Cilvēks ar invaliditāti uz teātra skatuves
"Tā izrāde ir par mani pamatā, bet tur ir atklāti vēl trīs citu cilvēku stāsti," Roberts Jurka atklāj izrādes "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi" pamatmotīvu. Tas ir pašu izrādes dalībnieku pieredzē balstīts stāsts par cilvēku ar invaliditāti vietu un lomu šajā pasaulē.
"Tapšanas process patiesībā ir ļoti īpašs, jo mums izrādē piedalās Roberts, vietējais vīrs, kurš dzīvo Valmierā un ar kura dzīvesstāstu mēs izrādē iepazīstinām," stāsta izrādes radošās komandas pārstāvis Reinis Boters. Viņš arī saka – vides pieejamība ir vajadzīga ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Ikdienišķa palīdzība ir vajadzīga ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Arī saruna ir vajadzīga ne tikai citiem, bet arī tev.
Izrādes režisors sākumā runājis ar Roberta tēti – interesējies, cik daudz puisim ar kustību traucējumiem būs pa spēkam un cik ilgi viņš varēšot būt uz skatuves. Roberta tētis Ints atbildējis, ka tās varētu būt 15–20 minūtes. Taču visiem par pārsteigumu Roberts spēlēja vairāk nekā stundu garā izrādē, kur viņam vajadzēja daudz atklāt par savām sajūtām.
"Kad viņš bija izrunājies ar tēti, viņš pajautāja viņam, vai Roberts būtu ar mieru sniegt informāciju par savām sajūtām. Tētis teica – jā. Un es arī uzreiz teicu – jā, protams, es esmu gatavs! Un tā tas viss sākās," par to, kā sākās sadarbība ar režisoru, stāsta pats Roberts.
Gatavošanās izrādei nebija viegla, viss ildzis četrus mēnešus. "No novembra mēs sākām interneta platformā sazināties un stāstīt visu. Un tad vienā brīdī Reinis man pazvana un saka: es tevi ņemu, vai tu gribi nākt spēlēt? Es, ilgi nedomājot, pateicu: jā. Zināju tikai to, ka tā izrāde ir par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu iespējām, kā Latvijā izdzīvot," stāsta Roberts.
Veidojot izrādi, Roberts tika pamatīgi iztaujāts, pieslēdzās arī dramaturģe un pārējā komanda. Pats Roberts atzīst, ka kopumā tas izvērties par labu rezultātu. Un principā jau izrāde ir par Robertu pašu.
Valmieras Drāmas teātra aktiera Eduarda Johansona uzdevums izrādē ir atveidot situācijas, kurās ikdienā reālajā dzīvē nokļūst Roberts. Viņš stāsta to, kā noritēja gatavošanās izrādei: "Tapšanas process bija diezgan interesants tāpēc, ka sākumā mums nebija gatava materiāla, mēs paši arī daļēji veidojām to materiālu. Daudz runājām par un ap šo tematiku un mēģinājām atrast kaut kādas lietas, kas mums būtu svarīgas, ko mēs vēlētos pateikt."
Jāpiebilst, ka izrāde gada nogalē saņēma Gada balvas cilvēku ar invaliditāti atbalstam pateicību kategorijā "Kultūras vēstnesis"
Mācības teātra klasē
Šī gan nav Roberta pirmā saskare ar teātra skatuvi. Viņš absolvējis Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasi un tur gūtās zināšanas novērtē kā zināmu rūdījumu.
"Bez tās pieredzes es nebūtu varējis to izdarīt, es būtu nobijies. Mēs kā Valmieras Viestura vidusskolas klase jau bijām spēlējuši uz visām Valmieras Drāmas teātra skatuvēm, izņemot mansarda zāli. Un es jau biju apradis ar teātri, jo mēs piedalījāmies arī teātru festivālā "Un es iešu un iešu"," stāsta Roberts.
Stāstot par mācīšanos teātra klasē, Roberts uzsver, ka tur teātris nenozīmē tādu kā pulciņu, viss notiek pa īstam. Valmieras teātra aktieri māca skatuves runu, kustības, vēsturi un citas topošajiem aktieriem nepieciešamas prasmes.
"Tā ir vesela atsevišķa pasaule. Protams, teātra klasei ir mazāk matemātikas, arī visas pārējās stundas ir mazāk, bet viņiem ir vairāk šī būšana uz skatuves. Un, kad nāca izrādes, tad pēc stundām notika intensīvi mēģinājumi kādas 2 līdz 3 nedēļas no trijiem līdz septiņiem vakarā," stāsta Roberts.
Viņš paspēja nospēlēt sešās izrādēs uz teātra skatuves. Šobrīd teātrī norit remonts, un Roberts īsti nezina, kad atkal izdosies kāpt uz skatuves, bet viņš šo brīdi ļoti gaida. "Es jau saku mammai, ka es varu izrādi spēlēt jebkurā brīdī. Es esmu gatavs skriet, pirmkārt, tāpēc, ka tā ir tik maz spēlēta. Otrkārt, tas, ka tur ir ļoti ironizēts par mūsdienu Latvijas situāciju, kāda tā ir tieši saistībā ar situāciju cilvēkiem ar invaliditāti. Es uzskatu, ka šo izrādi ir vajadzīgs rādīt pēc iespējas vairāk. Tas dod izpratni. Un, esot uz šīs apaļās platformas, stāvot apaļajā zālē, mēs redzējām, ka cilvēkiem acīs bija asaras. Viņi neskatījās to izrādi kā izrādi, viņi iegāja tajā iekšā," stāsta Roberts.
Sapnis – sporta žurnālistika
Robertam ir sapnis turpināt attīstīties studējot. Viņa redzējumā tās būtu žurnālistikas studijas, ar specializāciju sporta žurnālistikā. Visticamāk, izvēlēta tiktu Vidzemes Augstskola Valmierā, kas atrodas vistuvāk Roberta mājām, jo, kā atzīst viņš pats, cilvēkam ar invaliditāti ir sarežģīti regulāri izbraukāt uz Rīgu.
"Tas ir ļoti sarežģīti aizbraukt uz Rīgu cilvēkam ar invaliditāti un vēl meklēt asistentu...
Cilvēks nenāks strādāt par 500 eiro, nekad. Aizbraukt uz Rīgu ar autobusu, tas ir vismaz 8–10 stundas, turp un atpakaļ... Ar mašīnu izbraukāt katru dienu, tas ir mēnesī daudz degvielā vien, nezinu, vai tas vispār atmaksājas," saka Roberts.
Vides pieejamībai cilvēkiem ar invaliditāti šajā laikā pievērsta pastiprināta uzmanība. Arī sabiedrisko mediju rīkotais labdarības maratons "Dod pieci!", kas šogad norisinājās jau 8. reizi, šoreiz vāca līdzekļus, lai uzlabotu to cilvēku ikdienu, kas saskaras ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem.
Roberta, jaunieša ar invaliditāti, sapnis par būšanu uz skatuves ir piepildījies, taču jautājums ir, kāds bijis šis ceļš puisim, kuram ir paaugstināts muskuļu tonuss un tāpēc ir pārvietošanās, līdzsvara un kustību problēmas. Arī runā viņš lēnāk, īpaši emocionālākos brīžos.
Skolā lielākais palīgs – tētis
Laikā, kad Roberts vēl mācījās Valmieras Viestura vidusskolā, tās telpas un teritorija vēl nebija pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Ar vides pieejamību Viesturskolā, kad es mācījos… vispār nebija. Bija grubuļaini celiņi, nebūtu bijis iespējams mācīties, ja tētis man neietu līdzi. Bet, kā es smejos: [kad] es bērnudārzu pabeidzu, tur ierīkoja liftu; pabeidzu skolu un pēc tam tur arī Eiropas remontu uztaisīja. Tagad tā skola ir piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tur ir lifts, tur ir viss," stāsta Roberts.
Visu skolas laiku Roberta tētis Ints viņu atbalstījis, esot līdzās. Par šo pašaizliedzīgo rīcību Ints Jurka 2019. gadā saņēma arī "Latvijas lepnuma" balvu.
Arī Valmierā, kurā Roberts dzīvo, pārvietojas viņš gan ar tēta palīdzību, gan patstāvīgi – ar staiguli. Tiesa gan, ne vien skolā, bet arī pilsētvidē izaicinājumu viņam netrūkst.
"Es esmu staigājis pa centru. Ir grūti. Kad tu nevari, piemēram, noiet no trotuāra tur, kur esi iedomājies, bet tev ir jāmeklē tas punkts, kur viņi to apmali ir nolaiduši zemē, lai tu vari ar šo staiguli, ar kruķiem nokāpt. Šis bija arī viens no iemesliem teātrī – mani vienkārši aktieri nocēla no apmales, jo tā ir augsta. Izkāpjot no mašīnas ir jāiet speciāli 50 metri, lai tiktu nost no ietves. Pēc tam tev tie metri ir jāmēro atpakaļ vēl. Tāpēc arī labdarības maratonā viņi saka, ka vajag visu ietvi tādu ierīkot, ka jebkurā vietā tu vari nokāpt, jo Latvijā tas vēl nav," skaidro jaunietis.
Roberts atzīst, ka arī Valmieras Drāmas teātrī, kur šogad pats spēlējis izrādi, kā arī iepriekš viesojies kā apmeklētājs, neesot bijis komfortabli pārvietoties. "Ar pieejamību tur ir švaki, teikšu, kā ir. Bet tagad būs remonts, un kaut ko tur mēģinās uztaisīt."
Plāns – trenažieru zāle garāžā
Pandēmijas dēļ Roberta rehabilitācija kļuva teju vai nesasniedzama – nebija pieejamas nodarbības ne baseinā, ne sporta zālē, kur puisis ar bērnu cerebrālo trieku regulāri trenē savu kustību koordināciju. Tāpēc pie Roberta trenēšanas mājas apstākļos jau atkal ķērās viņa tētis.
"Šis Covid-19 man pamatīgi iegrieza. To pieminu arī izrādē. Tāpēc mēs ar tēti dabūjām braukāt ar riteņiem, kāpelēt, taisīt preses. Pielāgot māju, lai pēc operācijas muskuļi atkal nesaīsinātos, lai šie tūkstoši operācijām nebūtu iztērēti veltīgi," stāsta Roberts.
"Uz tām trepēm mēs kādas 2–3 reizes izejam tādu treniņu viņam," Roberta tētis Ints rāda, kā viņi abi trenējas mājas apstākļos.
Ar tēta palīdzību Robertam vairākas reizes jāpārvar trepju pakāpieni: "Tas izskatās apmēram šādi: es to kāju viņam palīdzu saliekt, viņš velk to celi uz augšu un tad viņš noliek. Un tad, lai svars viņam ir uz to kāju, tā ir pilnībā iztaisnojusies. Un tad viņš velk, un es atkal pieturu, lai viņam ir pretestība, lai viņš velk ar spēku augšā to kāju. Un tādā veidā mēs viņu trenējam. Un šādi mēs divas reizes pa desmit uztaisām tās trepītes un tad atkal presīti un muguriņu."
Šo vingrinājumu mērķis ir stiept muskuļus. Lai rehabilitāciju varētu veikt pilnvērtīgi, Intam ir plāns ģimenes mājas garāžā ierīkot Robertam trenažieru zāli. Arī vietējā pašvaldība solījusies caur projektiem atbalstīt šo ideju, jo šogad esot beidzot pašvaldībai pieejami projektu līdzekļi vides pieejamības uzlabošanai.
"Mums tā leja ir neizremontēta visa, un sen jau tāds plāns bija, ka Robertam tur varētu trenažieru zāli ierīkot. Viņi [pašvaldība] arī piekrita, ka varētu tur palīdzēt piesaistīt līdzekļus. Un tad Robertam arī šeit uz vietas būtu tāda trenažieru zāle. Tas tā radās, jo mēs divus gadus nekur nevaram arī iet. Kamēr bija ar testēšanos, tikmēr mēs gājām uz baseinu. Bet šis viņam paliktu pašam ilgstoši, ikdienai, kas viņam ir nepieciešams.
Ar to vingrošanu jau viņam ir jāsadzīvo, jo tie muskuļi ir jādarbina visu laiku," stāsta Ints Jurka.
Neapstāties pie šķēršļiem
Roberta sapnis par teātra spēlēšanu ir piepildījies. Bet sapnis par žurnālistikas studijām pagaidām jāatliek, jo attālinātās studijas viņam neder. Roberts tīri fiziski nespēj tik garas stundas nosēdēt pie datora.
Vaicāts par darba uzsākšanu, Roberts ir pavisam skeptisks. Viņš uzskata, ka Latvijā cilvēkam ar invaliditāti kopš dzimšanas nav piemērotu darbavietu.
"Es zinu daudzu cilvēku stāstus par to, kā viņi izmācās vai vēl tagad mācās, lai tikai būtu ko darīt. Bet to, ko viņi ir izmācījušies, viņi nevar pielietot tāpēc, ka cilvēki baidās pieņemt invalīdus darbā. Baidās tikai viena iemesla dēļ, ka viņi visu dara lēni, un viņiem ir bail, ka viņi nepaspēs iekļauties termiņos un tamlīdzīgi. Es saku – nevajag baidīties, vajag visu darīt ar vēsu prātu.
Jā, būs lēnāk, es arī pats zinu, ka lēnāk izdarīšu, bet varbūt es to pat pamatīgāk izdaru nekā tas veselais cilvēks.
Bet mūsdienu sabiedrība to diemžēl vēl nesaprot, tāpēc arī viņiem būtu svarīgi šo izrādi redzēt," saka Roberts.
Tomēr, lai arī kādi būtu jaunieša nākotnes sapņi, viņa vecāki tos atbalsta un iedrošina puisi neapstāties pie šķēršļiem.
