Nedzirdīgajiem

Šodienas jautājums

Nedzirdīgajiem

De Facto

Ielas garumā. Jūrmala. Kaugurciems

Kaugurciema pēdējais zvejnieks: Zivju līcī palicis maz

Kaugurciems atrodas Jūrmalā iepretī Kauguru augstceltnēm starp Talsu šoseju un jūru. Kopš 16. gadsimta zināmais lībiešu zvejniekciems administratīvi apvienots ar Kauguriem, lai gan tie ir četrus gadsimtus jaunāki un pat vārdu aizguvuši no ciema. Tagad ciemā saglabājusies tikai viena īsta zvejnieku sēta – tajā saimnieko Egons Rasa, kurš sevi dēvē par Kaugurciema pēdējo mohikāni.

Vēl pagājušajā gadsimtā cieminieki pārsvarā nodarbojās ar zvejniecību un zemkopību, bet vasarā savās mājās izmitināja atpūtniekus. Tieši Kauguru krogā jau 18. gadsimta beigās apmetās pirmie vasarnieki, un tas tiek uzskatīts par Jūrmalas kūrorta sākumu. Tagad ciemā pilns ar vasarnīcām un respektablām privātmājām, ko apdzīvo pilsētnieki.

Zvejnieki mājas cēla tuvāk jūrai, jo uz Talsu šosejas pusi bijusi purvaina vieta. Tagadējā Kaugurciema iela ir vecais zemes ceļš kāpās, un tikai atsevišķus tā posmus klāj asfalts. Konkrētas adreses atrast gan nav viegli, jo iela vietām pārtrūkst, un tad  jāzina, vai māja atrodas ielas posmā pirms vai pēc „Kūriņa.“ Populārais krodziņš atrodas ciema vidū un kļuvis par sabiedriskās dzīves centru. Vienīgā īstā zvejnieku sēta atrodas Kaugurciema ielas pirmā posma galā kāpās. Pagalmā redzamas laivas, tīkli, vabas.

Zvejnieku dzimta

Pēc 2. pasaules kara zvejnieki, kā mēdz teikt: „brīvprātīgā kārtā obligāti“, ar visām laivām un zirgiem iestājās zvejnieku kolhozā „Uzvara.“ Tolaik te bijis sedums un daudz laivu. Tā stāsta Egons Rasa, kurš jūrā sācis iet kolhoza laikā vēl puikas gados. „Cik tad man bija? – divpadsmit trīspadsmit gadu. Tagad drīz būs 72 un Kaugurciemā esmu palicis pēdējais mohikānis.“

Rasas ir sena zvejnieku dzimta, un Egons mīt Rasu vecajā mājā, bet viņa māsas meita Krista Rozīte, kas arī piedalās sarunā, dzīvo pārsimt metru tālāk jaunajā mājā Vēžu ielā. Krista ir mutīga un tieša:  „Nesaprotu, kāpēc Vēžu iela, ja visu mūžu te bijusi Kaugurciema iela? Man ļoti nepatīk, ja kāds saka: tu dzīvo Kauguros. Nē, es dzīvoju Kaugurciemā! Tikai tas, kas bijis ciemā, saprot, kāda ir atšķirība.“

Krista apņēmusies sakārtot dzimtas vēsturi un, bildes skatoties, tieši viņa piemin Katrīnu Rasu, Egona vecomāti, kurai piederēja visa tagadējā Vēžu iela un mājās bija galvenā teikšana. „Neiedomājami strādīga, dārzā nevienas nezāles. Abas mājas uzcēla. Viņas dēls, mans vectēvs, bija tāds pats – cēlās četros piecos no rīta, bet vakarā noskatījās „Panorāmu“ un gāja gulēt,“ stāsta Krista.

Krista rāda savu mīļāko bērnības bildi kopā ar vectēvu un vecomāti. Vectēvs gan sākumā izmācījies par elektriķi. Taču  apprecējis Bigauņciema zvejnieka meitu un – ko tu padarīsi! – atkal sācis iet jūrā. Vēlāk jau kopā ar savu dēlu Egonu.

Egons Rasa ar māsas meitu Kristu Rozīti, kura apņēmusies sakārtot dzimtas vēsturi.

Zvejo vairs tikai pašpatēriņam

„Tēvs stāstīja, ka līdz karam ( 2. pasaules karam – aut.) kūrorts labi sadzīvoja ar zvejniecību. Tad jūrā vilka vadus līdz pat Majoriem, Dubultiem. Kādreiz zvejnieks bija profesija, bet tagad visi ir zvejnieki – mācītāji, grāmatveži un kaprači,“ Egons rezumē.

Viņš atceras, ka vēl 90. gados nāca vimbas, zandarti, asari, sīgas, bet tad līcis pamazām kļuva arvien tukšāks. Līdz 2006. gadam viņš kā individuālā darba veicējs varēja nozvejoto pārdot un šo to nopelnīt, bet tagad zvejo tikai pašpatēriņam.

Zivju esot maz, viss nedēļas loms kādas divdesmit butes.

Jūrā viņš iet kopā ar Bigauņciema zvejniekiem, un viņi  palīdz ievilkt jūrā arī Egona laivu.  Krastā pa nakti to nevar atstāt – huligānu dēļ. Pāris reižu kaimiņu ciema zvejnieki jau selgā noķēruši kāda ziķera vaļā palaisto laivu.

Tā kā gribam pašūpoties viļņos īstā zvejnieku laivā, tad Krista mobilizējusi visus dzimtas vīriešus, kuri todien ciemojas Kaugurciemā. Laivas ievilkšana ūdenī kļūst par atrakciju, ko pavada vilcēju asprātīgie komentāri un  atpūtnieku fotosesija. Laivai šoreiz nav motora, bet tikai airi – kā senos laikos. Egons, mūs viļņos šūpinot, vien šķelmīgi piebilst: „Nav nekāda vaina ar airiem, varu labi izvingrināties.“

Krista novērojusi, ka Kaugurciemā ir divi varianti: vai nu mantinieki vecās mājas pārdod, jo viņiem tās nav vajadzīgas, vai arī turas līdz pēdējam – kā Rasas, Feizaki, Alberti un vēl citi iedzimtie cieminieki.

„Mums ir fantastiski kaimiņi, ar kuriem draudzējamies jau paaudzēs,“ stāsta Krista.“ Pēc darba es atnāku mājās, novelku kurpes un izeju dārzā vai aizeju līdz jūrai. Es nespēju sevi iedomāties daudzdzīvokļu mājā, lai gan esmu padzīvojusi arī Rīgā. Un, salīdzinot ar Kauguriem, te ir daudz mierīgāk. Cita pasaule.“

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti