Zemes stāsti

"Zemes stāsti". Maija un Ritvars Ekerti

Zemes stāsti

Zemes stāsti. Maija un Ritvars Ekerti

Zemes stāsti. Jānis Kapačs

Katram latvietim ir zemes gēns: Jānis Kapačs Jēkabpils pusē īsteno vectēva nepiepildīto sapni par ābeļdārzu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Kapačmuiža" ir dzimusi Jāņa Kapača bērnības sapņos par savu ābeļdārzu. Sēklu iedēstīja vectēvs, kurš bija mazdēla lielākais piemērs. Jānis kā sūklis uzsūca vectēva mācīto un nelaida vaļā stāstus un kopīgos darbus. Viņiem nepiederēja daudz. Nedaudz zemes un maza mājiņa, kurā bija svētki, kā arī sarunas par un ap ābelēm, taču tad, kad Jānis izauga, vectēva sapnis tika īstenots.

Jēkabpils novada Ābeļu pagastā dzīvo Jānis Kapačs, kurš sākotnēji kopā ar savu vectēvu, bet tagad jau viens pats īstenojis dzimtā sen iedēstītu sapni par ābeļdārzu. 

Šodien Jānis sava ābeļdārza augļus piegādā lielākajam Latvijas lielveikalu tīklam. Viņa un darbinieku rokas kopā rada komandu – godīgu un strādīgu. Viņš ir arī tētis un patriots, jo karogs viņu sētā plīvo kā atgādinājums bērniem – mēs esam tādi, kādas ir un būs mūsu saknes.

"Esam nelieli, šobrīd vēl savos apjomos un daudzumos neesam lieli. Mēs nevaram pārsteigt pasauli šobrīd ar lieliem cipariem, bet es domāju, ka mums vēl ir, kur augt. Tas gan nav mūsu pašmērķis, savākt 100 vai 1000 tonnas," norādīja Jānis. 

Latvieša zemes gēns

Saknes ne tikai Jāņa sapņiem, bet arī izpratnei par to, kāda vērtība ir zeme, aizsākās jau agri bērnībā, kad 90. gados viņa vecāki iegādājās lauku īpašumu. Tur pagāja lielākā daļa Jāņa bērnības vasaru. 

"Mēs no pilsētas uz šejieni vasarās braukājām strādāt, ravēt dārzus un iekopt, kā saka, sākot pa vienam stūrītim, no vienas malas. Pamatā mēs pa nakti palikām blakus vecajai mājai esošajā siena šķūnī. Vienu laiku uz šejieni braucām pat ar velosipēdiem. Mums bija tikai trīs riteņi, bet mēs bijām pieci. Tad mēs pieci braucām ar trijiem riteņiem," atmiņās dalījās Jānis. 

Īpaši labi viņš atceras Līgo svētkos, kuru svinēšana lauku mājās bija īpaša tradīcija, kad ciemos brauca radi un draugi. Viss savā ziņā tika pakārtots tieši šiem svētkiem, ko bērni gaidīja ne tikai ar lielu prieku, bet arī atbildības sajūtu – katram bija uzdevums kaut ko sakopt, kaut ko izravēt, lai "nekristu kaunā". 

"Tās ir tādas labas atmiņas no bērnības. Es domāju, ka tas viss sākās bērnībā.

Es ticu, ka katram latvietim kaut kur iekšā ir kaut kāds gēns, tā saucamais zemes gēns, ka katrs latvietis tomēr tai zemei grib pieskarties kaut kādā veidā.

Un mana pieskaršanās sākās jau bērnībā, jo šī vieta, ko mani vecāki iegādājās 90. gados, šeit bija mana pirmā pieredze lauksaimniecībā," norādīja Jānis. 

Vectēva sapnis par ābeļdārzu

"Lielais paldies pēdiņās vai arī ne pēdiņās jāsaka manam vectēvam, kas man mazam rādīja visādas lietas, kas ir nepieciešamas lauksaimniecībā. Viņa hobijs un varbūt arī nepiepildītais sapnis bija ābeļdārzs," stāstīja Jānis. 

"Viņš man par to stāstīja, viņš stāstīja par ābelēm, viņš rādīja man, mazam esot, kā rodas ābele, no kurienes tā rodas, kā tā izaug no sēkliņas, kā var dabūt šķirni, kā tu vari tikt līdz tam ābolam, kāds tev garšo. Tajā brīdī tapa mans sapnis par laukiem, par zemi un visu pārējo, kas saistās ar lauksaimniecību," viņš atzina. 

Jānis atzina, ka viņa dzimta un ģimene piedzīvojusi dažādus laikus. 90. un vēl 2000. gados viņiem nebija pašiem savas tehnikas, ar ko apstrādāt dārzus, kas tobrīd baroja, un rocība bija tāda, kāda bija. 

"Tas nebija nekas svešs man, ka tu sāc no nekā, ka tev ir tikai kaplis un tavas rokas, un tu pamazām kaplē, bet ir tas iekšējais dzinulis, tā ideja. Tās idejas vārdā mēs kaut ko darām.

Manā gadījumā tas bija sapnis par ābeļdārzu, ko es ieguvu, esot blakus vectēvam, kurš potēja kokus. Tajā brīdī viņš iepotēja man dzīves sapni," uzsvēra Jānis. 

Vieta, kur piepildīt sapni

2000. gadu sākumā Jānis kopā ar vectēvu ķērās pie sapņa īstenošanas. Tagad to piepilda Jānis viens pats, bet rādot, kas un kā jau saviem bērniem. 2006. gadā Jānis iegādājās savu saimniecību. 

"Šeit bija ļoti sena māja ar ļoti senām ēkām un ļoti seniem un lieliem kokiem. Šī vieta nevarēja atstāt vienaldzīgu, vismaz mani. Es jau pirmajā sekundē, kad te atrados, zināju, ka šī būs tā vieta, kur piepildīt manu bērnības sapni, kurš man bija iepotēts jau bērnībā," stāstīja Jānis. 

"Šeit bija vecas ēkas, drupas, vecu fermu drupas, kūts drupas, ļoti daudz krūmu, mitruma un visa pārējā, ko vien var iztēloties. Nezāles, gruveši. Šobrīd šeit ir labi iekopts zāliens un nekas neliecina par to pagātni, kas šeit ir bijusi, izņemot bildes, kas ir pagātnes liecinieki," viņš turpināja. 

Atjaunotā un sakoptā saimniecība atrodas 150 kilometrus no Rīgas, vietā, kurai garām bez iemesla īsti neviens nebrauc. 

"Es domāju, ka 150 kilometri šodien nav daudz. Man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu lauku džeks. Es arī negāju mācīties uz Rīgu, es aizgāju mācīties uz Jelgavu savā laikā, un mani Rīga nesaista. Šeit ir miers, mazāka kustība, klusums, šeit nav tās Rīgas steigas.

Man liekas, ka Rīga līdz galam nav patiesa tajā, kādā statusā tā ir šobrīd. Es šodien droši vien nevaru iztēloties sevi vai savu ģimeni bez laukiem, bez provinces," atzina Jānis. 

"Mani bērni iet lauku skolā, Jēkabpils skolā, bet es domāju, ka viņi nav zaudētāji, viņi viennozīmīgi nav zaudētāji. Tīri cilvēcisko apsvērumu dēļ, jo man liekas, ka province un lauki ir daudz personiskāki un tuvāki cilvēku attiecībās. Kaut kādā ziņā iespējams arī patiesāki, īstāki," viņš piebilda. 

Latvijas karogam pagalmā jābūt

Patiesums, īstums, saknes – tās ir vērtības, ko Jānim ir svarīgi iemācīt saviem bērniem. Lai gan viņš uzskata, ka katram ir vajadzīgi savi sapņi, un savējo viņš noteikti bērniem neuzspiedīs, ir vērtības, kuras pārņemt no paaudzes paaudzē ir ļoti svarīgi. 

"Karogs, kas plīvo pagalmā, iespējams, vairāk plīvo manu bērnu dēļ, nevis manis paša dēļ, jo es savā dzīvē esmu iemācījies un zinu no saviem senčiem, no saviem vecvecākiem, ko tas ir Latvijai prasījis – būt neatkarīgai šodien. Mūsu bērni to nezina, tāpēc

Latvijas karogam ir jābūt – kā simbolam neatkarībai," uzsvēra Jānis. 

"Tad, kad ir karogs, tad ir jautājumi par to, tas savā veidā uztur interesi jauniešos, kāpēc mums tas ir. Tad ir sarunas par šīm svarīgajām tēmām, kāpēc tas ir tik būtiski, kāpēc tas ir nepieciešams. Mēs jau to zinām, es to zinu, bet mūsu bērni, iespējams, vairs to nesaprot, viņiem tas ir atgādinājums par to, ka tas ir svarīgi," viņš skaidroja. 

Cieņu var iegūt tikai strādājot

Līdzīgas vērtības Jānis meklē arī savos darbiniekos. Viņa komanda ir godīga un strādīga. 

"Katram cilvēkam ir dota iespēja, viņš var vai nu darīt, vai nedarīt. Mēs cilvēkus nemeklējam caur sludinājumiem, visi cilvēki, kas ir šeit, neizlasīja to sludinājumā. Tā vienkārši ir sanācis, ka viņi šeit ir. Mēs, ja tā var teikt, atradām viens otru. Viņi uzrunāja mani vai es – viņus, kā nu kuru," stāstīja Jānis. 

"Man ir vajadzīgas darbarokas, bet es negribu skatīties uz tām darba rokām. Man ir svarīgi, lai cilvēki godprātīgi izdara sev uzticētos pienākumus, un man ir svarīgi, lai man ir laba sajūta par to, ka cilvēki ir pareizajā vietā, īstajā laikā. To varbūt ir grūti ar vārdiem izstāstīt, bet sajūtas jau ir tās, no kā mēs dzīvojam. Man personīgi tā sajūta ir pats svarīgākais, kas var būt. Un to sajūtu un cieņu var dabūt tikai procesā, saskaroties ar zemi, ar zāli, ar koku, ar jebko, kas ir laukos.

Ja nekad mūžā neesi nopļāvis zāles stiebru vai nozāģējis kokam zaru, tu jau nezini, par ko ir runa, kas ir tas, kas ir jāciena, – tu vari tikai nojaust," viņš skaidroja. 

Vienlaikus saimnieks atzina, ka ir tādi darbi, ko viņš uztic tikai pats sev, piemēram, vainagu veidošanu pavasarī un rudenī. Kā viņš pats atzina, kādam citam ir grūti izstāstīt un iemācīt 39 savas pieredzes gadus. 

Nedrīkst pazaudēt ticību sapnim

"Es domāju, ka poļu āboliem nav ne vainas. Šeit ir runa vairāk par to attieksmi. Tev ir iespēja izvēlēties poļu ābolu vai Latvijas ābolu," uzsvēra Jānis. 

"Mūsu ābolus šobrīd jau var nopirkt lielveikala tīklā, kad sākas sezona. Pirms trim gadiem tas nebija iespējams. Tad mēs tos devām skolām un ēdnīcām," viņš piebilda. 

Vienlaikus, runājot par sasniegtajiem pārdošanas rādītājiem, Jānis izvairījās no vārda "bizness". Viņam ābeļdārzi un āboli ir dzīvesveids, tā ir nodarbe, ko ir prieks darīt, – bizness noteikti ir sekundārs apzīmējums un ieguvums visam tam, kas atrodas viņa pārvaldībā. Primārais joprojām ir sapnis, kas jāturpina īstenot. 

"Mēs vienmēr esam ticējuši, ka katra lieta, katra kustība, katrs darbs nekur nepazūd, tas viss summējas kopā, tas neizplēn gaisā. Visas lietas, ko dari un esi darījis, tu nedrīksti tā vienkārši nolikt nost, tev tām jāturpina ticēt.

Es domāju, ka ticība saviem mērķiem, vai kā es tos saucu, sapņiem, ir ļoti svarīga.

Tu vari kādā brīdī salūzt pats fiziski, varbūt arī morāli, bet tu nekad nedrīksti pazaudēt ticību sapnim. Tas ir pats svarīgākais," uzsvēra Jānis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti