Kopš traģēdijas aizvadītais laiks bija pārbaudījumu gads Zolitūdes ģimnāzijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Iemācījušies skolā to, ko skolā nemāca - tā par aizvadīto gadu saka Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā. Tā ir ļoti liela skola, tur mācās vairāk nekā 1400 bērnu, un pieci no viņiem zaudēja mammu vai tēti, viens puisis - abus vecākus. Skolas personāls bērnus balstīja, kā vien varēja - bija tuvumā ne tikai klasē vai gaiteņos, bet gāja līdzi uz bērēm, grūtākos vakaros ņēma pie sevis uz mājām. 

Pārējie bērni mācījās būt līdzās sērojošajiem draugiem un nestrīdēties tik bieži ar mammu un tēti.  

Zolitūdes traģēdija šiem bērniem ir ļoti tuvu arī šodien, pēc gada. Tepat aiz stūra veikals, kas mēmi atgādina par notikušo, tepat pieci bērni, kuri izdzīvo sēras, skumjas un mācās dzīvot jaunu, daudz patstāvīgāku dzīvi.

Irina Fiļipova ir šīs skolas psiholoģe 18 gadus, pēdējais bijis visgrūtākais. Daudz skumju, histēriju un jautājumu „kāpēc?”. „Viņi visi kļuva pieaugušāki, pat bērniņš, kurš mācījās 2. klasē.

Viņi visi pieauguši. No vienas puses -  tāds lēciens, bet tad brīžiem ir regress, atgriešanās bērnībā. Ir pietrūcis mammas mīļuma, pieskārienu, uzmanības. Viņi tagad pieauguši - tas varbūt labi, bet viņi ir ievainoti. Brūce nedaudz aizvilkusies, bet pieskarties nevarēs ilgi. Sāpēs!” atzīst Irina Fiļipova.

Un tāpat grūti skolotājiem, kuriem bija bērniem jāmāca daudzas tādas lietas, kuru stundu sarakstā un mācību programmā nav. Viņi paši  mācot mācījās.

„Mēs veidojām palīdzības loku arī skolotājiem, atbalsta loku, lai varētu izrunāties. Mēs neesam gatavi runāt par šādām situācijām, nāves tēma ir tabu, cilvēki no tās baidās, bet nāve ir tepat blakus, tuvu,” saka psiholoģe.

„Šī situācija skāra nevis tās dažas ģimenes, bet visu valsti. Mēs visi esam ievainoti, šis jumts nospieda mūs visus. Tāpēc ar sajūtām un bailēm jādalās, tas palīdzēja skolotājiem,” viņa norāda.

Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas direktore Svetlana Semenko stāsta, ka pirmo mēnesi  palīdzēja grupa psihologu no citām skolām. „Bija vajadzīga palīdzība ne tikai tiem bērniem, kam vecāki mira, bet arī citiem, kas redzēja, līdzi pārdzīvoja,” stāsta Semenko.

„Mani izbrīnīja, cik daudzi bērni saprata to, ka jānovērtē katrs dzīves mirklis. Vecāki pēc tam man teica - mūsu attiecības mājās ir mainījušās. Vecāki kļuva uzmanīgāki pret bērniem, bērni sāka novērtēt vecāku. Strīdi - tas ir pārejošs nieks, galvenais, ka man ir mamma, ka mēs esam viens otram.  Šī apziņa, pat ja pārejoša, ir ļoti svarīga!” uzsver psiholoģe Fiļipova.

„Ir jāpriecājas par katru dzīves mirkli, tu nezini, kurā mirklī tevis nebūs. Jādara vairāk labu darbu, lai paliktu atmiņā,” piebilst skolas direktore.

Skolas psiholoģe saka - droši vien vēl ilgi pavisam pēkšņi atsprāgs viņas kabineta durvis un bez iepriekšējas pieteikšanās ienāks kāds no pieciem bērniem vai viņu draugiem. Iemācīties sadzīvot ar skumjām nav iespējams ātri. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti