Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Точкu над i

Ielas garumā. Kauguri. Raiņa, Tallinas un Nometņu ielas

Kaugurietes attiecības ar Jūrmalas «maskačku» laikmeta garumā: Man te ir labi

Kauguri man līdz šim bija sveša vieta, kurai bez lielas intereses esmu braukusi cauri vai garām. Daudzstāvu „kastīšu“ mikrorajons – ko tur daudz kavēties? Un fona informācija par Jūrmalas „maskačku“ vēl kopš padomju laikiem nekādi nerosināja šo vietu iepazīt tuvāk. Garāka apstāšanās iznākusi tikai pie lielveikala vai tālu izslavētajā un tiešām kolorītajā Kauguru tirgū. Protams arī „Kūriņā“, bet omulīgais krodziņš, kā izrādās, nemaz nepieder Kauguriem, bet Kaugurciemam.

Tiesa, pēdējos gados vizuāli pievilcīgas pārmaiņas ievēroju arī Kauguros: apstādījumi, puķes, soliņi gar Raiņa ielu, Zīmuļu parks, stadions. Varbūt ir vērts „Ielas garumā“ izstaigāt arī šo Jūrmalas apkaimi, ja tuvākos kaimiņus Slokā un Ķemeros jau esam apciemojuši? Tad kādā sarunā  Jūrmalas muzeja vēsturniece Inga Sarma pēkšņi ieminējās: derētu uzfilmēt Kaugurus! Izrādās, ka Inga absolvējusi slaveno Jūrmalas 1. vidusskolu, tagadējo Jūrmalas Valsts ģimnāziju. Skolas absolventu buķete ir gana koša – politiķi, žurnālisti, aktieri, pasaules apceļotāji –, bet tikai retais vairs dzīvo Kauguros. Savulaik arī Ingai  dzīves stils deviņstāvu mājā šķita par skarbu un viņa izvēlējās mierīgāku rajonu otrpus Lielupei.

Taču, kā stāstīja Inga, Kauguros atrodami dažādu laiku vēstures nospiedumi, bet Nometņu un  Lībiešu ielas  50. gadu apbūve - tā sauktais „staļina baroks“ ar nacionālā romantisma elementiem –,  esot īsta medusmaize arhitektūras vēstures pētniekiem. Pamainījies arī iedzīvotāju sastāvs, jo uz Kauguriem pārcēlušies gan rīdzinieki, gan  jūrmalnieki no Dubultiem, Bulduriem, Majoriem.

No Aglonas ar septiņiem bērniem

Intriga bija izpētes vērta. Man atlika vien sameklēt interesantus ceļabiedrus un – kā jau tas gadījies daudzās ielās – paveicās tādus satikt. Izrādās, ka Kauguros  mīt jau senāk iepazītā Liepiņu ģimene, turklāt viņi šo apkaimi var novērtēt no piecstāvu, deviņstāvu un privātmājas skatupunkta. Dace Liepiņa beigusi Jūrmalas Valsts ģimnāziju Skolas ielā, bet pēc stundām kopā ar māsu un brāli pirmais gājiens bijis pāri ielai „uz pankūkām“ pie vecmāmiņas Veronikas.

Daces vecmāmiņa Veronika Pozņiaka kopš 1984. gada mīt deviņstāvu mājas pēdējā stāvā, bet viņas saikne ar Kauguriem mērāma vai vesela laikmeta garumā. Viņas mamma ar septiņiem bērniem, bēgot no pēckara posta un trūkuma Aglonas puses kolhozā, 50. gadu sākumā ieradās Kūdrā.

 „Visa manta mugurā, bagātība vēderā“, tā šo laiku atminas Veronika, jo kolhozā mammai algu nemaksāja.

Smagais darbs Ķemeru kūdras purvā un skarbā dzīve koka barakā bez ērtībām, kur mita deviņas ģimenes, bērnus agri norūdīja. Tomēr dāvāja arī kādu cerības staru labākai dzīvei. Visi  izskolojās Ķemeru skolā, bet pirmās atmiņas par Kauguriem Veronikai saistās ar deju placi un pastaigām gar jūru. 50. gadu sākumā, kad Nometņu ielā sāka būvēt jau pieminētās divstāvu mājas, viņa kādu laiku pastrādāja šo namu celtniecībā: brauca pēc ķieģeļiem uz Kārniņu cepli Jelgavas pievārtē, pārcilāja un krāva tos kaudzēs. Pēc tam sekoja darbiņš strādnieku kopmītnēs un dzelzsbetona rūpnīcā Kūdrā.

Žagariņi aiz loga pārtapuši par kokiem

Uz dzīvi Kauguros Veronika Pozņiaka pārcēlās tikai 80. gadu sākumā. Strādnieku barakas Kūdrā savu mūžu bija nokalpojušas, bet ģimenēm vajadzēja jaunus mitekļus, tāpēc fabrika sāka būvēt savu deviņstāvu namu Kauguros. Kā ļaunas mēles melš, no Kūdras rūpnīcā ražotiem, bet izbrāķētiem dzelzsbetona blokiem.

Padomju celtniecības kvalitāte bija šausmīga, bet, lai saņemtu atslēgas, īrniekiem vajadzēja parakstīties, ka pretenziju nav.

Ko darīt? Tādi bija padomju dzīves noteikumi, un katrs savu jauno dzīvokli „renovēja“, kā nu prata.

Kamēr visi dzīvokļi nebija aizņemti un māja nodota ekspluatācijā, veselu pusgadu nepieslēdza liftu. Šodien tas šķiet neiedomājami, bet visu iedzīvi Veronikai kopā ar vīru un 14-gadīgo dēlēnu nācās stiept pa kāpnēm līdz 9. stāvam. Nesējiem būtu jāmaksā, bet naudiņas bija maz. „Un tomēr mēs bijām ļoti laimīgi,“ piebilst Veronika, “beidzot mums bija pašiem savas mājas ar visām labierīcībām“. 

Mazbērni vēlāk priecājās, ka no vecvecāku loga var redzēt jaunā Lielupes tilta lampas. Un kur tad vēl aizraujošās sacensības: kurš ātrāk tiks līdz 1. stāvam - viņi pa kāpnēm vai ome un vecāki ar liftu?

Šajā deviņstāvu namā Veronika Pozņiaka aizvadījusi 35 savas dzīves gadus. Aiz loga no maziem žagariņiem par vareniem kokiem izauguši pašu rokām stādītie dzeltenie ķirši, kopā ar kaimiņiem vērots, kā lauku ceļš pārtop Skolas ielā, bet šovasar beidzot sagaidīti labiekārtošanas darbi arī viņu  mājas pagalmā.

Meitas un mazmeitas Daces ģimene dzīvo turpat netālu, privātmājā,  bet vecmāmiņa Veronika dzīvesvietu mainīt nedomā. „Man te ir labi,“ viņa vienkārši piebilst.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti