Ilze dzīvo Tukumā, bet jau kopš agras bērnības ir palīdzējusi vecāku saimniecībā, audzējot dažādus dārzeņus.
"Kad citi deldēja [bruģi] pilsētā, es strādāju laukos.
Vai ir sliktas atmiņas? Es domāju, ka drīzāk labas. Daudzi tajā momentā mani neapskauda, un es apskaudu tos, kas bija pilsētā, bet tagad es citādāk uz to visu skatos," bērnību atminējās Ilze.
"Mani vecāki sāka ar dažām govīm un tad jau aizgāja līdz 20, kas arī attiecīgi vairākus gadu desmitus gāja. Bet tie bija gadi, kad tā lopkopība bija ar lieliem lēcieniem jāattīsta, jo vajadzēja mēslu novietnes, bija prasību prasības, bija lielas fermas, jaunas fermas," viņa stāstīja.
Ilzei ar vīru lopkopība īsti negāja pie sirds, tāpēc viņi nolēma izveidot paši savu saimniecību un iegādājās "Kliblapsas".
"Tās mājas tā saucās. Tad, kad dibinājām saimniecību, mēs arī izvēlējāmies "Kliblapsas". Mamma gan teica, ka nevajag, jo klibosim, bet mums kaut kā bija pie sirds un likās tā, kā nevienam. Pati māja ir kalna galā, kurā tagad nedzīvojam diemžēl, bet nosaukums skaists," stāstīja Ilze.
Pašā saimniekošanas sākumā gan nācās arī paklibot, jo, iegādājoties zemi, saimniekiem bija neveiksmīga sadarbība ar bankām.
"Vienkārši nomainījās bankas. Vairāk nebija Latvijas Hipotēkas un zemes bankas. Mēs bijām nomaksājuši savus kredītprocentus, mums bija palikusi tikai daļa no pamata summas, bet bija jāpāriet pie jauna kreditora, kas bija ar galīgi mums nepieņemamiem nosacījumiem," stāstīja Ilze.
"Tad, par laimi, sākām audzēt ķirbjus un pirmajā gadā atdevām naudu un tikām paši pie savas zemes bez parādiem.
Tas bija vienīgais un pēdējais mūsu lēmums, ka mēs ņemam kaut ko no bankas. Tālāk mēs attīstāmies tikai un vienīgi paši. Ja mums nav ražas gads, tad mēs ne pēc kā netīkojam, piebremzējam un cenšamies nākošajā gadā kaut ko vairāk nopelnīt, lai varētu attīstīties," viņa norādīja.
Saimniecībā katru gadu ievāc no 400 līdz pat 800 tonnām lielu ražu no 12 dažādu veidu ķirbjiem. Uz lielveikaliem un tirgu no "Kliblapsām" nonāk gan ķirbji, kurus var ēst svaigus, gan ķirbji cepšanai, gan ķirbji sulai un zupām.
"Tādas lietas, ko būtu viegli pārdot, nav.
Es vienmēr saku, ka labs ķirbis ir pārdots ķirbis. Ja pagājušajā gadā visi ēda tikai cepamķirbi, tad šogad visi ēd tikai muskatriekstu ķirbi. Kāds tam pamatojums? Nezinu, tur loģikas nav nekādas," stāstīja Ilze.
Ilzes ģimenes uzņēmumā strādā ne tikai vīrs Dzintars, kurš atbild par tehniskām lietām, piemēram, pats izdomājot un uztaisot iekārtu ķirbju stādīšanai, bet arī meita Dace ar vīru. Viņa atzina, ka, lai gan ar ģimeni strādāt ne vienmēr ir viegli, tas sniedz lielu gandarījuma sajūtu par kopā paveikto.
"Vācu ķirbjus, ravēju dārzu, ja vajag. Ja vajag, rakstu papīrus. Viegli nav, bet ir atbalsts no ģimenes. Kad visi saskrien kopā, visi viens otram palīdz pie visiem darbiem, gan pie papīriem, kad nāk pārbaudes, gan tad, kad liela krava jātaisa," norādīja Dace.
