Kaut kādā mērā attaisnoju to stereotipu par sporta žurnālistu. Saruna ar Raimondu Gekišu

Fons, bet svarīgs 

“Būsim reāli. Daļa cilvēku gatavojas savam rīta cēlienam, mēs esam viņiem kā fons. Bet bieži vien ļoti svarīgs fons! Tāpēc nedrīkst noslogot [skatītājus] ar pārāk sarežģītu informāciju. [..] Raidījumam jābūt gan informatīvam, gan izklaidējošam,” par darbu “Rīta Panorāmā” saka Raimonds. Viņš ir viens no tiem, kuriem celšanās tik agri no rīta nav tik viegla, kā gribētos. “Grūtākais bija piecelties četros no rīta, jo tas nav mans ritms, un vajadzēja sagatavot gan prātu, gan sporta ziņas,” stāsta ziņu vadītājs. It kā viss jau ir darīts – kameras priekšā ir būts, jaunumi vēstīti, tomēr Raimonds atzīst, ka rīta raidījuma specifika radīja savādu sajūtu: “Tā savādā sajūta bija tāda, ka tu to jau esi darījis. Tikai šeit ir jāpielāgojas ritmam un jāsaprot, kādā formātā tev ir jāstāsta ziņas. “Sporta studijā” sporta ziņu veidošana ir viens, bet “Rīta Panorāmā” bija jāiemācās un jāapgūst tas, kādas ziņas ir no rīta pašas svarīgākās.

Reinis man ļoti labi pateica, ka kopā ar ziņām ir svarīgi arī to vieglumu iedot.”

Viens no būtiskākajiem padomiem, ko Reinis nesen Raimondam devis, ir par ētera cilvēku spēju pārslēgties no savas būtības uz savu žurnālista būtību: “Kameras priekšā tev vienmēr jābūt ieturētam! Tādā ziņā, ka tev jānoliek visas emocijas malā. Neatkarīgi no tā, vai tu iepriekšējā dienā esi laimējis miljonu vai pavadījis uz citiem medību laukiem savu labāko draugu, - kameras priekšā to nedrīkst rādīt!”

Pievienotā vērtība

Raimonds neslēpj, ka “Rīta Panorāmas” kolektīvs viņam ir ļoti svarīgs. “Šeit var vilkt paralēles ar sportu, jo komandā atrasties ir viens, bet atrasties labā komandā, izcilā komandā, ir pavisam kas cits. Es varu būt tikai priecīgs un lepns, ka man ir šāda iespēja strādāt sabiedriskajā medijā, kam ir ļoti svarīgas vērtības tieši žurnālistikas jomā. Kolēģi, kas ir apkārt, iedvesmo, un varbūt, ja tev ir pašam smagāks rīta cēliens, kad negribējās tik agri celties, tad viņi ir tie, kas tevi uzmundrina,” atzīst žurnālists.

Kas ir ekrāna otrā pusē? Raimonds uzskata, ka skatītāji mainās – paliek pamatvērtības, bet cilvēki mainās. “Es domāju, ka “Rīta Panorāmu” skatās ieinteresēti cilvēki, kuriem ir svarīgi uzzināt jaunumus un kuram ir nepieciešams, lai mēs palīdzam ievadīt viņa dienu. Man tā gribētos ticēt, jo tas vismaz manam darbam dotu pievienoto vērtību,” smaida Raimonds.

Mūžam sports 

“Sports vienmēr bijis neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, pats esmu arī trenējies vairākos sporta veidos. Un kaut kādā mērā attaisnoju to stereotipu par sporta žurnālistu – par sporta žurnālistu kļūst neizdevies sportists,” smejas žurnālists.

Lai arī bērnībā esot sapņojis par sportista karjeru, šodien Raimonds tomēr nenožēlo, ka nekļuva par profesionālu sportistu. “Ieraugot visas medaļas puses, esmu sapratis, cik daudz tas paņem un ko tas prasa no konkrētā cilvēka,” par sporta žurnālista karjeras sniegto iespēju ieskatīties profesionālo atlētu dzīvēs norāda Raimonds. Tomēr - ko viņš darītu, ja nebūtu ne sportists, ne sporta žurnālists? “Intereses ir bijušas dažādas... Protams, ir jautājums par to, cik sevi velta tam, lai kaut ko sasniegtu. Mani vienmēr ir saistījusi zinātne un arhitektūra, bet tagad saprotu, ka labi vien ir, ka es nesāku iet tajā virzienā, jo varbūt cilvēkiem nebūtu prieks skatīties uz manis veidotajām mājām,” pašironiski atzīstas žurnālists.

Tomēr izvēle ir izdarīta un Raimonds ir nokļuvis žurnālistikā – profesijā, kas pieprasa īpaši augstus standartus no jebkuras personības. “Misija ir tāds skaļš termins, bet es labprāt šo savu atbildi noklausītos, kad man būs kādi 60 gadi. Es domāju, ka svarīgākais ir būt būt krietnam tajā, ko tu dari, un ar pēc iespējas augstu atbildības sajūtu arī to izpildīt,” ir pārliecināts žurnālists.