir ļoti maza pilsēta. (..) Te ir ļoti labi cilvēki, kas man palīdz."
Smiltenē par Ukraiņu ģimeņu atbalsta vietu kļuvis centrs "Sauleskalns". Te viņi satiekas un kopā svin svētkus.
