Kā ir būt

kā ir būt - #69 drošība

Kā ir būt

kā ir būt - #71 izlaušanās

kā ir būt - #70 auglība

Ko tu darīsi, ja pateikšu, ka bērniņš nomira? Madaras stāsts par neauglību

Kad Madarai Senkanei bija 28 gadi, viņa ar vīru devās ceļojumā pa Eiropu, dzīvojot busiņā. Romantiskajā plānā ietilpa arī cerība par bērniņa ieņemšanu, taču tas nepiepildījās. Kopš tā laika ir pagājuši trīsarpus gadi – iegūts neauglības zīmogs, pārdzīvotas mākslīgās apaugļošanas procedūras, zaudēts bērns, bet joprojām ir saglabājusies cerība – kļūt par sava bērna vecākiem, viņa stāstīja Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”. 

Pasaules Veselības organizācijas dati norāda, ka neauglību piedzīvo apmēram 15% no reproduktīvā vecuma pāriem. Madara stāsta, ka, neskatoties uz šo lielo skaitli, būt vienam no šiem cilvēkiem nozīmē piedzīvot milzīgu vientulību un kauna sajūtu, jo neviens par to nerunā un, “kad tu nevari vainot kaut ko no malas, tad, protams, tu atkal meties vainot sevi”.

Lai mazinātu klusumu ap šo tēmu, Madara “Instagram” profilā dalās savā stāstā, izmantojot tēmturi #rindāpēcbērna. Viņa pati stāsta, cik šī rinda ir nepielūdzama, jo neviens neiedod numuriņu, kas nosaka, kad pienāk tava kārta. Madara zina, ka ne visi sagaida savu iespēju. Kad viņai viena tika dota, auglis gāja bojā.

“Zaudēt bērnu, man šķiet, tas būtu jāaizliedz ar Visuma likumiem, jo tā nav pasaules kārtība, kādai vajadzētu būt, jo tas ir caurums, kas paliek… Viņš vienkārši paliek,” Madara dalījās savās lielākajās sāpēs.

Kas ir muļķīgākie, nepatīkamākie komentāri vai jautājumi, ko tu esi saņēmusi kādā situācijā vai lasījusi sociālajos tīklos?

Principā neattiecinot uz sevi, es esmu lasījusi visādas briesmu lietas, sievietes man ir arī sūtījušas tādus stāstus, ka spalvas ceļas un gribas iet un spert.

Jāsaka, ka es esmu ietrenējusi, izglītojusi savus apkārtējos cilvēkus, kas ir ļoti adekvāti, un man īsti nav bijis jāsaskaras ar brutāli trakiem komentāriem.

Man šķiet, ka katram noteiktā vecumā, sevišķi, ja esi precējies, tāpat ir jāsaskaras ar “kad tad būs bēbītis?” un “jums taču arī tādu vajadzētu”. Savukārt, kad tu atklājies, tad, iespējams “ai, nu ņemiet manējo” vai vīram “es tev parādīšu, kā tās lietas jādara”. Tādas ļoti dīvainas lietas. Kad es tagad ļoti atklāti par to runāju, tad laikam nepatīkams vēl atlicis ne tik trakā stadijā ir [temats] par adopciju – ka ir taču tik daudz bērniņu, kas gaida savus vecākus; kad piedāvājas būt par mūsu surogātmāti vai ziedot olšūnas. Tas ir jauki, bet tomēr ir pārkāpta robežas sajūta. 

Kā tev liekas, kur ir tā robeža?

Katram noteikti ļoti atšķirīga. Kad uzaug biezāka āda, vairāk sāc runāt un vairāk saskaries, ka tā robeža arvien paplašinās. Pirmkārt, laikam vajadzētu padomāt, kāpēc tu to jautā un vai tā varētu būt tava darīšana. Otrs jautājums, ko uzdot sev, pirms kaut ko pajautāt, ir – ko es darīšu, ja tas cilvēks atbildēs vissliktākajā veidā? 

Ja es pajautāšu ­– kad tad jums būs bērniņi? Un tev atbildēs – nu, mūsu bērniņš nomira. Ko tu tad darīsi? 

Man šķiet, ka, ja uzdod šos divus jautājumus, tad bieži vien mēs izvēlamies paklusēt. 

Tu esi uzsākusi tēmturi savā “Instagram” profilā #rindāpēcbērna. Vai vari izstāstīt, kāda ir šī rinda?

Man šāds apzīmējums šķita jauks. Domāju, kā to ietērpt. Auglība ­– tas tā skaisti skan, neauglība ­– tas tā galīgi neskaisti skan, nu, nepatīkami tiešām, ar tādu galēju bezcerīgu noskaņu. Tad man ienāca prātā, ka tā ir rinda, kurā mēs daudzi stāvam, bet rindā bieži vien cilvēki nesarunājas. Mēs vienkārši stāvam un tajā brīdī esam svešinieki, kas tiecas un gaida uz kaut ko vienu. Šī ir tāda rinda, kur tu nekad nezini, kad pienāks tava kārta, jo tur nav numuriņa, kad tu redzi displejā, ka vēl tikai trīs cilvēki priekšā un tad būs mana kārta. Tava rinda var arī nepienākt. Varbūt nedaudz man patīk piešķirt vieglumu, sadzīviskumu šai tēmai, lai tā nav tik augstos plauktiņos, ka bail pieskarties. 

Interesanti, ko tu saki par to sadzīviskumu, jo cik bieži patiesībā cilvēki ar to saskaras? Latvijā dati īsti netiek apkopoti, bet Pasaules Veselības organizācija lēš, ka apmēram 15% no reproduktīvā vecuma pāriem saskaras ar šo problēmu, un tas ir ļoti daudz.

Jā, tas ir ļoti daudz, un zini, kas ir trakākais?

Lielākā daļa no šiem cilvēkiem jūtas tik sasodīti vientuļi, un šķiet, kā tas var būt, ja tie ir padsmit procenti, bet tu jūties pilnīgi viens, jo neviens par to nerunā.

Mēs sēžam katrs savā vientulībā, un vientulība rada mums kaunu, rada vainas sajūtu, rada sajūtu, ka tu esi kaut ko izdarījis, lai tas ar tevi notiktu. Jā, tad tu paver to priekškaru un ieraugi, ka mēs esam tik daudz. 

Varbūt tu vari īsi izstāstīt to savu stāstu, savu rindu – cik ilgi tu tajā stāvi un ko esi piedzīvojusi šajā laikā?

Tā apzināti, ar domu, ka taisām bēbīti – tie ir vairāk nekā trīsarpus gadi. Mums bija skaists plāns, mēs devāmies ceļojumā pusgadu pa Eiropu, dzīvojot busiņā.

Mums šķita, ­– cik forši, aizbrauksim, un tad būs skaists notikums, bērniņa ieņemšana, un tas būs tāds foršs laiks, kad nevajadzēs ne no viena slēpt grūtniecību, nedomāt par tiem trīs mēnešiem, bet aizbrauksim mājās un būs fantastiska ainiņa, kas nepiepildījās,

lai gan es biju superapzinīga un pirms ceļojuma vēl aizgāju pie ārsta un pārbaudīju, vai viss ir kārtībā, vai mēs varam tā darīt. Nē, viss ir labi. Nu joprojām viss ir labi, bet te nu mēs esam. Gadu mēs paši kaut ko pamēģinājām vairāk mazāk centīgi, un tad atkal devāmies pie ārsta, kas ir tas, ko es ieteiktu darīt, jo neauglība skaitās, ja gada laikā, regulāri bez izsargāšanās nodarbojoties ar seksu, neizdodas palikt stāvoklī. Tad nevajadzētu baigi ilgi čammāties un iet, jo ir lietas, ko var ātri atklāt un novērst, un nevajag mocīties. Pēc daudzām pārbaudēm, analīzēm, arī medicīniskās apaugļošanas, arī bērniņa zaudēšanas, mēs joprojām esam bez bēbīša. 

Kas ir tās procedūras, ko jūs esat veikuši – ko tas tev ir nozīmējis, kā tas tavā dzīvē ir bijis klātesošs?

Vienmēr ir tā divējādā sajūta. Domāju, ka daudzi to ir sajutuši, ejot pie ārsta, kad kaut kas kaiš. Kad ej pie ārsta, ar vienu sirds pusi ceri, ka nekas nebūs, ka viss būs kārtībā, bet, no otras puses, tu ceri, ka kaut ko atradīs, jo tad, kad nav diagnozes, tad nav arī risinājuma. Tu vienkārši paliec joprojām ar to, ka it kā viss ir kārtībā, bet aizmirsti par to priecāties. Mēs nesen tieši saņēmām atbildi par ģenētisko, par mūsu kariotipu (noteiktai sistemātiskai grupai raksturīgākais hromosomu komplekta morfoloģisko īpašību kopums – tezaurs.lv), un atbilde bija, ka viss ir kārtībā. Es prasīju ģenētiķei, ko tagad darīt, ko mēs tagad darām, un viņa atbildēja, ka, pirmkārt, priecājamies. Šo es biju aizmirsusi, jo tiešām ir tā sajūta, ka, ja šis būs, mēs to varēsim risināt, bet, ja šis nav, atkal pavērsies bezdibenis, kur vēl var meklēt, kas vēl var būt vai nebūt. Sajūta katram jaunam izmeklējumam ir dalīta. 

Kas ir tās lietas, emocijas, piedzīvojumi, procedūras, ko lielākā daļa varbūt nemaz nenojauš un kas cilvēkus visvairāk pārsteidz?

Pirmais laikam ir, ka tas ir tik bieži. Otrs, ka tas ir tik grūti. Es nereti [“Instagram” profilā] dalos ar atbildēm, ko man iesūta citas sievietes, kas saskaras ar šo problēmu, un tad daudzi cilvēki raksta, ka nebija iedomājušies, ka tas ir tik grūti, tik smagi, un ka viņi iet tagad domās cauri visiem saviem muļķīgajiem komentāriem un jautājumiem. Daudzi jautā, ko darīt, kā būt, ja draugam ir tāda problēma. Laikam arī, īpaši runājot par medicīnisko apaugļošanu, tur vispār ir liels melnais caurums par to, kā tas notiek. Varbūt tiem, kas ir interesējušies personīgu iemeslu dēļ, ir iespaids no Amerikas, jo es pat nezinu, vai vēl kāds Latvijā runā pat to atklāti un dalās sociālajos medijos. Tad ir tie skati no Amerikas, kur viņiem ir tonnām špriču un medikamentu, mežonīgas naudas summas, un tas iespaids ir citādāks nekā Latvijas realitāte. 

Tu runā, ka Latvijā par šo maz stāsta skaļi. Kāpēc mēs izvairāmies pa to runāt? Es domāju, ne tikai no to pāru puses, kuriem ir problēma iegūt bērniņu, bet arī no pārējās sabiedrības?

Man liekas, ka tā ir vēl viena tēma, kurā, kamēr viss ir jauki un skaisti, mēs par to runājam. It īpaši tad, ja tas ir saistīts ar bērniem.

Tas, kā tā ainiņa tiek uzburta, ka divi mīloši cilvēki ieņem bērnu, laimīgi iznēsā deviņus mēnešus, skaistās, apgarotās dzemdībās piedzemdē, bērniņš guļ, kā vajag, ēd, kā vajag, visi ir priecīgi un novērtē to katru dienu – tas ir tas, ko sabiedrība pieņem.

Vispār bērna vieta un bērns kā tāds tiek uzskatīts par sabiedrības īpašumu, kad katrs var pajautāt: “kad jums būs?”, “oo, cik tev liels vēders!”, “vai pati piedzemdēji, vai pati baro?’, “kur tad guļ? kāpēc tur?”. Visi šie jautājumi, kas īstenībā ir diezgan personīgi. Līdz ko kaut kas neatbilst tam saulainajam priekšstatam, tā uzreiz paslaukām zem paklājiņa, pabāžam zem gultas, ieslēdzam skapī, lai, nedod Dievs, nekas no tā skeleta neuzkrīt virsū. Noteikti, ka tas ir saistīts arī ar bailēm, kad [gribas to] nepieminēt, nedomāt, nepielaist. 

Viens no tiem komentāriem, kas ir visnīstākais šajā kopienā, ir “nedomā par to” vai “vienkārši atslābinies”. Cilvēki laikam domā, ka tu vari par to nedomāt un ka tas, par ko tu nedomāsi, nebūs realitāte, tāpēc arī izvairās par to runāt. Noteikti arī tas, ka nezina, ko darīt. Ja sāksi runāt un tev atbildēs, kā ir, ko tad? Pirmā aizsargreakcija, iespējams, ir padomu došana. Ja cilvēks ir tuvs, mēs gribam viņam kaut kā palīdzēt, kaut kā mazināt sāpes, un tad padomu došana šķiet kā pirmā palīdzība. Šie negribētie, nelūgtie padomi liek justies tā, it kā tas cilvēks domātu, ka viņš zina kaut ko vairāk par šo tēmu nekā tu. Tas nostāda tevi muļķa lomā. Kāpēc sabiedrība negrib par to runāt? Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir tabu, mēs negribam runāt par sliktām lietām, ko nevēlamies piesaukt. Otrs ir, ka nezina, kā ar šo situāciju tikt galā. 

No cilvēku puses, kas ar to saskaras, viens ir tā vientulības sajūta, ka tu vienkārši domā, ka esi viens tāds muļķis, kas nemāk [radīt] bērnus, vai tu esi kaut ko izdarījis. Ir milzīga vainas sajūta, tu visu laiku meklē sevī vainu, vai nu tā bija karma, vai kādi tēvu grēki septītajā paaudzē, vai tā viena reize, kad pīpēji zāli, vai tas, ka tu nevalkā svārkus.

Tu visu laiku meklē kādus iemeslus, ieganstus, kāpēc tu esi vainīgs. Protams, ja tu jūties vainīgs, tev ir kauns.

Tur ir kauns. Tas mani tik ļoti sadusmo, es pati to esmu jutusi, un sievietes man tik daudz raksta, ka viņām ir kauns par to. Kauns, protams, ir saistīts ar to, ka mēs nepiepildām sabiedrības gaidas, īpaši kā sievietes, kurām ir saliktas lomas visai dzīvei, un kaut kur tajā sarakstā ir arī mātes loma. Ja tu neesi spējīga to piepildīt, tad, lūk, ir arī kauns. 

Vēl viena lieta, ka tu padari sevi ļoti ievainojumu, kad tu atklājies. Katrs var pateikt savu muļķīgo “nedomā par to”, “tu taču esi jauna”, “man vienai kaimiņienei bija šitā un tā ”. Tu kļūsti ievainojams. 

Kāpēc tu par to esi nolēmusi runāt?

Tāpēc, ka es esmu tāda taisnības, taisnīguma cīnītāja jau kopš bērnu dienām. Ja es redzu netaisnību, kas man sadusmo, tad viss – sarkans gar acīm, un man šķiet, ka man kaut kas ir  jādara, jo – kurš gan cits, ja ne es. Tas ir viens, ka mani tik ļoti sadusmo tā kauna, vainas un vientulības sajūta, jo viens no astoņiem cilvēkiem ar to saskaras, kā tas iespējams, ka mēs jūtamies tik vientuļi? Tas man uzsit asinis. Otra lieta ir, ka es vienkārši gribēju to dabūt ārā no sevis, un mana dabūšana ārā ir rakstīšana. Es vienkārši gribu to norakstīt nost no sevis. Atklātība, pirmkārt, samazina muļķīgus jautājumus un piezīmes.

Otrkārt, es arī ticu un redzu, ka tas sabiedrībai kopumā paver to skatu plašāku un dziļāku, ļauj saskatīt, kāpēc kaut ko vajadzētu vai nevajadzētu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt