Vairāk nekā 10 miljoni hektāru. Tik liela platība kopš pērnā gada septembra jau izdegusi Austrālijā. Tas ir gandrīz tikpat kā divas Latvijas. Izdeguši meži un dabas parki. Bojā gājuši vismaz 30 cilvēki. Simtiem tūkstošiem pametuši mājas. Vides pētnieki rēķina, ka uguns aprijusi vairāk nekā miljardu dzīvnieku. Ir bažas par apdraudēto un reto dzīvnieku iespējām izdzīvot.
Nodegusi trešā daļa Ķenguru salas, kur mitinās unikālas dzīvnieku sugas. Bojā gājuši tūkstoši koalu jeb puse no šo dzīvnieku populācijas salā. Palīdzības centri pārpildīti ar cietušām koalām, vombatiem, oposumiem, ķenguriem, putniem.
Ar degsmi tamborē somiņas
Rokdarbnieki un brīvprātīgie visā pasaulē darina īpašas somas un segas mazuļiem, kas palikuši bāreņi. Palīdzības sagatavošanā iesaistās arī Salaspils 2. vidusskola. “Nu jau divas nedēļas tamborējam ķenguriem un citiem dzīvnieciņiem maisiņus,” stāsta mājturības skolotāja Lilita Znotiņa.
“Tur ir ugunsgrēks, tur ir bīstami, daudz ķenguru un koalu, viņiem ir ļoti slikti,” saka 5. klases skolniece Ksenija Serjogina.
Skolotāja Lilita Znotiņa atklāj, ka Austrālija ir viņas sapņu zeme. Viņa skatījusies filmas par ugunsgrēkiem Austrālijā un stāstījusi klasē. Par iespēju palīdzēt uzzināja sociālajā tīklā “Facebook”. “Meitenes arī ļoti, ļoti vēlējās palīdzēt. Sākām tamborēt - katrs bērns atnāk un tamborē mazu gabaliņu. Nāk nākamā klase un atkal turpinām strādāt. Un tā divas nedēļas,” stāsta skolotāja.
Tas ir daudz interesantāk un noderīgāk, nekā vienkārši stundā darināt paraudziņus – saka skolniece. “Atnācu uz pulciņu, un skolotāja teica, ka jātamborē somas. Es domāju - kāpēc ķengurēniem vajag somas, ja viņiem ir mammas? Kad skolotāja pateica, ka mammas nomirušas, es biju ļoti bēdīga. Un tad es sāku tamborēt,” stāsta 5. klases skolniece Marija Makarenko.
“Pievienotā vērtība ir tam, ka meitenes redz, kur tas gala rezultāts nokļūst, un ka var palīdzēt ar savu darbiņu,” saka skolotāja.
Skolā rāda vienu no jau gatavajiem darbiņiem – tā būs soma kādam dūšīgākam ķenguram.
“Palīdzēt cilvēkam un dzīvniekam, tas ir ļoti labi,” saka skolniece Karīna Miščenko
“Jo citiem slikti, mēs palīdzam. Pēc tam mums citi palīdz,” saka skolniece Darja Magdeviča.
Skolotāja priecājas par audzēkņu atsaucību: “Es tik daudz mīļuma neesmu redzējusi stundās. Ar kādu degsmi viņi strādāja! Nu, neteiksim, ka 100%, bet 99% meiteņu metās darbā iekšā. Arī tās, kurām ikdienā tā ir, kā ir, ar to mājturību... Šobrīd ir ļoti, ļoti laba attieksme pret mājturību un pret to, ko mēs darām. Skolēni ir uzzīmējuši plakātu. Un mīļi sveicieni Austrālijas iedzīvotājiem un dzīvnieciņiem, lai turas, mēs atbalstām.”
Atsaucība lielāka par gaidīto
Akciju “Rokdarbnieku palīdzība Austrālijai” iesāka un koordinē Diāna Libeka. Sociālajā tīklā “Facebook” viņa pārpublicēja austrāliešu dzīvnieku glābēju aicinājumu. Uzreiz atsaucās Katrīna Brauna, kura ierosināja “Facebook” izveidot grupu tiem, kas grib piedalīties.
“Līdz tam jau es gribēju kaut kādā veidā iesaistīties, palīdzēt, vai to pašu ziedošanu, vai naudas ziedošanu, vai kā citādāk. Un šis bija man viss parocīgākais veids,” stāsta Diāna.
“Šodien pirmo reizi ieraudzījām viena otru. Palīdzēšanu redzu kā vienu no tiem veidiem, kā šeit, tik tālu būdama, varu palīdzēt šajā traģēdijā,” saka Katrīna.
Palīdzības akcijas dalībniece Sandra Libeka sola sagatavoto palīdzību ugunsgrēkos cietušajiem dzīvniekiem nosūtīt uz Austrāliju.
Divās nedēļās rokdarbnieku palīdzības grupā reģistrējās vairāk nekā 450 dalībnieku. “No visas plašās Latvijas. Sākot ar jaunajām māmiņām un beidzot ar vecmāmiņām, kas iesaista jau visus apkārtējos,” stāsta Katrīna.
Diāna negaidīja, ka atsaucība būs tik liela:
“No visām pilsētām un visām iedomājamām malu malām. Sūta no Latgales, no Kurzemes. No visurienes zvana meitenes.”
“Tā kā iemet akmeni, un viss ūdens sāk viļņoties visās malās. Ārkārtīgi forši,” saka Sandra.
Anna šuj kabatiņas pašiem mazākajiem
Rīdziniece Anna Pormane ir viena no brīvprātīgajām, kuras šuj mazas kabatiņas pašiem mazākajiem ķengurēniem. “Ieliek iekšā un tad baro maziņo, liek guļus. Noliek otru ķengurēnu. (..) Man ļoti, ļoti patīk palīdzēt. Arī bērniem palīdzu. Tāpēc arī dzīvniekiem palīdzu. Man ļoti žēl, ka ļoti daudzi dzīvnieki ir gājuši bojā, un man tas sirsniņā sāp. Joprojām ugunsgrēks ir. Ceru, ka vēl vairāk lietus tur būs. Man žēl dzīvnieku actiņas,” saka Anna.
Viņa mācās par šuvēju un pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā: “Zīdainis ir mājās. Atļaujos tikai 40 minūtes vai stundu, kad viņa man čuč. Tad es arī šuju tās kabatiņas vai griežu, vai šuju. Protams, arī vakaros, kad man vīrs atnāk mājās. Un es viņiem saku, es gribu reāli sev atvēlēt laiku – 40 minūtes savām kabatiņām. Kamēr vīrs ņemas ar mazo bērnu, lielais bērns mācās, es šuju.”
Kastēs jau 60 kabatiņas.
“Man tas ir gandarījums. Man galvenais, lai ģimene zina, ko nozīmē palīdzība citiem. Tas nāk ar laiku atpakaļ. To mēs visi zinām,” saka Anna.
Sintija ada ligzdiņas
Sintija Puķe ir viena no tukumniecēm, kuras ķērušas pie adāmadatām: “Šūt īsti nemāku. Mēģināju šo. Ligzdiņas putniņam. Varbūt kādam citam mazam dzīvnieciņam. To es vēl nezinu, kur viņi izmantos, bet principā – putniņiem ligzdiņas. (..) Bērniņš daudz prasa laiku, bet cenšos brīvajā laikā pieķerties kādiem maziem brīnumiņiem. Adīšana ir kā sirdslieta, hobijs, kas arī atslābina un nomierina. Šajā gadījumā ļoti priecē tas, ka var kādam palīdzēt.”
Viņa stāsta, ka dzija bija paredzēta bērna zeķītēm, taču kāja aug tik strauji, ka nepaguva pieadīt.
“Tās bildes bija tiešām dramatiskas. Vārdos neaprakstāmi. Ja tā parēķina katru mazāko pelīti vai tos pašus lielos ķengurus... Kopš uzzinājām, ka lietus līst, mēs pat sveces iededzinājām. Nu, ka beidzot vismaz kaut kas labs ir noticis tur.
Mēs esam maza valstiņa. Bet, ja visas valstis nāk palīgā, tad kopā rodas kaut kas liels,” saka Sintija.
Pirms noliktās dienas, kad sagatavoto palīdzību sūtīs uz Austrāliju, rokdarbi savesti vienkopus – pakas krājas kādā birojā Rīgā. Pirms sūtīšanas uz Austrāliju viss jāsašķiro un sapako.
Pasaule jau kļūst arvien mazāka. Un cilvēki jūt līdzi gan cietušajiem cilvēkiem, gan dzīvniekiem bezpalīdzīgā situācijā.
