"Par skolotāju būt ir interesanti. Mūsdienu skolotāja pienākums ir iemācīt bērniem tikt galā ar to milzīgo informācijas gūzmu, kas viņiem tagad nāk virsū. Palīdzē orientēties, palīdzēt saprast, kur tu vari meklēt informāciju. Viss tagad notiek tik ātri un strauji un viss ir tik mainīgs, ka mūsdienās skolotāja lielais izaicinājums ir tajā visā orientēties, iedot veco, labo, stabilo, kas jau pagātnē ir bijis un turpinās būt pat pamatu, tajā pašā laikā paspēt iedot bērniem pārliecību un iemaņas tikt galā ar to jauno, kas viņiem nāk virsū," tā saka Nelda Kārkliņa no Kuldīgas.
"Iespējamās misijas" pievilkšanas spēks
Nelda Kārkliņa Kuldīgā atgriezusies pēc mācībām Lielbritānijā. Viņa māca vizuālo mākslu, mājturību un keramiku Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Lai kļūtu par izglītības programmas "Iespējamā misija" dalībnieci, Nelda izturēja lielu konkursu.
Jaunā skolotāja stāsta, ka programmas "Iespējamā misija" mērķis ir atrast mērķtiecīgus un spējīgus jaunus cilvēkus ar līdera prasmēm – tādus, kas varbūt nav domājuši par darbu skolā, bet viņiem ir potenciāls "vadīt klasi, mācīt bērniem prasmes".
Uz 20 vietām šoreiz pieteikušies 200 cilvēki.
"Pievilkšanas spēks ir tajā, ka cilvēki, kuri grib mācīties, bet negrib varbūt vēl vienu bakalauru vai maģistru, tā viņiem ir lieliska iespēja, jo misijas mācības ir ļoti orientētas uz personīgo profesionālo izaugsmi.
(..) Viņi māca tev vadīt sevi un vadīt citus," klāstīja jaunā skolotāja.
Aizraujošais laiks Putnu dārzā
Bērnībā Nelda dzīvojusi Kuldīgā vietā, ko sauc par Putnu dārzu – privātmāju rajonā baltā ķieģeļu mājā, kam blakus bija liels šķūnis ar saimniecības ēku, kur iekšā bija arī pirtiņa un pāris palīgtelpas.
"Tās ir foršas atmiņas. Mums bija dīķis un krūmi, un vardes, un zivis, un vītoli, un visādas ekspedīcijas pa grāvjiem un spēles, kas tiek zīmētas uz asfalta, un spēles ar Putnu dārza bērniem. Un paslēpes un ekspedīcijas uz Ventmalu ar vai bez atļaujas, kā nu kurā reizē. Diezgan aizraujošs laiks dzīvots tur. (..) Tā ir laba vieta Kuldīgā," sprieda Nelda.
Viņas mamma ir vidzemniece, kura beigusi Liepājas Pedagoģisko institūtu un ir matemātikas skolotāja. Savukārt tēvs ir kuldīdznieks un kopā ar Neldas brāli strādā zemnieku saimniecībā un audzē graudus.
Nelda stāsta, ka skolas gados bijusi ļoti apzinīga skolniece. "Es biju pareizā skolniece. Vienmēr labām atzīmēm.
Es esmu mācījusies trīs skolās. Cepļa vidusskolā, kur mamma strādāja. Tur es uzsāku savas skolas gaitas. Man bija forša klases audzinātāja, bet manai personībai tā skola bija par lielu. Pamatskolā es atnācu uz Humanitāro skolu, jo es gribēju iet Mākslas skolā. Te bija ļoti forši, te viss bija mazs un mājīgs, un bērni dienas lielāko daļu pavada savā klasē, un skolotāja iet pie viņiem, nevis bērni iet pie skolotāja. Pēc 9.klases es nolēmu, ka man atkal gribas tādā lielākā skolā, ka gribas citu vidi. Tad es aizgāju uz ģimnāziju, kur strādāja mana mamma. Un man ir tikai labākās atmiņas par mācību laiku ģimnāzijā. Mums bija ļoti forša klase. (..)"
Mācības Anglijā uz kredīta
Nelda atzīst, ka viņa 11.klasē nolēmusi – ja dzīvē būs iespēja, tad aizbrauks pamācīties uz ārzemēm. Vēlāk izstādē "Skola" starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsala uzzinājusi par studiju iespējām Bedfordšīras universitātē Lielbritānijā – mazāk zināmā augstākās izglītības iestādē, kas piedāvājusi apgūt virkni dažādu priekšmetu.
"Arī tādi, par kuriem dzīvē nekad neesi dzirdējis un nekad nav bijusi tāda sajūta, ka kaut ko tādu var vispār mācīties. Un tev par to iedod augstāko izglītību," stāstīja Nelda. Piemēram, universitātē bijuši dažādi deju kursi. Tāpat varēja apgūt profesionāla piegrieztņu veidotāja, modes dizainera, šuvēja, fotogrāfa prasmes. Proti, skolā varēja apgūt tieši to, ko vēlas, nevis noteiktu priekšmetu, kur jau ir integrēta attiecīga mācību viela.
Nelda Bedfordšīras universitātē ieguva bakalaura grādu digitālajā fotogrāfijā un video mākslā. "Anglijā par augstskolu ir jāmaksā, bet ir iespējams kā Eiropas Savienības valsts pilsonim iegūt kredītu mācību maksas segšanai. Tajā gadā, kad es iestājos, tad bija jāmaksā nedaudz virs 3000 [sterliņu mārciņu] par gadu. Tātad man ir zem 10 000 mārciņu mācību maksas parāds, bet tur ir ļoti pateicīgi atmaksas nosacījumi," stāstīja Nelda.
Pēc viņas teiktā – kredīts ir jāsāk atmaksāt tad, kad ir sasniegts noteikts atalgojums apmērs.
"Anglijā es pelnīju tik daudz, lai to sāktu atmaksāt. Tur es to sāku atmaksāt, bet šeit šobrīd es vēl nepelnu tik daudz (..).
Jo ir tas limits, ka tev ir jānopelna, pirms tu sāc atmaksāt. Tev tas nav jāatmaksā konkrētā laikā. Tu to vienkārši maksā. (..) Bet tas likās ļoti pieņemams piedāvājums, ” klāstīja jaunā skolotāja.
Vecāki pirmajā mācību gadā varēja atļauties segt dzīvošanas izmaksas. Otrajā mācību gadā Nelda Lielbritānijā sākusi strādāt un trešajā jau pati spējusi nosegt īres maksu. "Varbūt nedaudz vajadzēja palīdzību, kā nu kurā mēnesī," stāstīja Nelda, uzsverot – pēc mācību beigšanas viņa pilnībā spējusi sevi uzturēt un bijusi finansiāli patstāvīga.
Puisis atgriež dzimtenē
Nelda uzskata – ja viņa nebūtu aizbraukusi mācīties uz ārzemēm, tad viņa nebūtu kļuvusi par "tādu laimīgu, apmierinātu cilvēku". "Man bija vajadzīgs neliels pārtraukums. Ļoti labi tas palīdz saprast, kas tu esi par cilvēku, cik tu esi darbspējīgs, cik tu esi uzņēmīgs, cik tu esi varošs. (..) Kādas ir tavas materiālās vērtības – cik daudz tev vajag mantu, cik daudz tev vajag kaut ko citu, kas ir tavas prioritātes".
Mācību laikā Nelda pāris dienas nedēļā piestrādājusi, bet pēc studiju beigšanas strādājusi divās vietās – bārā un Bedfordšīras universitātē, kur studentiem mācījusi sietspiedes tehniku un vienubrīd pat darījusi divu cilvēku darbu.
Tomēr, neskatoties uz lielo darba slodzi, Nelda atzina, ka viņai Anglijā patika dzīvot. "Es ļoti ātri pielāgojos tai videi," atzina Nelda.
Stimuls atgriezties Latvijā bija Reinis – puisis, ar kuru Nelda satikās Latvijā. "Vienos Ziemassvētkos es atbraucu pie vecākiem ciemos un tā mēs turpinām satikties," atzīst jauniete. "Domāju, ja es nebūtu Reini satikusi, tad es laimīgi būtu turpinājusi dzīvot Anglijā. Ja es būtu satikusi un iemīlējusies anglī, tad es laimīgi turpinātu dzīvot Anglijā."
Arī Neldas draugs Reinis kādu laiku dzīvojis ārvalstīs, bet tagad Latvijā viņš nodarbojas ar smiltsērkšķu audzēšanu viņa ģimenes uzņēmumā. "Viņš arī ir izceļojies – viņš bija Dienvidamerikā. Bija pārgājiens pa Dienvidameriku. Mēs abi esam bijuši, redzējuši un runājam dažādās svešvalodās. (..) Viņš runā tekoši arī spāniski," stāstīja Nelda.
Neldas un Reiņa kopīgais vaļasprieks ir dziedāšana korī - abi dzied Kuldīgas kultūras centra kamerkorī "Rāte". "No Latvijas Anglijā man pietrūka, protams, daba un mīļākie cilvēki. Koris arī man pietrūka," atzīst Nelda. Vēl abi kopā atjauno vecu māju Kuldīgas vecpilsētā. "Tā ir veca, un tajā ir nepieciešams liels remonts."
