Darbošanās kooperatīvos
"Kooperatīvs dabūja "Sējēja" balvu, bet, manuprāt, tas vairāk bija kā uzmundrinājums, lai mēs neapstājamies. Ir izveidota mājaslapa "galaspiegade.lv", kur var nopirkt Latvijā audzēto liellopu. Tad tika iesniegts LAD [Lauku atbalsta dienesta – red.] projekts, kas arī tika apstiprināts. Un tad tagad varētu teikt, ka pēc diviem smagiem gadiem beidzot var uzelpot un sākt domāt par attīstību. Jo tā principā mums bija entuziasms un 10 biedri," par padarīto kopš kooperatīva "Latvijas liellops" izveidošanas stāstīja Agnese.
Viņa norādīja, ka kooperatīvs nodibināts, lai būtu vieglāk tirgot saražoto produkciju, bet kooperatīva dzinējspēks ir liellopu audzētāja Alma Bērziņa no Vecsaules pagasta.
"Viss notiek ļoti lēnām, pamazām. Tas nav viegli. Manuprāt, latvietim jau vispār kooperēties nav viegli.
Katram savas domas un tā, bet man jau liekas, ka mūsu kooperatīva veiksmes atslēga ir tieši Alma, kas ir nenogurdināma un iet tik uz priekšu, ne soli atpakaļ. Jo nav viegli jau tās cenas noturēt. Tagad tikai, kad tūlīt būs divi gadi, varam atļauties kādu darbinieku," stāstīja Agnese.
"Kooperatīvs ir vajadzīgs. Kooperatīvā tomēr iespējas ir lielākas, katrs var savu pienesumu veikt," piebilda Vilnis, stāstot par dažādām starptautiska līmeņa sadarbībām, kas iespējamas, pateicoties kooperatīvam.
Agnese un Vilnis darbojas "Zemnieku saeimā" un vairākos kooperatīvos, jo uzskata, ka tie laukos ir ļoti nepieciešami un svarīgi, bet "Brūzilās" pamata nozare tomēr ir piena lopkopība – saimniecībā uzcelta moderna kūts, kurā ir 410 melnraibās govis. Vilnis atklāja, ka jau viņa bērnībā vecākiem bijušas divas govis, cūkas un aitas, bet zemnieku saimniecība tika izveidota 1992. gadā.
"Sākām ar divām govīm"
"Sanāca tā, ka mēs [zemi] mantojām pa tiešo no vecāsmammas, viņa bija iznēsājusi zemesgrāmatu aktu caur karu, tādu mazliet apbružātu, bet bija. Viņai bija 78 [hektāri], bet viņa sadalīja visiem bērniem, un tad no tēva puses tie 30 hektāri, tāds sākumiņš bija," stāstīja Vilnis.
Šobrīd Vilnis un Agnese apsaimnieko 1300 hektārus zemes. Uz tās uzbūvētas ne tikai jaunas fermas, bet arī jauna dzīvojamā māja, kas celta skandināvu stilā – sarkana koka ēka ar baltiem logiem. Tāpat iekārtotas telpas un virtuve darbiniekiem, kā arī atpūtas zona ar maizes krāsni, kurā notiek gan semināri, gan degustācijas. Saimniecība izaugusi 30 gadu laikā.
"Sākām principā ar divām govīm, tad bija divas, septiņas, 14, 28, tikām līdz 160 vecajā kūtī un tad uzbūvējām jauno.
Tagad ir četrrindu kūts, katrai govij sava guļvieta, sava ēšanas vieta. Varam piefiksēt visas govis. Kūts tika būvēta modernizācijas projekta ietvaros, un tas arī bija mērķis, ka tā būs gana laba arī pēc 30 gadiem," skaidroja Vilnis.
"2004. gadā mēs turējām govis piesietas ķēdēs un varējām viņas izlaist brīvībā. Tad viņas 15 minūtes skrēja uz vienu pusi, uz otru pusi, priecājās. Nākamajā pārraudzības reizē konstatējām, ka katra govs no tiem priekiem dod 2,5 litrus piena vairāk. Tikai no tā, ka viņas bija atbrīvotas no ķēdes. Protams, viņas ir domātas piena ražošanai, viņas nav maratonistes, bet tāpat…" viņš turpināja.
Savukārt 140 gaļas liellopiem ir sava, atsevišķa novietne. Liela uzmanība saimniecībā tiek pievērsta dzīvnieku ģenētikai. "Pāru atlases programmā šobrīd ir pieci izteikti labi vaislinieki, un tad mēs tos sadalām – katrai govij mums ir saraksts, kurš brūtgāns viņai nāks pretī. Tas ir mērķtiecīgs darbs," norādīja Vilnis.
Nākotnes plāni un izaicinājumi
Vēl pagājušajā gadā pirms 24. februāra Agnese uzrakstīja Eiropas projektu jaunlopu kūts būvniecībai, taču ekonomiskā situācija un piena cenu straujā samazināšanās draud ietekmēt saimnieku plānus.
"Protams, ka jebkam apakšā ir matemātika, bet mēs spītīgi turamies pie tā, kas ir uzlikts tāmē.
Arī būvniecības cenas kāpa, bet nupat jau sāk kristies. Tas viss mums vēl ir procesā, un plānā ir ielikti vēl arī saules paneļi," par nākotnes iecerēm stāstīja Agnese.
Agnese arī izveidojusi Saldū veikalu "Provinces produkti", kurā ne tikai uzglabā un tirgo savas saimniecības safasēto gaļas produkciju, bet arī dod iespēju savu produkciju tirgot citiem apkaimes mājražotājiem.
"Saldū nav tāda izteikta mājražotāju veikala, kur būtu tikai vietējie labumi, tāpēc es sāku tos vietējos labumus meklēt un likt savā veikalā – to lauku oliņu, to maizīti, ko Saldū cep. Pašvaldība tajā visā arī mūs atbalsta un arī nedaudz palīdzēja pie internetveikala izveides. Tā izveidojās vēl viens kooperatīvs, – mājražotāju kooperatīvs," stāstīja Agnese.
"Mēs katrs darām to, kas mums patīk. Es nekad mūžā pirms tam nebiju tirgojusies, bet izrādījās, ka man tas pat ļoti patīk," viņa piebilda.
