Ierakstā stāsts būs par Katrīnu un viņas pieredzi, ilgstošā laika periodā lietojot amfetamīnu. Latvijas Radio par viņu stāstīja jau pirms sešiem gadiem, kad sieviete bija absolūtā atkarībā un plānoja doties uz ārzemēm. Tā arī darījusi, bet pērn atgriezusies - taču cīņa ar vēlmi gūt kaifu, izskatās, būs joprojām.
Stāsta varones vārds un balss ir mainīti.
Katrīna pirms sešiem gadiem solīja atmest narkotiku lietošanu. Viņa raksturoja tā saucamās lomkas. Visu narkomānes dzīvi lietojusi amfetamīnu, sākotnēji šņaukusi, vēlāk šķaidījusi siltā ūdenī un ar insulīna šļirci laidusi vēnā. Tas aizsācies parādu dēļ augstskolā - naktīs rakstījusi darbus, ar amfetamīnu nodrošinot bezmiegu. Tomēr tas turpinājies arī pēc studijām. Turpinājusi kaifot kopā ar vīru, ar kuru vēlāk skandāla dēļ šķīrās un brauca prom uz ārzemēm, patiesībā muka…Bija zaudēts darbs, narkotiku dēļ tūkstošos mērāmi parādi paziņām, draugiem un bankām. Bijusi cerība atteikties no narkotikām.
Drīzumā apritēs gads kopš Katrīna atgriezusies Latvijā, otrreiz apprecējusies, kādā Latvijas pilsētā iekārtojusi savu dzīvi no jauna. Savu narkomānes dzīvi viņa slēpj (arī no vīra) un to darot veiksmīgi. Taču, būdama arī ārzemēs, tomēr šad tad apreibinājusies. Cīņa ar atkarību ir mūžīga.
Amfetamīna piegādātāju kontaktus Katrīna glabā mobilajā telefonā zem sieviešu segvārdiem. Dažkārt vien pietiek nosūtīt abstraktu īsziņu, ka vajadzīga deva. Un ir priecīga, ja neviens neatbild vai pasaka ka nav.
Atlidojot no Anglijas, labu sajūtu gūšanai iegādājusies 10 gramus, ko izlietojusi četrās dienās. Radi par vizīti Latvijā nezināja, Katrīna ar viņiem turpināja sazināties ar īsziņu starpniecību tā, it kā joprojām atrastos ārzemēs. Amfetamīnu iegādājusies vēl citas reizes, kad patiesi braukusi apciemot savējos. Piegādātājiem vienmēr lūgusi ļoti kvalitatīvu pulveri, kas nav atjaukts nedz ar miltiem, nedz pūdercukuru, nedz kādu citu vielu.
Atgriežoties uz dzīvi Latvijā pavisam un apprecoties otrreiz, lietojusi tikai vienu reizi. No vīra slēpusi, izmantojot kontaktlēcas, lai problēma nebūtu nolasāma no acīm. Teic, ka tie, kas ar to nekad dzīvē nav saskārušies, īsti nezina, kādas uzvedības pazīmes narkomānu spēj nodot.
Katrīnai izdevies atmaksāt visus parādus. Dzīvošana ārzemēs ļāva vēlāk iekārtoties pat savā privātā īpašumā. Latvijā ar grūtībām izdevies atjaunot darbu tajā profesijā, ko apguvusi.
Reizēm tomēr Katrīnai vajadzīga amfetamīna deva, to viņa iegādājas pilsētā kurā dzīvo. Tas pats ir arī ar sintētisko narkotiku pieejamību reģionos, kuru varā nonākuši jaunieši. Uz vietas to netirgo, taču piegādātāji iegādājas Rīgā un ar uzcenojumu realizē citās pilsētās. Vēl strādājot Anglijā, par šādu apreibināšanās līdzekli Katrīna uzzināja internetā, bija šokēta par narkotiku iedarbību un šo cilvēku uzvedību. Nav nācis ne prātā to lietot, taču arī sāk šķist, ka mediji un sabiedriskās organizācijas pārlieku sāk pievērst tām uzmanību. Viņu pārsteidz, ka amfetamīna lietotāji slēpjas, bet jaunieši devas iegādājas tik publiski.
„Jo vairāk runā par to, jo vairāk lietos,” uzskata Katrīna.
Šodien Katrīna apzinās, ka viņas skapī ir skelets. Par šļircēm un šņaukšanu zina vien daži narkomāni un šo vielu tirgotāji, bet ne radi.
„Es to ļoti labi saprotu, ka visu dzīvi ar to cīnīšos, es to ļoti labi zinu. Man gan paliek bail – ja kas slikts notiek, vajag atbalstu, bet atbalsts nāk salietojoties: šķiet – tu esi stipra… tā ir slima psiholoģija.. ceru, ka nekas nenotiks. Man ir vīrs un viss…negribētos to pazaudēt,” rezumē Katrīna.
