Krūšu «atgriešanās» un laime katru dienu. Žurnālistes Initas Silas vēža dienasgrāmata

Stāvu istabā pie lielā spoguļa un plati smaidu. Pirms vairāk nekā pusgada, pie šī paša spoguļa veroties sevī, raudāju, bet tagad – smaidu. Esmu atgriezusies no vizītes pie plastikas ķirurga, viņš pēdējo reizi uzpildīja espanderus, pateicoties kuriem manas krūtis ir atguvušas formu.

Redzot mani apģērbtu, pat pieguļošā apģērbā, no malas neviens nevarētu pateikt, ka man bijis krūts vēzis un veikta abpusēja mastektomija jeb abu krūšu audu izņemšana. Ja es publiski par to nebūtu runājusi, tagad varētu pavisam mierīgi iziet sabiedrībā, it kā nekas nebūtu bijis. Mati man ir pat garāki, nekā mēdzu kādreiz nogriezt tāpat vien, skropstas – arī, un pat krūtis... patiesībā – lielākas nekā bija.

Krūšu aizvietotāji

Initas Silas vēža dienasgrāmatas

Pērnā gada septembrī žurnālistei Initai Silai diagnosticēja ģenētiski mantotu krūts vēzi 2.stadijā. Emocijas, uzzinot diagnozi, kā arī piedzīvoto ārstēšanās laikā Inita aprakstījusi grāmatā “Laimes meklētājas dienasgrāmata. Tango ar diviem misteriem V.” Taču ārstēšanās turpinās arī pēc pēdējās grāmatas nodaļas. Un arī dienasgrāmatu Inita turpina rakstīt. Ekskluzīvi lsm.lv lasītājiem Inita piedāvā grāmatas turpinājumu.

Tad kāpēc es mēdzu teikt, ka man nav krūšu? Jo man taču bija ādu saudzējošā mastektomija ar tūlītēju rekonstrukciju – uzreiz tika ielikti zemādas espanderi, kas pamazām tiek uzpildīti ar fizioloģisko šķīdumu. Man nav pilnībā nogriezta krūts tā, ka tās vietā ir tikai rēta. Tādas bildes izmet gūgle, ja meklētājā ieraksta – mastektomija. Nē, man tā nav. Par ko gan tad man vajadzēja raudāt? Tas taču sīkums, galvenais, ka izgriezts audzējs, ka esi dzīva! Tā ir.

Es esmu bezgala pateicīga Paula Stradiņa Klīniskās universitātes krūts ķirurgam Arvīdam Irmejam – viņš ir ne tikai ārsts ar zelta rokām, bet arī ar zelta sirdi, kurš man pēc operācijas mierinoši teica: “Pēc gada jums būs skaistas krūtis.” Jā, es zinu – man būs, pēc gada būs! Pie tādām tikt palīdzēs talantīgais plastikas ķirurgs Ansis Ģīlis, kurš arī ''Stradiņos'' strādā ar onkoloģijas pacientēm, un kā manā mīļākajā seriālā “Grejas ānatomija” teica plastikas ķirurgs Marks Slouns – plastikas ķirurgi ir mākslinieki. Būs vēl tvirtākas nekā pirms tam!

Tomēr pirmais mirklis – ieraudzīt sevi spogulī bez krūtīm, kad espanderi vēl nav uzpildīti – man bija emocionāli ļoti sāpīgs. Fakts, ka drīz viss būs vēl skaistāk, nebija nekāds mierinājums. Man pietika ar to laiku, līdz krūtis ieguva kaut kādu formu, lai piekristu reiz lasītajam, ka krūšu zaudēšana ir smaga psihoemocionālā trauma, kas rada psiholoģiskas problēmas, veidojas kompleksi un nepilnvērtības sajūta, jo tiek zaudēta sava iedomātā sievišķība, mātišķība, seksualitāte.

Tās bija manas sēras, mans zaudējums, ko grūti izskaidrot un otram teju neiespējami saprast.

Tāpēc ļoti labi zinu, kādas psiholoģiskas izmaiņas notiek līdz ar katru plastikas ķirurga apmeklējumu! Līdz ar espanderu uzpildi uzpildījās arī mana sievišķība. Smējos, ka krūtis auga kā jaunai meitenei – pamazām, jo espanderu uzpilde caur vārstuli notika vairākkārt, katru reizi pa 50, pēdējo reizi – 100 mililitriem. To nedrīkstēja darīt starošanas laikā, tāpēc manā gadījumā krūtis auga teju pusgadu. Pie plastikas ķirurga biju četras reizes. Kā tas notiek, vai tas sāp, man mēdz jautāt. Varu teikt tikai par sevi – man nesāp. Tikai pirmajā reizē bija smeldzoša sajūta, bet jāņem vērā, ka tas bija mēnesi pēc operācijas. Tagad man šķiet, ka es vispār neko tajā apvidū nejūtu. No malas tas noteikti izskatās sāpīgāk, nekā ir. Es gan procedūras laikā neko daudz neredzu, jo guļu uz kušetes, nojaušu, ka ārsts atrod vietu, kur espanderā vārstulis, saka: “Būs dūriens”, un sākas uzpilde.  Protams, nav tā, ka vienkārši iedur šprici “pa taisno” krūtī, nē, tas notiek caur katetru. Tas aizņem vien dažas minūtes katrai krūtij, kuru laikā man mierīgi jāguļ. Es, protams, visu laiku runāju, jo lai arī nesāpīgi – uztraucos, un stresu es mēdzu norunāt.

Nevienu brīdi neesmu vēlējusies lielākas krūtis, kādas man bija. Taču uzpildīšanu turpina, līdz rekonstruējamās krūts tilpums ir aptuveni par 20 % lielāks nekā plānotais implants, tāpēc šobrīd tās ir lielākas kā jebkad.

Atgriežoties pie pirmā jautājuma – tad kāpēc saku, ka tās nav manas krūtis? Jo tā ir mana āda, zem kuras slēpjas ar fizioloģisko šķīdumu piepildīts silikona maisiņš. Tās vismaz pagaidām ir bezjūtīgas, diezgan cietas, melotu, ja izliktos, ka sajūta ļoti dabiska. Tās nav salīdzināmas ar dabiskajām krūtīm, kuras var iztaustīt, kuras jūt katru pieskārienu. Taču diskomforts nešķiet kaut kas ārkārtējs. Sīkums. Cilvēkiem ir daudz lielākas traumas un zaudējumi. Un es esmu bezgala pateicīga, ka man ir šīs krūšu aizvietotājas. Tā es tās dēvēju. Jo nav īstas. Un mēs zinām, ka labi var sadzīvot ar dažādiem aizvietotājiem. Vēl vairāk –  aizstājēji, aizvietotāji ir nepieciešami, kad tiek zaudēts kaut kas svarīgs, ko nekad un nekādā veidā nevar atgūt. Bet tie ir vajadzīgi. Vajadzīgi pirmkārt pašapziņai. Es patiešām nezinu, vai spētu tā no sirds atkal smaidīt, ja krūtīs nebūtu šo aizvietotāju. Vai būtu tik ļoti pieņēmusi savu jauno ķermeni. Zinu tikai to, ka man krūtis ir kaut kas krietni vairāk par vizuālo tēlu, un tām ir milzīga nozīme pašsajūtai.  Galu galā – krūtis vajadzīgas arī ķermeņa simetrijai. Rekonstruktīvās krūšu operācijas novērš tādu saslimšanu rašanos kā mugurkaula deformācija un no tās izrietošie nervu kompresijas sindromi, stājas un locītavu slogojuma izmaiņas.

Krūšu rekonstrukcija ir neatņemama izveseļošanās sastāvdaļa, kas daudzu valstu medicīnas aprūpē ir kā krūts vēža ārstēšanas pēdējais posms. Jo viens ir uzveikt vēzi, otrs – dzīvot pēc tam. Bet zinu, ka Latvijā daudzas sievietes pēc tam dzīvo bez krūts rekonstrukcijas, labākajā gadījumā viņām ir ārējā protēze, ko ielikt krūšturī. Es viņām izsaku cieņu un apbrīnu. Atkārtošos vēlreiz – man pietika ar šo laika posmu līdz espanderu uzpildei, lai izjustu, ko psiholoģiski nozīmē palikt bez tām. Vienalga, dabiskas vai aizvietotājas – bet ir!

Tikmēr es no sava plastikas ķirurga atvados – līdz nākamajai vasarai, kad sekos rekonstrukcijas otrs posms – espanderu nomaiņa pret implantiem. Atkal operācija, jā. It kā man vēl būtu vajadzīgs 3. posms – viena krūtsgala atjaunošana, bet par to vispār neesmu domājusi. Man šķiet, ka šo rētu kā puķīti gribu pat atstāt. Neaizvietot. Jo katru reizi, tam pieskaroties vai pat spogulī paskatoties,  atgādinu pati sev par svarīgāko dzīvē. Solījumu, ko esmu devusi, – sevi sargāt un saudzēt.

Iepazīt savas krūtis, kad tās ir

Kā jau sākumā rakstīju – ja publiski par šo nerunātu, neviens no malas nepateiktu, kam esmu gājusi cauri. Bet esmu teikusi – dalos ar pieredzi, lai mudinātu sievietes pievērst lielāku uzmanību sev un savai veselībai. Apzinos, ne visas izlasīs manu grāmatu, ne visas lasa šo ziņu portālu, bet tikko kosmoss man sarūpēja vēl vienu iespēju uzrunāt sievietes – iesaistīties Slimības un profilakses kontroles centra (SPKC) veidotajā animācijas video par krūšu pašpārbaudi, kas būs redzams nākamā gada sākumā. Lūk, vēl viens pierādījums, ka domas materializējas! Jo krūšu pašpārbaude ir pats svarīgākais, ko vari darīt savas veselības labā.

Tās ir nieka desmit minūtes, kuru laikā var pasērfot sociālajos tīklos vai pie spoguļa uzkrāsoties, bet šajās desmit minūtēs var arī sev izglābt dzīvību.

Jo krūts vēzis ir visbiežāk diagnosticētais ļaundabīgais audzējs, un, lai gan mūsdienās no krūts vēža nav jāmirst, diemžēl – mirst. Bet cīnīties ar krūts vēzi var, nevis baidoties vai ignorējot, bet tieši otrādi – to atklājot pēc iespējas ātrāk. Tieši savlaicīga tā diagnosticēšana ir vienīgā iespēja gan saglabāt savas krūtis (un varbūt mastektomijas vietā krūti saudzējoša operācija), gan dzīvot ilgi un laimīgi. Tāpēc savas krūtis ir jāiepazīst! Jāiepazīst tik labi, lai pamanītu visniecīgākās izmaiņas, jo tas var palīdzēt atklāt vēzi jau pirmajās stadijās, kad tas viegli padodas ārstēšanai.

Šķiet, tagad, pat pamodināta nakts vidū, es varētu noskaitīt krūšu pašpārbaudes piecus soļus, piemēram, “ar kreisās rokas vidējiem pirkstiem iztausti labo krūti. Rūpīgi, nesteidzoties, ar apļveida kustībām izpēti katru krūts laukumiņu, sākot no augšpuses pretēji pulksteņa rādītāja virzienam,” jo es šo animēto video pati arī ierunāju. Tas man, protams, bija izaicinājums. Vecā Inita atteiktos no šī piedāvājuma, jo runas kultūras pasniedzēja universitātē teica, ka es nedaudz šļupstu, neesmu arī profesionāla aktrise vai dziedātāja, kura visu izrunā pareizi.

Bet jaunā Inita tic, ka tagad tas nav vienkārši ierunāts reklāmas teksts, tas ir mans... sirds aicinājums un lūgums. Kad studijā atkal un atkal runāju tekstu: “krūts vēzi var ārstēt un izārstēt”, jūtu, ka asaras kāpj acīs un kā tas manā galvā skan gluži kā mantra man pašai. Jo... nekas jau nav beidzies, mana ārstēšanās vēl turpinās. Man pašai līdz galam jānotic, ka krūts vēzi patiešām var izārstēt un dzīvot ilgi un laimīgi.

Laimes pārgājiens

Tāpēc es ļoti novērtēju katru dienu. Patiešām. Apzināti strādāju pie savām laimes praksēm. Piektdienā, kad Rīgā cilvēki šturmē lielveikalus, jo pēdējā diena, kad tajos var kaut ko nopirkt, es bēgu prom – uz noīrētu namiņu netālu no jūras, lai viena pati dotos divu dienu pārgājienā. Vasarā ar draudzeni izstaigājām Vidzemes akmeņaino jūrmalu, bet kurš gan teicis, ka to var darīt tikai vasarā? Nē!

Inita šūpolēs pie jūras

Sestdienas maršruts: Apšuciems – Plieņciems – Ķesterciems – Engure. Diena ir kā radīta šādam gājienam, ir silts un pilnīgs bezvējš. Tikai nūjas esmu aizmirsusi! Jūra ir mierīga kā ezers, tik caurspīdīga. Ar katru soli jūtu, kā jūras miers ieplūst manī. Miers un laime. Šis man sanāk kā neliels atmiņu ceļojums, jo šajos ciemos esmu pavadījusi vairākas vasaras, kad meita bija maza.

Dzīvojām Plieņciemā un regulāri gar pludmali gājām uz Apšuciemu, jo tur jūras krastā viesnīca ar bāru, kur padzērām saldējuma kokteili un devāmies atpakaļ. Tagad pie viesnīcas pludmalē smiltīs uzraksts “Priecīgus Ziemassvētkus.” Lai gan eju raitā solī un drīz vien esmu spiesta novilkt gan cepuri, gan mēteli, jo esmu apģērbusies pārāk silti, ļoti uzmanīgi vēroju visu sev apkārt. Pie kādas mājas redzu Ziemassvētku rūķi, pamāju viņam. Daudz skatos debesīs – man patīk meklēt pelēkumā kādu gaišu laukumu, vietu, kur saules stari spiežas cauri, jo arī tā ir mana pārliecība: pat pelēkās dienās var ieraudzīt mākoņa zelta maliņu.

Kad esmu Plieņciemā pie kāpas, zvanu meitai videozvanā, jo man tik skaistas atmiņas par mūsu tur pavadītajām vasarām, rādu viņai, kā te daudz kas pamainījies, pludmalē jaunas šūpoles. Tad Ķesterciems – draugi tur agri no rīta saullēktā laulājās. Eju un smaidu. Nē, tā nav tāda smeldzīga atgriešanās pagātnē – cik toreiz bija labi un tagad ne. Tā ir milzīga pateicības sajūta, ka esmu to piedzīvojusi, jo atminos laimes pētnieces Aijas Brūveres rakstu par to, kā būt laimīgai ikdienā, un ieteikumu notvert mazos laimes mirkļus: “Notvertajai pozitīvajai pieredzei nav obligāti jābūt šajā brīdī piedzīvotajam, ļoti labi vari izmantot arī atmiņas. Svarīgākais, ka it kā piedzīvo, sajūti to no jauna un paliec ar to vismaz trīs līdz piecas sekundes.”

Es apstājos un to visu atkal atminos. Tā man sanāk laime dubultā – gan atmiņu brīdis, gan tagadne. Jo tagad ir laimes sajūta, ka esmu tik spēka pilna, ka varu iet raitā solī un elpot. Ne tikai redzēt, bet sajust šo dabas skaistumu ar katru šūnu. Tuvojoties Engurei, apstājos pie gulbju bara. Lielisks redzes treniņš – vērties tālumā, mēģinot saskaitīt, cik daudz to ir.

Gulbju bars netālu no Engures

Atminos, kā šo posmu Plieņciems – Engure reiz veicu ar “Ievas” kolektīvu žurnāla dzimšanas dienā. Tā bija silta septembra diena, kuru noslēdzām ar gardām vakariņām “Engure Cafe”. Tagad tā, protams, slēgta. Taču pamanu mazu ceptuvīti, kur tirgo tikko ceptas, vēl siltas magoņmaizītes! Es neatceros, kad pēdējo reizi esmu ēdusi bulciņu, jo ikdienā esmu ierobežojusi miltu un cukura lietošanu uzturā, bet šobrīd man šķiet, ka tā garšo laime. Bez sirdsapziņas pārmetumiem tās apēdu.

Engurē mani sagaida un ar auto aizvizina atpakaļ uz Apšuciemu, kur pludmalē noskatos saulrietu un nākamajā rītā – saullēktu. Protams, saule nav redzama ne vakarā, ne rītā. Taču saullēktā, kad esmu atnākusi uz pludmali ar termosu, lai varētu lēnām dzert siltu dzērienu, vēroju, kā ar katru minūti paliek gaišāks un gaišāks. Saule nav redzama, bet es taču zinu, ka kaut kur tā ir! Tā dod gaismu arī tad, kad es to neredzu kā spilgtu bumbuli debesīs. “Tas, ka es kaut ko neredzu, nenozīmē, ka tā  nav,” ir rīta atziņa, ko ierakstu telefonā. Un rodas salīdzinājums ar šī brīža svētkiem un tik ļoti apspriesto ciemošanās ierobežošanu. Tas, ka nevaram fiziski būt līdzās tuvajiem, nenozīmē, ka nejūtam viņu mīlestību.

Svētdien eju uz otru pusi – no Apšuciema uz Ragaciemu.  Pa abām dienām kopā esmu nogājusi 30 kilometrus, dienā ap 15, kas it kā nemaz nav ļoti daudz, tomēr kājas slodzi jūt. Ir piekusums, bet arī tam man ir apzīmējums – laimīgais piekusums.

Atrast savu laimes atslēdziņu

Saulstāvju rituāls dzīvoklī

Būtu gribējusi tur, pie dabas, sagaidīt ziemas saulstāvjus, bet esmu atgriezusies pilsētā. Neatliek nekas cits kā izveidot spēka vietu dzīvoklī – sadedzināt aplī sveces un uz mazām lapiņām sarakstīt visu slikto, kam jāsadeg. Dedzinu par sevi un mīļajiem.  Dažas lapiņas tā kūp, ka bail, vai dūmu detektors neieslēgsies. Mana pārliecība ir, ka rituāliem nozīmi piešķiram mēs paši, un ārējie apstākļi – kur un kā tas notiek – nav tik būtiski. Galvenais ir ticēt! Un es ticu. Ticu, ka gaisma uzvar. Vienmēr.

Tāpēc, tuvojoties 31. decembrim gribu teikt trīs lietas: pirmkārt, saskandinot šampanieša glāzes, sakām “Laimīgu jauno gadu!”, bet laimīga var būt katra diena, ja vien novērtējam to, kas mums dots, tāpēc novēlu katram atrast savu laimes atslēdziņu, to, kas palīdz pasmaidīt pat visdrūmainākajā dienā, kas palīdz saskatīt saules staru aiz mākoņiem. Vai tās ir pastaigas dabā vai dejošana istabā (otra mana atslēdziņa). Otrkārt – viens otram vēlam veselību, jo apzināmies, ka tas ir vissvarīgākais, bet veselība nav iespējama bez rūpēm par sevi, tāpēc tas arī trešais punkts: lai par nākamā gada apņemšanos kļūst solījums saudzēt un sargāt sevi, tas nozīmē – katru mēnesi veikt krūšu pašpārbaudi. Lai tā kļūst par sevis mīlēšanas ikmēneša rituālu!

Laimīgi!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt