Province

Province: "Pats sev kungs"

Province

Province: Skolotājs Rudzītis jeb 2+2 ir 4

Province: "Pašai savu karaļvalsti"

Katrai meitenei ir sapnis par pili! Ziemeru muižas saimnieces Ditas Balčus stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Dita Balčus no bērnu dienām gribēja kļūt vai nu par aktrisi vai princesi. Liktenim ir labpaticis, ka viņa sevī apvienojusi abus šos sapņus. Izmācījusies par aktrisi, vēlāk kļūstot arī par režisori, Dita ir strādājusi Jaunatnes teātrī, bet pēc tam bijusi klāt pie teātra "Kabata" šūpuļa. Tad dibinājusi savu teātra apvienību "Trīs māsas" un nu jau dažus gadus ir Ziemeru muižas saimniece – princese pilī.

Mani allaž ir uzjautrinājusi kolēģu reakcija, kad no rīta satiekamies "izbraukumos" un viņi saņem atbildi uz tradicionālo jautājumu – kur tad šoreiz "Province" dosies? Absolūti dominējošā ir replika – ārprāts, tik tālu! Tālu? Latvijā nekas nav tālu un ilgi braucami (izņemot vienu aizputeņotu ziemas dienu, kad uz kādu Latgales pierobežas pagastu tiešām ceļojām 7 stundas – un tas tikai vienā virzienā). Vienkārši – vai nu ir vēlme un iekšēja nepieciešamība ieelpot ārpus Rīgas gaisu vai nav. Ditai bija. Nu, varbūt ne uzreiz, bet tomēr.

Ziemermuižas lūkoties

Pirmoreiz, braucot Ziemermuižas lūkoties, ceļš licies teju bezgalīgs – brauc un brauc pa Pleskavas šoseju, brauc un brauc, un, šķiet, ka nu jau ir pasaules mala, jo parādās pirmie uzraksti par pierobežas zonas tuvošanos. "Domāju – ārprāts, kur es braucu," pirmo vizīti Ziemeros atminas Dita. "Un tad, kad jau galīgi apnika braukt, tad mēs beidzot pagriezāmies pa labi un nokļuvām Ziemeru muižā.

Joprojām saviem draugiem un vienkārši viesiem ceļu šurp stāstu tieši tā – brauciet pa Pleskavas šoseju taisni, taisni, taisni un tad, kad jums apniks braukt, pagriezieties pa labi.

Nobraukuši sešus kilometrus, būsiet nonākuši īstajā vietā. Tik vienkārši."

Lai vai kā – tā bijusi kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, nostrādājis kaut kāds klikšķis, un Ditai tapis pilnīgi skaidrs, ka "šeit ir jāpaliek, ka šī ir mana vieta". Tiesa, romantikas tajā visā sākumā bija gaužām maz. Sirdī iekritušās muižas dēļ tika ieķīlāts Vecrīgas dzīvoklis, ņemts kredīts, un ievācoties bijis jāguļ uz matračiem, pieciešot ūdens trūkumu muižas ēkā.

Viesnīcniece un kurinātājs

Vīzija par to, kas te īsti būs, izkristalizējās pirms nu jau vairāk nekā diviem gadiem. Un tad savas korekcijas ienesa pandēmijas nesto ierobežojumu un liegumu laiks. Dita pilī saimnieko kopā ar vīru un trijām meitām, un visi viņi ir radošo profesiju pārstāvji. "Mūsu sfērā pilnīgi viss beidzās," ar smagu nopūtu atceras Dita. "Mēs praktiski palikām vispār bez iztikas līdzekļiem. Kaut kas bija jāmaina mūsu dzīvē, un tad nu mums visiem nācās pamainīt profesijas. Tā arī darījām."

Izklausās nedaudz koķeti un pārāk vienkārši, bet Dita neko lielu no tā neiztaisa un neļaujas vaimanu un žēlošanās vilinājumam. Kā ir, tā ir – viņa, teātra režisore, kļuva par viesnīcnieci, ekskursiju vadītāju, pavāri, vīrs – diplomēts arhitekts – pārtapa kurinātājā, zālēs pļāvējā un visu piemuižas darbu darītājā, savukārt, meita – profesionāla aktrise un tūdaļ arīdzan režisore pārkvalificējās kūku cepējā un projektu rakstītājā. Un, jāatzīst, abās jomās ar nenoliedzamiem panākumiem: kūkas nosmeķējām paši un atzinām par ļoti gardām, bet viņas rakstītie projekti akceptēti un jau materializējušies muižas ēkā, piemēram, unikālās oriģinālās centrālās kāpnes ir piedzīvojušas restaurāciju, tieši pateicoties meitas rakstītajam projektam.

Protams, darba priekšā vēl bez gala un malas, tomēr būt muižā, tas ir dzīvesveids, un šodien ne bez lepnuma Dita atskatās uz jau padarīto. Ziemeros notiek mākslinieku plenēri, zinātniskas konferences, koncerti, meistarklases, ir tērpu ekspozīcija un pašu veidots interjers.

Ziemeros tiek lolots vēl kāds sapnis – savs muižas teātris, un tāds būšot pirmais  visā Latvijā.

Kiča vilinājums

Ziemeru muižas interjers un iekārtojums ir, manuprāt, neapšaubāma apmeklējuma nagla, kas raisa veselu sajūtu un emociju gūzmu – patīk? Nē, nepatīk… par traku… pasakaini… kāda bezgaumība… eleganti… Ziemeru muižas – negribas pat lietot vārdu "interjerā", drīzāk – piedzīvojumā –, jo šīs telpas patiesi ar savām domām, idejām, sapņiem un sajūtām ir piedzīvojusi pilnas pati Dita.

Un, tā kā viņas mīļākais mākslas virziens un stils ir kičs, tad likumsakarīgi muižā tas piedzīvo neierobežoti triumfālu iznācienu. Un neticami – tas ir tik izkāpinātā, pārforsētā pakāpē, ka kļūst patiesi gaumīgi. Kad visam pievieno Alūksnes fotomākslinieces Janas Rāgas ļoti trāpīgo formulējumu – lietu teātris, tad viss nostājas savās vietās, un tu vienkārši ļaujies kiča vilinājumam un baudi.

Princese ar nekustamo īpašumu

Ziemeru muižā viesojamies brīdī, kad vasaras tveice jau šķiet pabalējušas atmiņas, gaisā jau virmo pirmo rudens salnu rūgtā smarža un arī muižas velvēs dusošais drēgnums liek ciešāk ievīstīties vilnainajā šallē. Ziemas tuvošanos saimnieki sagaida ar saprotamām bažām, kam pāri klājas ironijas saudzējošais plīvurs: "Problēmu ir daudz, arī tas, ka šeit mums nav apkures, toties tāpēc es esmu saglabājusies jauna un skaista," skanīgi atkal nosmej Dita.

Vaicājam, kā ir radošai personībai, režisorei ielauzties tekošu jumtu, pilošu cauruļu, neatliekamu remontu valstībā. Nepamēģināsi – neuzzināsi, viss ir tieši tik vienkārši, nosaka Dita. Viņa šobrīd nenožēlojot neko no izdarītā, un šī pamēģināšana dodot absolūtu brīvību, jo patiesībā jau neko nevar zaudēt, kamēr vien cilvēks ir dzīvs.

"Tu vari jebkurā brīdī izdarīt kaut ko pilnīgi neprātīgu, un, ja sāc analizēt – ir tā avantūra vai nav, cik tas man maksā, ārprāts – cik tas man paņems… Nē, tas nav pareizais izejas punkts," cieši pārliecināta ir Dita.

"Es vienkārši sekoju savām sajūtām un savam sapnim par pili – katrai meitenei taču ir tāds sapnis par pili un princi baltā zirgā, tā meitene jau nekur vēl nav mirusi!" 

Un arīdzan uzlūkot muižu kā savu īpašumu esot pilnīgi aplama un nepareiza pieeja. Līdzīgi kā zvaigznes debesīs vai okeāna plašumi nevar piederēt kādam, tāpat arī šo muižu Dita varot tikai apsaimniekot, kopt un darīt visu iespējamo tās atdzimšanai: "Muiža ir mans pienākums, mans prieks, bet ne īpašums."

Ar Ditu Balčus Ziemeru muižā tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Dzintars Spriņģis, gaismotājs Juris Lasinskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti