Ko par ukraiņiem domā Latvijā, un ko jūt no kara atbēgušie. Ukrainietes Anastasijas 6. dienasgrāmata

Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā Anastasija stāstīja par dzīvi Latvijā, un nu pienākusi viņas dienasgrāmatas pēdējā epizode.

"Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata" – 6. epizode

Sveiki! Te Anastasija. Man ir žēl atzīt, ka šī ir "Ukrainietes dienasgrāmatas" pēdējā sērija, bet es ticu, ka šī nav mūsu pēdējā tikšanās. Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš Ukrainā sākās karš. Es vēlos uzzināt, kā ukraiņi dzīvo Latvijā, kā latvieši uztver ukraiņus šeit un ko par viņiem domā. Es arī vēlos uzzināt, ko ukraiņi plāno darīt tālāk.

Es esmu Liepājā! Es nekad te neesmu bijusi. Šī ir tik klusa pilsēta salīdzinājumā ar Rīgu. Es centos noskaidrot, ko latvieši domā par ukraiņiem šeit. Taču tas nebija tik viegli.


Pēc vairākiem atteikumiem Anastasijai beidzot izdodas "noķert" kādu, kurš gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Anastasija: Ko jūs varat pateikt par ukraiņiem Latvijā?
Raitis: Neko sliktu. Mans tēvs ir no Ukrainas.
Anastasija: Jā!?
Raitis: Jā, nopietni.
Anastasija: No kuras vietas?
Raitis: No Ļvivas apkārtnes. Viņš pārcēlās šurp pirms daudziem gadiem, apprecēja manu māti, un tad uzrados es.
Anastasija: Tātad jūs esat pa pusei ukrainis?
Raitis: Jā. Es strādāju frizētavā. Sākumā mēs piedāvājām ukraiņu puišiem matu apgriešanu par velti. Tā mēs palīdzējām.


Kundzes Rīgā: Es nesniedzu intervijas. Karš – tas vienmēr ir slikti. Vienmēr ir slikti, ja ir karš, vai ne? Ļoti smagi. Es pat cenšos neklausīties un nerunāt par to.
Anastasija: Tas, ka viņi [ukraiņi – red.] tagad ir šeit…?
Kundzes: Kur tad viņi lai paliek? Mēs viņus cienām, un viņi mūs arī. Starp citu, viņi mums transportā dod vietu. Mūsējie tā nedara.

Kundzes savā starpā: Tu labāk beidz pļāpāt.
Kundzes savā starpā: Es neko tādu nepateicu.


Anastasija: Kā valdībai vajadzētu rīkoties ar viņiem? Vai viņiem jāpaliek šeit vai ātrāk jābrauc mājās?
Sieviete: Viņi nevar braukt mājās tagad. Es domāju, ka valdībai viņi jāatbalsta, kamēr viņi ir šeit, jo ir grūti atrast darbu pat tiem, kuri šeit dzīvo. Tie, kuri atbraukuši no Ukrainas, nerunā latviski, daži nerunā arī krieviski. Viņi ir bēgļi. Es neredzu citu variantu, ir jāpalīdz, varbūt jānodrošina darbs.


Kundze Rīgā: Viss būs labi. Putins ir gudrs cilvēks, viņš zina, kā to izbeigt.

 

Anastasija: Tas, ka ukraiņi pašlaik ir šeit?
Kundze: Nekā slikta tur nav. Valsts ir bagāta, vietas pietiek visiem.
Anastasija: Jums nav iebildumu?
Kundze: Protams, nē. Varbūt tā ir pat labāk.
Anastasija: Kāpēc?
Kundze: Tāpēc, ka Ukrainā kaut kas tur bija. Kaut kāds konflikts. Nacionālais konflikts vai kaut kas tāds. Te viss ir kārtībā, varbūt Eiropa palīdzēs.

 


Ja vēlaties saprast, cik ukraiņu pašlaik ir Latvijā, jums jāzina, ka es tikai gribēju latviešiem pavaicāt, ko viņi domā par ukraiņiem, un satiku ukrainieti.

Sieviete: Mēs sākotnēji dzīvojām Doneckā, bet 2014. gadā pārcēlāmies. Sākumā uz Kijivu, pēc tam uz Žitomiru. Februārī mēs bijām Mikolajivā. Esmu šeit ar bērniem, bet vīrs ir Mikolajivā.
Anastasija: Kādi ir jūsu plāni?
Sieviete: Es ļoti gribu braukt mājās, vienalga, uz kuru pilsētu. Lai ģimene atkal būtu kopā. Ir ļoti grūti. Katru nedēļu man vīrs saka, ka vēl mazliet jāpagaida un drīz būsim mājās. Es plānoju atgriezties augustā. Varbūt uz Kijivu vai Žitomiru. Tad vīrs varēs vismaz nedēļas nogalēs pie mums atbraukt. Mēs ticam, ka viss būs labi. Tas viss beigsies, un mēs brauksim mājās, vai ne? (jautā bērnam).
Anastasija puisītim: Vai tu ilgojies pēc tēta un savām mājām?
Puisītis: (Apstiprinoši māj ar galvu.)
Anastasija: Es jūs apkampšu! Patīkami dzirdēt ukraiņu valodu!
Sieviete: Mēs esam krievi ar ukraiņu akcentu.


Katja

Mani sauc Katja. Es esmu no Kijivas. Normālajā dzīvē pirms kara es biju reklāmas speciāliste. 24. februārī viss mainījās, jo neviens Ukrainā negribēja skatīties uz tām smaidīgajām sejām, kas saka: "Tikai iedzeriet šo tableti, un viss būs labi."

Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata

Anastasija ir no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas.

24. februārī, kad Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, viņas dzīve tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem sagriezās kājām gaisā. Tobrīd viņa bija Krievijā, kur piedalījās raidījuma filmēšanā

3. martā Anastasija no Krievijas devās uz Latviju.

Anastasija Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā atklāja dzīvesstāstu, stāstīja par savu ceļu uz Latviju, dalījās ar piedzīvoto uz valstu robežām, devās ekskursijās un degustēja mūsu ēdienus.

 

Katja: Es biju šokā. Nedēļu pirms kara man bija trauma. 24. februārī man bija vizīte pie ārsta. Man nav nekādu ideju par nākotni. Es savācu visus savus dokumentus, savu maģistra diplomu (smejas), kas ir ļoti vajadzīgs, un devos uz bumbu patvertni. Pirmajās dienās, tāpat kā visi Ukrainā, es domāju, ka tas nav karš, bet kaut kas tāds, kas beigsies dažu dienu, varbūt nedēļas laikā. Pēc pirmās kara nedēļas es sapratu, ka nevaru palikt tajā vietā, man ir jāpārceļas, jo es tur nevaru palīdzēt. Es nevaru brīvprātīgi doties armijā, jo neesmu pilnīgi vesela. Es nolēmu pamest pilsētu un padomāt par to, kā es ārzemēs varu palīdzēt savai valstij un ģimenei.

Par savu dzīvi – es ceru, ka varēšu palikt šeit līdz Ukrainas uzvarai.

Es jau sāku domāt par Ukrainas atjaunošanas plāniem. Mums ir jādomā, ka esam daudz zaudējuši lietas, kas mūsu valstī ir jāatjauno. Mēs nevaram pilnībā emigrēt uz Eiropu. Mums ir jābūt pateicīgiem par iespēju, bet mūsu uzdevums ir pēc kara padarīt mūsu valsti par labāko pasaulē, lai arī turpmāk lepotos, ka esam ukraiņi.
Anastasija: Varbūt tev ir kāds padoms tiem, kuri pašlaik ir ārzemēs un joprojām dzīvo ar to sajūtu: "Šodien vai rīt karš beigsies, un es braukšu mājās." Tiem, kuru dzīve ir apstājusies.
Katja: Pirmkārt, mums ir jāsadzīvo ar to stresu, kas mums ir. Izmantojiet tik daudz laika, cik jums vajag. Man vajadzēja apmēram trīs nedēļas, kamēr es uzturējos vienā vietā...
Anastasija: Laimīgā! Man bija divi mēneši! Pirmo mēnesi es raudāju dienu un nakti. Es neēdu. Bija traki. Tev paveicās!
Katja: Ir jādomā, kā nonākt tuvāk uzvarai karā un kā jūs varat palīdzēt Ukrainai. Jūs esat daļa no Ukrainas. Nav svarīgi, vai tas ir mazs vai liels atbalsts, piemēram, lielas investīcijas. Ikviens kaut ko var darīt. Ja jūs domāsiet, ka jūsu panākumiem ir tieša ietekme uz Ukrainas panākumiem, mēs to paveiksim!
Anastasija: Man ir patiess prieks satikt tādus cilvēkus kā tu. Es atceros sevi kara pirmajās nedēļās un mēnešos, kad visas savas vēlmes bija: "Es gribu braukt mājās tūlīt pat!" Ir prieks satikt tādus cilvēkus kā tu, jo dzīve nav galā. Mēs varam dzīvot citā valstī un darīt visu, ko spējam, ar Ukrainu dvēselē. Ir forši, ka tādi cilvēki vēlas doties atpakaļ mājās. Tad, kad būsim uzvarējuši, protams.
Katja: Jā, mums jādara viss uzvaras labā un pēc tam jāpadara mūsu valsts par vislabāko pasaulē.
Anastasija: Paldies!


Makss

Esmu visu bērnību pavadījis Odesā. Es tur dzīvoju līdz 14 gadu vecumam. Pēc tam mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Maskavu, kur es pavadīju turpmākos sešus gadus. Es tur strādāju par fizikas skolotāju.

Anastasija: Tiešām? Nevar būt!
Makss: Jā. Esmu mazliet nūģis. Kad sākās karš, es sapratu, ka nav pareizi man palikt Krievijā.
Anastasija: Kāpēc? Tu juti, ka neesi pareizajā vietā?
Makss: Jā, es sajutu, ka neesmu savā vietā. Es sevi saistu ar Ukrainu, man tur ir radi un draugi. Turpinot dzīvot Maskavā, es sevi saistītu ar tiem, kuri uzsāka karu. Man tas noteikti nepatīk. Es pārcēlos šurp. Liepājā es mainīju nodarbošanos – no fizikas skolotāja pievērsos pavisam citai jomai, esmu žurnālists Krievijas opozīcijas "YouTube" kanālā.

Anastasija: Vai šī pilsēta tev atgādina Odesu?
Makss: Jā. Tas bija mans pirmais ieraksts "Instagramā". Kad pārcēlos šurp, es nofotografēju Baltijas jūru. Man šķita: "Ak dievs, es atkal esmu Odesā!"
Anastasija: Ko tu juti, kad redzi bombardēšanas video no Odesas?
Makss: Protams, es jūtos šausmīgi. Tu noteikti atceries, kad aprīļa beigās raķete tika iešauta dzīvojamajā ēkā. Tas bija apmēram kilometru no manas mājas. Es biju šokā.
Anastasija: Tas bija tas gadījums, kad aizgāja bojā jauna sieviete un viņas meitiņa.
Makss: Jā, un viņas māte arī. Trīs paaudzes.

Anastasija: Tu juties kaut kādā mērā vainīgs?
Makss: Jā, kaut kādā mērā.
Anastasija: Kāpēc visi nejūtas vainīgi?
Makss: Sāksim ar vainas apziņu. Vai visiem būtu jājūtas vainīgiem? Es domāju, nē. Ne visi Krievijā atbalsta karu. Daudzi ir pret karu.
Anastasija: Kur viņi ir?
Makss: Jā, tas ir pareizais jautājums. Daži dara visu, ko spēj. Viņi palīdz bēgļiem, kuri ir ar varu deportēti uz Krieviju. Daži sēž cietumā vai ir noindēti, nogalināti. Taču daudzi baidās no policijas. Tās bailes no policijas nav ne tuvu tām bailēm, ko jūt ukraiņi. Es domāju, Putinu atbalsta tie, kuri daudz skatās televizoru un nesaņem informāciju no citiem avotiem, tikai valdības propagandu. Es domāju, tie ir galvenokārt cilvēki, kas vecāki par 50 gadiem.
Anastasija: Ir daudz tādu cilvēku?
Makss: Jā, kas vecāki par 50 gadiem. Ja viņi saņemtu pareizo informāciju...
Anastasija: Viņi neticētu!
Makss: Sākumā vairums neticētu. Ja viņi ilgstoši saņemtu pareizo informāciju no citiem avotiem, viņu viedoklis mainītos. Tāpat notiek Latvijā. Daudzi krievvalodīgie pārcēlās šurp padomju okupācijas laikā. Es lasīju rakstu "The Wall Street Journal" vai "New York Times", kurā bija teikts, ka daudzi šejienes krievvalodīgie mainījuši nostāju no prokrieviskas uz pretkrievisku. Bija 30% krievvalodīgo, kuri atbalsta Krieviju, tagad ir 25%.  Viņi ieraudzīja patiesās kara šausmas. Viņi redzēja, ko Krievija dara Ukrainā. Kamēr esmu Krievijas pilsonis, man jādara viss, kas manos spēkos, lai izbeigtu karu. Es strādāju par žurnālistu, mūs katru dienu skatās ļoti daudz cilvēku.
Anastasija: Informācijas lauks.
Makss: Jā. Es gribētu saņemt Latvijas pilsonību. To es centīšos izdarīt turpmākā gada laikā. Tas ir garš process, jo Krievijai ir jāļauj man atteikties no pilsonības.
Anastasija: Tiešām?
Makss: Jā. Es nevaru vienkārši sadedzināt savu pasi. Man jāraksta KGB, nē, FDD [Federālais drošības birojs – red.] – tas ir Krievijas izlūkošanas dienests, lai ļauj man atteikties no pilsonības. Tas var prasīt mēnešus.
Anastasija: Viņi tev vaicās: "Kas vainas?"
Makss: Jā, kas vainas, kāpēc es to gribu. Ja viņi domās, ka esmu vainīgs kādā noziegumā, viņi mani nelaidīs.
Anastasija: Kādā noziegumā?
Makss: "Noziegumā" pēc Krievijas standartiem.
Anastasija: Kā iet ar [latviešu] valodu?
Makss latviski: Es runāju latviski mazliet, bet ne labi.
Anastasija (latviski): Labi!
Makss (latviski): Ne labi!
Anastasija: Un es (latviski) zinu: "Labdien, prezidenta kungs!"
Makss (smejas): Ļoti labi!


Galvenais, ko es vēlējos pateikt ar šo cilvēku palīdzību, ir: nekad nepadodieties! Mūsu valstī pašlaik ir karš. Taču viņi cenšas darīt visu, ko spēj, un turpina dzīvot tālāk. Es vēlos, lai jūs darāt to pašu. Nekad nepadodieties, turpiniet censties, turpiniet iet, mēģiniet ticēt un cīnīties! Tas arī viss. Bučas!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt