Atmiņu autors Otomārs Kalpiņš bijis zvejnieks, bet viņa atmiņas ir sakārtojusi radiniece – vēsturniece un publiciste, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa. Vizuālo daļu veido tā laika spilgtākie fotomateriāli par zvejnieku dzīvi, informēja “Latvijas Mediju” sabiedrisko attiecību vadītāja Linda Rumka.
Viena stāstījuma daļa ir Otomāra Kalpiņa atskats uz paša dzīvi, kas sākās un beidzās ne tikai vienā un tai pašā valstī – Latvijas Republikā –, bet arī burtiski vienā un tajā pašā krasta un jūras nogrieznī ‒ Ragaciemā.
Dzīve pie jūras un jūrā veidoja Otomāra Kalpiņa identitātes pamatu, bez tās, šķiet, viņš pat īsti nespēja sevi iedomāties.
Otrajā atmiņu slānī aplūkota piekrastes zvejniecība no senākiem laikiem līdz pat 2000. gadu sākumam. Tajā aprakstīti gan vairāk speciālistiem zināmi un izprotami zvejošanas paņēmieni, gan zvejas darbarīki un to attīstība, ieskicēta zvejnieku tradicionālā sadzīve un mitoloģija, kas lielākoties jau aizgājusi nebūtībā, un maz skartais padomju zvejnieku kolhoza periods 20. gadsimta otrajā pusē.
Otomārs Kalpiņš sniedzis visai dziļu un kolorītu ieskatu Lapmežciema un tā reģiona piekrastes zvejniecības vēsturē. Viņš skāris arī mūsdienu sabiedrībai maz zināmos pēckara lauku sovjetizācijas un pārveides procesus.
Grāmatā kolorīti aprakstīta kolhoza dibināšana, attīstība, pieminēti vairāki uzbūvētie saimnieciskie objekti.
”Viens no tiem daudzajiem vīriem, kuri Rīgas līča piekrastē paaudžu paaudzēs jau no bērna kājas neskaitāmas reizes dzinuši laivu jūrā, bija Otomārs Kalpiņš (1928–2008), dēvēts arī par Ragaciema jūras karali. Viņa gandrīz divdesmit gadu garumā rakstītā hronika, kurā viņš apcer pats savu mūžu un ataino Bigauņciema, Lapmežciema un Ragaciema dzīvi 20. gadsimtā, bija ietilpināta 12 kantorgrāmatās un novietota kastēs mājas istabaugšā,” atklāj Rudīte Kalpiņa.
Grāmata tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Lapmežciema pagasta muzeja palīdzību.
