Kembridžas Universitāte tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām un izcilākajām universitātēm pasaulē. Pasaules universitāšu akadēmiskajā reitingā tā ieņem augsto 4. vietu. “Te studēt – tā ir izcila, vienreizēja pieredze. No vienas puses, ir jau pareizi, ka grāmatas visur ir vienas un tās pašas. Atšķirības augstskolās rada attieksme, pieeja, cilvēki. Un te es mācos starp ļoti, ļoti gudriem cilvēkiem – gan pasniedzējiem, gan arī studentiem,” uzsver Gustavs. “Šeit ir citāda attieksme pret mācībām. Piemēram, kad tuvojas eksāmeni, apmēram divus mēnešus pirms tam spēkā stājas īpaši noteikumi – jāievēro klusums pēc astoņiem vakarā, lai nevienam netraucētu mācīties. Visās lielajās zālēs un citās telpās tiek izvietoti soli, no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā studenti tur sēž un mācās, viss ir pilns. Ja tāda ir atmosfēra un attieksme apkārtējiem cilvēkiem un draugiem, tas arī motivē mācīties.”
Gustavs teic, ka pats pa ballītēm bieži nestaigājot, bet nenoliedzami tādas esot arī šajā augstskolā. Latviešu studenti gan vispār esot salīdzinoši apzinīgi, vadoties pēc principa – ja reiz esi atbraucis no Latvijas uz Kembridžu, tu esi šeit, lai gūtu visu, kas iespējams, dabūtu iespējami labākās atzīmes un parādītu visu, ko spēj.
Jāpiebilst, ka ar Latvijas diplomiem nav nemaz tik vienkārši tikt šajā prestižajā mācību iestādē – vēl pirms dažiem gadiem Latvijas presē bija raksti par to, ka ar Latvijas vidusskolas atestātu prestižajās angļu augstskolās, tostarp Kembridžā, neuzņem.
Variants bija pašam reflektantam mācīties pēc īpašas programmas, ceļu pavēra arī uzvaras starptautiskajās mācību olimpiādēs. Gustavs stāsta, ka šobrīd situācija ir nedaudz citāda, bet arī samērā nenoteikta – universitātē ir 31 koledža, un, lai gan process ir vienots, katrā pieteikumi tiek skatīti pa savam: “Ir koledžas, kas nesaprot, kas tas par diplomu, un atsaka. Ir tādas, kur jau zina, kas ir Latvijā izdots diploms, cik tas vērtīgs vai ne. Lielākoties tās ir tādas, kur jau studējuši latvieši. Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos tieši Sv. Katrīnas koledžu, bija tas, ka te jau bija priekšā samērā daudz latviešu, līdz ar to administrācija zināja, kas mēs esam. Oksfordā, piemēram, neesmu dzirdējis, ka uzņemtu kādu bez IB – starptautiskā bakalaura diploma. Es biju pieteicies uz vairākām universitātēm, man ir izcils diploms, atbildu arī visām citām prasībām, bet – saņēmu atteikumu, jo esmu no Latvijas.”
Nākotnes zinātnieki
Gustavs teic, ka viņa ceļu uz Kembridžas Universitāti noteikusi gan apzināta izvēle, gan nejaušība, gan apstākļi – viss kopā: “Domāju, daudzējādā ziņā biju visai piemērots kandidāts. Man labi gāja skolā, strādāju laboratorijās, bija arī iekšēja dziņa tiekties uz lielām lietām.” 2019. gadā viņš absolvēja Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, pūrā bija zelta un sudraba medaļas starptautiskajās olimpiādēs. Tomēr viņš atzīst – ja nebūtu iepazinis cilvēkus, kas jau bija saistīti ar Kembridžu, visticamāk, nebūtu domājis par iespēju studēt tieši tur.
Tagad Gustavs mācās 3. kursā, lielākoties specializējoties nozarē, ko varētu dēvēt par augu inženieriju, lai gan pats smejas, ka tas esot tā “nedaudz daiļi teikts”: “Es mācos vairākas lietas, bet ar katru gadu ir šaurāka specializācija. Pirmajā gadā mācījos matemātiku, bioloģiju, ķīmiju, zemes zinātnes, otrajā – ķīmiju, zemes un augu zinātnes, šogad jau tikai augu zinātnes. Tā nav botānika, lai gan arī tā man ir ļoti mīļa. Bet es vairāk mācos par ģenētiku, laboratorijas pētījumiem, par to, kā var uzlabot ražu izplatītām kultūrām, piemēram, kviešiem, kukurūzai, rīsiem – tos mums piemin katrā lekcijā… Uzsvars tiek likts uz jomām, kas tuvākajos gados, tuvākajās desmitgadēs kļūs par nozīmīgām augu bioloģijas nozarēm. Šeit tādā ziņā tiek ļoti, ļoti iets līdzi laikam, tiek runāts par tehnoloģijām, kas vēl tikai procesā un parādīsies darbībā pēc gadiem, un mēs tad būsim tie zinātnieki, kas palīdzēs to sasniegt un ar tām strādās.”
Kembridžā ir sava latviešu studentu biedrība
Gustavs Mežciems darbojas arī Kembridžas Universitātes latviešu biedrībā. Pērn bijis sekretārs, bet šogad – prezidents. Biedrība tika dibināta skaistā datumā – 2018. gada 18. novembrī, bijis ļoti svinīgs pasākums, uzrakstīta konstitūcija ar visiem dibinātāju parakstiem, kas šobrīd glabājas pie Gustava, kurš gan pats tobrīd tur vēl nemācījās: “Struktūra ir pārņemta no citām Kembridžas studentu biedrībām. Ir komiteja, kurā ir četri cilvēki, katram sava loma – sekretārs, mantzinis un tā tālāk. Nav statūti, bet ir konstitūcija. Mums nav arī biedru naudas un stingra biedru saraksta, cilvēki var brīvi nākt, iet, piedalīties. Aktīvais, pastāvīgais kodols ir kādi padsmit cilvēki. Jāņem vērā, ka te visi ir ļoti aizņemti, turklāt grafiki ļoti atšķiras, piemēram, pirmo kursu studentiem, maģistrantiem, doktorantūras studentiem, kas vispār bieži ir ārzemēs savu projektu un pētījumu ietvaros. Nereti atnāk ciemos absolventi, arī Latvijā mēdzam tikties.”
Kembridžā gandrīz visām pārstāvētajām nacionalitātēm ir savas studentu biedrības, arī lietuviešiem un igauņiem, ar kuriem izveidojusies īpaši cieša sadarbība: “Var just, ka mēs tomēr esam tuvāki, mums vairāk kopīga. Esam rīkojuši kopīgus pasākumus, konferences, un domājam sadarbību vēl pastiprināt. Šie divi kovida gadi diemžēl daudzus plānus ir izjaukuši… Šobrīd patiešām ir tā, ka cilvēki grib vienkārši satikties, iedzert kādu alu un padziedāt tautasdziesmas. Tomēr uz rudens pusi plānojam arī kādu nopietnāku konferenci noorganizēt.”
Pētniecības projekti paver lielākas iespējas
Lai studenti gūtu pēc iespējas vispusīgāku un pamatīgāku pieredzi, ir svarīgi mācību procesā piedalīties pētījumos. Katras valsts augstākajās mācību iestādēs tas notiek citādi. Kā Kembridžas Universitātes latviešu biedrības prezidents Gustavs Mežciems 24. februārī kustības #esiLV, Eiropas Latviešu apvienības un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības rīkotajā diskusijā “Studējošie un pētniecība: iespējas un izaicinājumi” vēstīs arī savu skatījumu par šo tēmu un runās par to, kā tas notiek Anglijā: “Tēma ir svarīga, jo tā lielā mērā var noteikt karjeras pirmo pusi jaunajiem zinātniekiem. Jo bieži vien pasaulē tā ir – svarīgākais ir tas, kādi tevi ir kontakti, kādus cilvēkus pazīsti. Noteicošais ne vienmēr ir tikai tas, kas tev ir galvā. Šeit, Anglijā, cilvēka ceļu lielā mērā nosaka tā informācija un iespējas, kas tiek piedāvātas. Studējošo iesaiste pētniecībā ir process, kas notiek nepārtraukti, bet tas notiek tādā diezgan brīvā plūsmā; ir iniciatīvas, kas motivē un iesaista jauniešus, bet nav atbildīgas institūcijas, grupas, kas tiešā veidā atbildētu par jauniešu iesaisti zinātniskajā darbā. Es uz to visu skatos kā uz darba tirgu, tiesa, specifisku, jo lielākoties studentiem netiek maksāts un “darbs” ir tikai uz ilgākais trim mēnešiem. Ir daudz ierobežojumu, ko neviens nenosaka, bet kas veidojas dabiski – vasaras brīvlaiks, piemēram, ir tik garš, cik ir. Es nevaru piedalīties ilgstošā projektā Vācijā, ja studēju Anglijā, ja nu vienīgi astoņas nedēļas, kas arī ir tāds klasiskais laiks. No daudziem profesoriem esmu dzirdējis, ka viņi nemaz neņem studentus uz projektiem, kas īsāki par diviem mēnešiem, jo vismaz četras nedēļas paiet, kamēr cilvēku apmāca. Ja ar to viss beidzas, tiek tērēts laiks un enerģija, bet jaunieši paši neko nepaspēj dot pretī, tāpēc tas nav izdevīgi, produktīvi, nav atgriezeniskās saites un laboratorijas ir “mīnusā”. Principā es domāju, ka sistēma strādā un problēma rodas tad, ja rodas neapmierinātie – profesori, kuru projektos nepiesakās studenti, vai arī studenti, kas nevar atrast piemērotus projektus.”
Gustavs aicina ikvienu studējošo un mācībspēku un arī citus interesentus pieteikties diskusijai un uzklausīt pieredzes stāstus gan no Latvijas, gan ārvalstīm (pieteikties var šeit).
Bet kā tad ir – vai bieži sastopami daiļliteratūrā lasāmi atgadījumi, kad slaveni profesori nozog anonīmu studentu progresīvās idejas, uzdodot par savām? Gustavs smejas: “Tādi gadījumi noteikti ir, lai gan pats nevienu konkrētu nezinu. Gan jau arī manas idejas peld kaut kur apkārt un kāds kādu dienu varbūt tās kaut kā izmantos, bet es nedomāju, ka tas ir pārāk nozīmīgi. Parasti jau ir tā, ka, vismaz Anglijā, studenti dodas projektu darbos uz laboratorijām, bet paši no laboratorijas darba neko daudz nesaprot, jo šeit studiju laikā tas netiek akcentēts.”
Modernais sadzīvo ar gadsimtiem senām tradīcijām
Gustavs šogad iegūs bakalaura grādu, bet mācības Kembridžas Universitātē turpināt šobrīd neplāno. Ilgtermiņa mērķis viņa dzīvē ir – atgriezties Latvijā un dibināt savu uzņēmumu: “Bet tas nenotiek ātri un vienkārši. Tikpat labi mani talanti var noderēt akadēmiskajā vidē un varbūt kādu laiku palikšu strādāt tepat Kembridžā. Es saku, ka došos tālāk, pasaulē, bet ar to domāju iziešanu no studentu koledžas pasaules – tā ir noslēgta vide, mūs te pasargā, apgādā.”
Tāds iespaids daudziem ir arī no filmām un romāniem. Kembridžas Universitāte ir viena no senākajām, dibināta jau 1209. gadā, un valda stereotips, ka šāda tipa Anglijas augstākajās mācību iestādēs gadsimtiem nekas nemainās.
Gustavs stāsta, ka daļēji tā patiešām ir, lai gan šobrīd tiek mēģināts maksimāli attālināties no jebkā, kas varētu saistīties ar Britu impērijas laikiem: “Viņi ļoti baidās, ka var tik nosaukti par kolonistiem un cenšas tikt vaļās no vecās auras. Daudz kas notiek pa jaunam, arī telpas tiek pārbūvētas, tomēr ir joprojām arī tās lielās, tumšās zāles ar garajiem galdiem. To seno angļu universitātes garu jau iznīdēt nevar, tas ir iesūcies katrā ķieģelī.”
Joprojām saglabājušās arī vairākas tradīcijas, piemēram, svinīgās vakariņas, kas gandrīz ik vakaru notiek vienā no koledžas zālēm: “Vietas var rezervēt tikai koledžas studenti, bet līdzi var ņemt arī draugus. Jāģērbjas atbilstoši noteikumiem – sievietes vakarkleitās, vīrieši vakara uzvalkos, pa virsu tiek vilkts studentu talārs. Pirms vakariņām vienmēr atskan gongs, un kāds noskaita lūgšanu latīņu valodā, visi pasaka “Āmen!”, un tad sākas vakars. Ir apkalpošana, vairāki ēdieni, viss kā labā restorānā, tikai lētāk! Tas ir jauks, interesants veids, sociāls pasākums, kurā labi pavadīt laiku, parunāties, iepazīties. Tā esmu iepazinies ar daudziem cilvēkiem un ticis pie vairākiem labiem draugiem.”
Gustava draugu lokā ir gan studenti no Lielbritānijas, gan latvieši, gan arī citu tautību pārstāvji. Lielākā daļa Kembridžā studējošo ir angļi, pārējie ir no visas pasaules.
Daudz studentu ir no Āzijas – Honkongas, Singapūras. Vai studenti, viņu redzespunkts, domāšanas veids atšķiras? Gustavs domā, ka jā: “Man, piemēram, pilnīgi viss šeit liekas citādi! Un liekas, ka es pavisam citādi raugos arī uz to, kas notiek pasaulē. Runājot ar angļu studentiem, brīžiem liekas, ka runājam pilnīgi paralēli par vienu un to pašu. Interesanti, ka arī īri un skoti, kas taču arī it kā tepat no Lielbritānijas, Anglijā jūtas kā svešinieki un skumst pēc mājām. Anglija – tā nav kontinentālā Eiropa, tā ir pavisam cita pasaule. Esot šeit, es varu labi saprast, kāpēc notika “Brexit”, varu saprast šo mentalitāti. Viņi dzīvo uz salas, ir ar savu dzīvesveidu un savu skatījumu. Pat daudzi starptautiskā mērogā pazīstami cilvēki nekad nav pabijuši ārpus Britu salām. Kaut kur ģenētiskajā atmiņā ir šī sajūta, ka “mēs esam pasaules centrs, un te ir vislabāk”. Starptautiskie studenti uzskata, ka angļi ir tādi nedaudz jocīgi. Nu jā, jocīgi vai ne, bet tomēr mēs visi esam atbraukuši un studējam te, Anglijā, – tātad kaut kas te ir!”
Tomēr Gustavs atzīst – viņam ļoti daudz kā pietrūkst, vispirms jau – latviešu valodas ikdienas saziņā: “Tās man ārkārtīgi pietrūkst! Katru reizi, kad piezemējos Rīgas lidostā, es uzreiz sajūtos tik jauki, jo visapkārt skan latviešu valoda! Un vēl man ļoti pietrūkst smalkmaizīšu – magoņmaizītes un citas bulciņas. Katru reizi, kad esmu Latvijā, man iestājas bulciņu diēta!”
